Sākotnējā iecere „Viegla vasaras tūre pa Franciju ar degustācijām ” papildinājās ar pamatīgu vēstures pielikumu. Konstatēju, ka savādāk nevar – Francijas vēsturē sastopami tādi intriģējoši notikumi, ka tos nepieminēt un neapskatīt ievērojamas vietas, esot turpat blakus, būtu vienkārši nepieklājīgi.
Ko tad degustējām? Kurš gan nezina Francijas sierus, vīnus, konjaku, austeres, zosu aknu pastētes utt., utt. Attiecībā uz šo, mums no frančiem vajadzētu pamācīties – kā viņi lepojas ar saviem izgudrojumiem! Viss ir patentēts, viss ir valsts līmenī aizsargāts – tikai šai vietai, tikai Francijai raksturīgs, mēs, mūsu… Jā, šai tautai patriotisma pašpietiekamības un pašapziņas netrūkst.
Pie reizes visiem ceļot gribētājiem iesaku vai nu iemācīties vajadzīgās frāzes labā franču valodā, vai mēģināt iztikt bez sazināšanās ar vietējiem. Vai arī – vienkārši runāt latviski, bet daudz smaidīt. Praksē pārbaudīti un sekmīgi darbojas visi varianti.
Mūsu kompānijā šoreiz – 6 dalībnieki (kas izvēlējās varbūt maksāt nedaudz vairāk, toties izvairīties no ceļošanas lielā grupā) + šoferis + grupas vadītāja (es).
Īsumā maršruts: Rīga – Trīre – Luksemburga – Parīze – Orleāna – Konjaka – Rokamadūra – Aviņona – Liona – Dižona – Strasbūra – Frankfurte – Rīga.
Dzejiskāk izklausītos – Vidusreinas ieleja, Šampaņas province, mūžīgi mainīgā Parīze, Luāras ielejas pilis, Atlantijas okeāna piekraste, Dordoņas ielejas aizlaiku vēsture, Vidusjūras trikīzzilais krasts, Provansas cikādes, bagātā Burgundija un Elzasas vīna ceļš.
Ceļš cauri Polijai un Vācijai ar autobusu (mūsu gadījumā ar 9-vietīgu busiņu) katram ceļotājam zināms līdz mielēm. Tāpēc neminēšu neko no tā.
Loreleja.
Pirmā vērā ņemamā pieturvieta mums paredzēta Vidusreinas ielejā. It kā jau vēl nav Francija, bet degustēt var arī šeit. Īpaši rozā un dzirkstošos vīnus vai rislingus. Gribu visus aizvest arī uz Lorelejas klinti. Tā nu braucam cauri ārkārtīgi skaistiem, krāšņos ziedos slīkstošiem ciematiņiem, līdz beidzot atrodam vietu, kur piestāt. Norunājam nekādus lielos pastaigu maršrutus neplānot, vienkārši iepērkam degustēšanai piemērotu vīnu un dodamies tālāk. Nākamā pietura pie Lorelejas klints. Jau pa gabalu saskatāms, ka tā tiešām ir šaurākā vieta upē, droši vien arī bīstama. Ne velti te tik daudzi laivotāji gājuši bojā un visu atbildību tad nu uzvēluši skaistajai Lorelejai. Skumjš stāsts ar skumjām beigām, jo meitene neesot izturējusi, ka viņu sauc par raganu, tāpēc metusies no klints upē un noslīkusi.
Piestājam stāvlaukumā klints pakājē un tie, kam fiziskā sagatavotība to atļauj, dodamies augšup. Lai arī kāpnes stabilas, visu laiku augšup kāpt (bija rakstīts, ka jākāpj pusstundu) tā ir, kā ir. Augšā nonākot, visi sarkani kā tomāti. Veldzēties iespējams tikai ar līdzpaņemto vīnu. Pieminam Loreleju, pajūsmojam par skaistajiem skatiem visapkārt un tomēr šaubāmies par stāsta noslēguma patiesumu. Vismaz no augšas skatoties šķiet, ka nav iespējams tā pa taisno lecot upē trāpīt! Tad meitenei būtu bijis jābūt ļoti labā fiziskajā formā un tas jādara ar milzu ieskrējienu…
Bet stāsti jau tāpēc ir stāsti, ka tajos ir kāds noslēpums. Nofotografējamies pie viņai veltītā pieminekļa un dodamies atpakaļ.
