Sedas purva putni

15. aprīļa rītā (2012.g.) pavisam agri – 7:00 no rīta sākās ceļš uz Sedas purvu.

Sākotnējā iecere – vērot putnus, braucot ar purva drezīnu izpalika un, ja var ticēt drezīnas apsaimniekotājam –vispār vairs nebūs iespējama. Iemesls – nesalaboti sliežu ceļi. Ja kāds ir bijis Sedā un redzējis tās pamestību un nolemtību, tad ticēs uz vārda, ka ar to labošanu diez vai kāds steigsies. Žēl.

Tas samazināja grupu par trim dalībniekiem, kuriem putni laikam nebija galvenais iemesls piesakoties šim braucienam.

Un tā – sešas putnu vērotājas un deviņgadīgais Emīls, gida Edgara Dzeņa vadībā dodas pretim pavasarim. Diena patiešām liecina, ka beidzot tas ir iestājies!

Pirmā pieturvieta Strenčos. Iebraucot pilsētā, visus sveicina zīme „Strenči – Starptautiskā Plostnieku pilsēta”. Katram par plostniekiem savas asociācijas.

Dodamies pie Gaujas. Edgara vēlme esot kādreiz ieraudzīt zivju dzenīti Gaujas malā. Šodien mums tas neizdevās. Toties dzeņu bungošana skan visur, kur vien izkāpjam no busiņa. Viena no dalībniecēm atzīstas, ka visu līdzšinējo dzīvi to esot noturējusi par koku čīkstēšanu. Mums šodien tiešām veicas ar tiem dzeņiem – pavisam īsā brīdī – stundas laikā savos pierakstos varam minēt dižraibo, mazo, baltmugurdzeni un kas pavisam jauki – trīspirkstu dzeni! Tas pašam Edgaram arī bija pārsteigums. Ejot pa taku uz Gauju, putns pārlaidās pār mūsu galvām un sāka kalt turpat, blakus esošā nokaltušā eglē. Pie tam ne no viena nebaidoties! Aiz pārsteiguma gan neviens nenoreaģēja to mirkli iemūžināt.

Vecupē atradām vienu gaigalu pāri, iemācījāmies pazīmes – ar ko atšķiras tēviņš no mātītes. Bet Emīlam vieglāk šķita putna nosaukumu iegaumēt angļu valodā – Goldeneye. Turpmāk, kur vien to redzējām, viņš to sauca tieši tā.

Šodien ir arī citas dzīvās radības pamodušās – pamanījām pirmos dzeltenos tauriņus, vēlāk bija arī baltie, raibie, melni ar gaišu spārna malu –gan pa vienam, gan pa pāriem, gan baros. Arī zilās vizbulītes pilna mežmala. Diena kā radīta ekskursijai.

Pēc pusdienu pauzes, jābrauc pakaļ atļaujai, kas dotu mums tiesības apmeklēt Sedas purva putnu vērošanas torni. Pa telefonu dotās norādes – kā atrast vietu, kur mums iedos šo svarīgo dokumentu, izklausās gana sarežģītas, tāpēc visu atkārtoju skaļi, lai citi arī iegaumētu. Dzīvē izrādās, ka jābrauc uz Jērcēniem… Nu tā arī varēja pateikt. Jērcēnos mums ne tikai izsniedz atļauju „braukt pa vietējās nozīmes ceļu Sedas purvs-Seda”, bet arī laipni uzaicina apskatīt izstādi, ko ierīkojuši vietējie mednieki.

Te sapulču telpā izliktas slavenā fotogrāfa Klimpiņa putnu bildes, zem kurām ļoti asprātīgi paraksti, kas gan tikai nosacīti saistāmi ar putniem – mednieku jociņi. Ir arī putnu un dzīvnieku izbāzeņi. Daudz. Otrā telpā ierīkota šautuve. Mēs gan ar tiem ieročiem galīgi uz „jūs”, bet kādam jau bisi pie pleca pielikt izdodas.

Sakām paldies par jauko uzņemšanu un dodamies putnos. Mūs brīdina, ka pa ceļu līdz tornim netiksim, ka tornī kāpt nedrīkst, jo tas ir sašķiebies un nedrošs. Ja mēs to darīsim, tad tikai uz savu atbildību. Skaidrs ir tas, ka mēs to darīsim.

Pa ceļam vērojam, ka visas balto stārķu ligzdas jau pilnas. Uz viena no laukiem pamanām arī zosu baru, bet klāt nepiebraucam – vispirms uz purvu.

Mašīnu, paklausot brīdinājumam, atstājam diezgan lielu gabalu pirms purva. Bet laikam te neviens sen nav bijis, informācija izrādās maldīga – ceļš ir sauss un noteikti viegli izbraucams. Taču arī pastaiga nenāk pa ļaunu.

Tās laikā dzirdam, ka purvā putnu netrūkst. Brīžam tādas klaigas, ka nevar dzirdēt ko kaimiņš ejot saka. Tie ir lielie ķīri, kas te, purvā, ligzdo.

Ceļa malās ievērojam izliktus būrus, izskatās, ka lielajām gaurām. Bet tie ieauguši krūmos, nez vai kāds vispār ir apdzīvots. Mūsu pārbaudītais nav gan.

Tālāk ceļš jau ieved purvā – visapkārt ūdeņu klajumi, kuros peld un nirst un klaigā. Īsta putnu Bābele.