Mūsu naktsmītne šovakar Trīrē, kas ir Vācijas senākā pilsēta.
Neliela pārpratuma rezultātā mēs šonakt apmetīsimies ļoti skaistā viesnīcā – tieši pretim Porta Nigra – vienam no 9 šajā pilsētā atrodamajiem UNESCO mantojuma sarakstā esošajiem objektiem. Uz šo tad mums nebūs speciāli jāiet. Par to paldies booking.com!
Skats pa viesnīcas numuriņa logu vienkārši ekskluzīvs! Mēs savā istabiņā pat aizkarus neaizvelkamJ
Nākamās dienas rītā izejam pastaigā pa ievērojamākajām un varbūt ne tik ievērojamām, bet interesantām vietām Trīrē – apskatām Doma baznīcu, vecpilsētas centrālo laukumu, firsta pili un parku ap to, romiešu pirtis, u.c. Vienīgais, kas paliek ārpus redzesloka – romiešu amfiteātris. Līdz tam mums vairs nav laika aizstaigāt. Bet Francijā gan jau kādu no tiem vēl skatīsim, tāpēc neskumstam.
Nākamā pietura – Luksemburga. Neko daudz par šo pilsētu stāstīt nezinu. Tā vienkārši ir pa ceļam un apmeklējums paredzēts tāpēc, ka jāievelk taču ķeksītis, ka bijām vēl vienā valstī…
Četrdesmit minūtēs gūstam iespaidu par pilsētas centru un braucam tālāk. Interesants piedzīvojums gadās vienīgi degvielas uzpildes stacijā – čekā uzrādās, ka bākā ir ielieti vismaz 20 litru degvielas vairāk, nekā bākas tilpums pieļauj…??? Ko mums domāt par „godīgajiem” šīs valsts pilsoņiem?
Pēc nepilnas stundas – jo, ceļa remonta dēļ, jāmaldās pa visādiem viaduktiem un apvedceļiem, beidzot esam Francijā!!!
Šampaņas provincē.
Pirmie iespaidi – bezgalīgi, sakopti labības lauki un magones. Visur. Sākumā skaisti. Vēlāk jāatzīst, ka vienmuļi. Visas atlikušās dienas garumā, ainava tā arī nemainās. Mazliet atšķirības ir pilsētiņu arhitektūrā – pie robežas esošajās, ēkas ir tādas nesen, pēc Otrā Pasaules kara būvētas, tāpēc gandrīz visur līdzīgas. Tālāk uz Parīzes pusi jau jūtams franču īpašais šarms un dzīvesveids it visā. Mūs tas galvenokārt skar tajā, ka nevaram atrast vietu kur paēst. Ne jau tāpēc, ka tādu nebūtu (kaut gan nav arī pārāk liela izvēle), viss ir ciet līdz plkst. 18:00. Siestas laiks. Turpmāko dienu kārtību plānojot, šis apstāklis būs ļoti nopietni jāņem vērā. Bet grupa – gods kam gods – izturības kalngals! Īpaši nečīkstam, uzēdam to, kas ir atrodams pašu somās.
Tā kā braucam cauri Šampaņas provincei, tad šīs dienas plānā ir šampanieša degustācija. Kā nu bez tā! Epernē – tā sauc pilsētiņu, pat apstādījumi veltīti šampanieša tēmai un arī ielas tiek sauktas šampanietim par godu.
Iebraucam stāvlaukumā, vienā no trim šeit esošajām šampanieša ražotnēm, tuvākā ekskursija ir pēc pusstundas un nav nekādu problēmu tajā vēl pieteikties.
Ekskursija interesanta, izstaigājam ražotnes pagrabus, redzam kā top slavenais dzēriens, kā gatavojas, kā tiek skalotas duļķes, ko nozīmē „šampanizēšana”. Nu mēs to zināsim. Bet noslēgumā no 4 šķirnēm ko te ražo, nogaršot dod tikai vienu. Te tev nu bija – un par to 10 EUR!
Jāpatur prātā teiciens – „Šampanietis ir karaļu vīns un vīnu karalis”, tāpēc cena atbilstoša.
Tālāk dodamies uz Reimsu. Ja jau par karaļiem runājam, tad šī ir īstā vieta tos pieminēt, jo tieši Reimsas katedrālē ir kronēti gandrīz visi Francijas valdnieki. Sākot jau ar pašu pirmo, oficiāli atzīto franku karali Hlodvigu I vēl tālajā 5. gadsimtā. Te viena no vietām, kur nenāk par ļaunu atcerēties mazliet šo to no vēstures.
Katedrāles ieeja iespaidīga – to rotā tik daudz eņģeļu statuju, ka otrs vārds katedrālei arī ir – Eņģeļu katedrāle. Lai visu aplūkotu, jāapsēžas, citādi galva reibst skatoties.
Pēc Reimsas apmeklējuma gan vairs nav ko kavēties – Parīze mūs jau gaida!
Nakšņosim Monmartras pašā vidiņā – pašas bohēmas centrā! Skanot franču mūzikai, iebraucam pilsētā un man par brīnumu, ļoti ātri un veiksmīgi atrodam pareizos ceļus un var teikt – pa taisno iebraucam Monmartrā.
Ak manu dieniņ, kas nu bija jāpiedzīvo šoferītim!!! To sapratīs katrs, kas pats ir mēģinājis braukt Monmartrā ar auto…
Nav vārdu lai aprakstītu sajūtas, kādas ir ar lielu busiņu braucot pa šaurām un stāvām ieliņām, pa kurām arī gājēji nez kāpēc pārvietojas visos virzienos, pie tam – visas ielas ir vienvirziena… Ja netrāpi pareizi, Tev tiek dota lepna otrā (vai pat trešā) iespēja to izdarīt ar slaidu loku pa tikpat šaurām un stāvām ieliņām vēlreiz. Tā veicot manevru jau trešo reizi, paliek bail, ka īsto adresi neatradīsim. Trakākais ir tas, ka nav kur atstāt auto. Viss visapkārt pilns ar mašīnām! Es izkāpju pastaigāt ar kājām un pameklēt mūsu viesnīcu, kas ir uz tās pašas ielas, bet – KUR???. Beidzot to atrodu – ielas otrā galā, pretēji braukšanas virzienam. Mūsējiem tas nozīmē vēl vienu „goda apli”, es tomēr eju turp ar kājām, lai piereģistrētos.
Beidzot esam visi klāt, saņemam atslēgas un atklājam, ka istabiņās ir vieta gultām, čemodāniem un tas arī viss. Kā no gultas, tā pie durvīm. Dikti jau nu šaurs te viss. Izvēle šai viesnīcai par labu bija tikai tādēļ, ka cenā iekļautas arī brokastis. Bija vērts? Labāk par franču brokastīm neizteikšos. Ja nu vienīgi tik daudz, ka kārtīgs latvieša vēders pēc tām vienmēr gribēs kaut ko vēl.
Ko apmeklējām Parīzē?
Vispirms (tā kā ierodoties bija jau pavēls), devāmies uz Svētās sirds baziliku Monmartras kalna galā. Tumšajā diennakts laikā tur ir īpaši skaisti skati uz pilsētu. Jā, visa Parīze te burtiski ir „pie kājām”!
Visapkārt vietējo jauniešu un tūristu pūļi. Iejūkam cilvēkos un bohēma nedaudz pielīp arī mums. Meklējam skaistākos skatus uz pilsētu, vērojam izgaismoto Eifeļa torni un klausāmies un skatāmies brīvmākslinieku uzstāšanos uz kāpnēm pie Svētās sirds bazilikas. Vēlāk izmaldāmies vai pa visām kāpnēm, kamēr atrodam īsto noeju atpakaļ uz mūsu ielu. Taču kas gan te ko uztraukties, neko nokavēt nevaram. Vēl izejam palūkoties uz slaveno Moulen rouge un tad netālu no viesnīcas, jaukā krodziņā atzīmējam mūsu ierašanos Parīzē un Francijā. Kopējā noskaņa tik laba, ka neviļus atzīstamies, ir taču tā Parīze pilsēta, kurā var iemīlēties!
Otrā dienā mums paredzēta pilsētas nozīmīgāko objektu un Sēnas kreisā krasta apmeklējums. Iztiksim bez auto, pilsētā vienalga būtu grūti atrast vietu kur to noparkot. Ar metro no Monmartras ir ļoti viegli nokļūt līdz Trokadero laukumam. Tam pretī slejas Eifeļa tornis, kura pakājē arī kuģīša piestātne, kur mums plānots nokļūt. Īsumā mūsu dienas plāns ir šāds:
Izbraukums ar kuģīti pa Sēnu, apskatot visus ievērojamākos objektus gar tās krastiem. Pēc tam ar kājām iziesim kreiso krastu. Apskates objekti – Invalīdu nams un Doms ar Napoleona atdusas vietu, Luksemburgas dārzs, Senžermēndeprē abatija un Sv. Sulpīcija baznīca, Panteons, Latīņu kvartāla kafejnīcu rajons, Parīzes Dievmātes katedrāle, Sitē sala un tad jau brīvajā laikā ko nu kurš vēlēsies un kam pietiks spēka.
Gari nestāstot – izgājām visu tādā secībā kā rakstīts. Laiks mūs ne/lutināja, tā var teikt, jo – it kā jauki, ka saulains. Bet karstums! +32 grādi un saule nav tas labākais ceļa biedrs ekskursijai pusdienas garumā ar kājām pa piekarsušām ielām… Slavenais Parīzes lietus šoreiz mums izpalika, mēs pat neņemtu ļaunā, ja uzlītu.
Vakars paiet atkal Monmartrā, jo te ir ko piedzīvot gan dienā, gan vakarā, gan naktī.
Prombraucot katram dalībniekam ir sava „mīļākā” vieta ko atcerēties un kur noteikti vēlreiz gribētos atgriezties.
Ildefransa.
Izbraucot no Parīzes, gribējām vēl apskatīt moderno Defansas rajonu. Līdz tam aizbraucām, bet uz Lielo Arku tā arī nenokļuvām, jo ceļi sabūvēti tik sarežģīti, ka ar visu navigāciju iespējams itin viegli pabraukt garām vienīgajam pagriezienam, konstatējot – tur tas bija… Nu tā bija lemts, tāpēc nemetām lokus un braucam prom. Mums vēl Versaļas pils, Šartra, Orleāna un vismaz viena Luāras ielejas pils jāapskata.
Versaļas pils kases ir pamatīgā tūristu ielenkumā. Mēs izvēlamies rindā nestāvēt, tikai iziet pastaigā pa dārzu, jo to var izdarīt bez maksas. Mums mazliet nepaveicas ar laiku – mašīnā jau bija silti, tāpēc biezās jakas neuzvelkam. Kad mašīna aizbraukusi jau nesasniedzamā attālumā, sajūtam, ka bez tām būs pagrūti. Liels vējš, pie tam, ļoti auksts! Pa parku izstaigājam dažus lokus, apbrīnojam stādījumus un puķu kompozīcijas. Neviļus gribas salīdzināt ar Rundāli – mums varbūt tie mērogi ir mazāki, toties dārzs izskatās skaistāks, jo pārskatāmāks un intīmāks. Arī ziedi – cēlāki, pārsvarā rozes. Atceļā uz busiņu, iemūkam suvenīru veikaliņā sasildīties. Te visi suvenīri ar karaliskiem simboliem. Tas arī vienīgais, kas ir savādāk kā citurJ
Luāras ieleja.
Tālāk mūsu ceļš ved uz Šartru. Šo pilsētu esmu iekļāvusi maršrutā pirmkārt, tāpēc, ka