Mums neko daudz neizdodas vērot, jo gar ceļa malu ir biezi saauguši krūmi. Vietās, kur tas iespējams, Edgars uzliek teleskopu. Putnu saraksts papildinās ar visādām pīlēm. Iemācamies, ka ir nirpīles un peldpīles.

Visskaistākais šajā vietā ir novērotā cekuldūkuru riesta deja.

Pa gabalu redzamais putnu tornis tiešām izskatās nožēlojami. Sašķiebies un vienu sānu, bez jumta. Pie tam – te nu taisnība – sausām kājām līdz turienei nenokļūt. Bet tā kā tornī redzam kādu cilvēku, tad cerības tomēr ir. Pēdējā sausajā vietā pirms torņa, sieviete, kas tur bija, nāk mums pretim un mēs aiz pārsteiguma aizmirstam aizvērt mutes – viņai ir basas kājas! Pienākot klāt un redzot mūsu pārsteigumu, viņa sāk smieties –torņa dēļi esot ļoti silti, ūdens arī nemaz tik auksts neesot. Un dziļums – tā līdz celim vai mazliet pāri. Tas mums dod nepieciešamo impulsu un – tā kā pašu gumijas zābaki tik augsti nav, bet putnus gribas ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt, viens un divi – esam basām kājām un gatavas doties tornī augšā. Edgars vienīgais brien savos garajos zvejnieku zābakos. Lai. Pirmā bradāšana pa ūdeni šogad atklāta!

Auksts ir, mazliet. Bet ātri aprodam. Tiekot līdz tornim, sievietei atkal taisnība- dēļi ir pamatīgi uzsiluši, saule silda un žāvē, vēja nav. Toties putni visapkārt! Jau iepriekš minētie lielie ķīri, pīles, gulbji, zosis, dūkuri. Ir viss, kas šajā laikā te var būt. Priecājamies par ainavu, fotografējamies un lepojamies ar sevi.

Vēlāk atpakaļceļš jau šķiet īsāks un siltāks. Pie busiņa vēl nedaudz patukšojam līdzpaņemtos pārtikas maisiņus. Svaigā gaisā vienmēr viss garšo vairāk. Sabīnei šodien viss garšo pat ļoti vairāk kā parasti. Tāpēc lūgums pēc veikala kļūst aktuāls. Tādu gan te apkārtnē nav daudz. Kamēr ēdam, pamanu, ka pāri izcirtumam pārlaižas melns putns. Jautāju – vai krauklis? Edgars sākumā tā kā pamāj, tad saka, nē, tā esot melnā dzilna. Nu sākam vērot pamatīgāk. Jā, ir melnā dzilna. Pat divas! Sekojot, kurp tās laižas, atklājam viņu šī gada dobumu. Gribas jau nofotografēt. Bet putni ir gudri, jaušot, ka sākam pievērst tiem uzmanību, aizlaižas mežā. Vēl viens „dzenis” sarakstā.

Tālākais ceļš uz palieņu pļavām. Te gan putnu nav pārāk daudz. Toties mums prātus  sajauc dīvainas skaņas. Sākumā šķiet, ka kaut kur tālāk klaigā zosis, bet tad brienot tuvāk skaņām, atklājam varžu koloniju. Tās sarīkojušas pavasara tusiņu ar dziesmām.

Nākamā pietura ir Valda ezers. Viss aizsalis. Neticami, ka vēl pirms neilga laika bradājām pa ūdeni…

Ērģemē tiekam arī vietējā veikaliņā. Kārotais saldējums nav pārāk plašā izvēlē, bet toties Rūjienas ražojums. Tas mums visiem garšo.

Vēl tikai pāris pieturas un jaukā diena būs beigusies. Ceram arī noslēgumā redzēt ko īpašu. Bet neko vairāk par mežirbi pievienot sarakstam neizdodas.

Pļavās, netālu no Turnas, atkal daudz pīļu. Uzskaitām arī platknābi un garkakli.

Tagad gan jāsāk domāt par mājupceļu. Pēdējā pieturvietā ir skaidrs, ka arī šeit pavasara lielā migrācija ir beigusies, pļavās putnu nav.

Bet mēs vēl gribam apskatīt Sedas centru un to vietu, kur būtu braukušas ar drezīnu. Piebraucam pie stacijas. Tai sūnas saaugušas visapkārt un uz jumta jau palieli bērziņi. Nu jā, jātic, ka vairāk braucienu nebūs.

Sedas veikals nebija slikts. Bet mums kaut kā tas Ērģemes mazais šķita mīlīgāks.

Vietējiem arī sagādājām kādu pārmaiņu viņu vienmuļajā dzīves ritmā. Ne jau katru dienu centrā iebrauc busiņš ar cilvēkiem, kas visu apkārt redzamo fotografē, paši skaļi diskutējot par to ko redz. Uz mums noraugās visi, kas tobrīd gaida autobusu pieturā.

Tā, nu šeit oficiāli ekskursija ir noslēgusies. Vēlāk salīdzināsim savus novērojumus un taps zemāk redzamais šīs dienas saraksts.

Novērojumus veica 7 brauciena dalībnieki un gids – Edgars Dzenis.

Brauciena aprakstu un putnu novērojumus apkopoja brauciena dalībniece – Ilze Vilšķērste.

2012. gada 15.aprīlī, Strenču un Sedas apkaimē novēroto putnu saraksts: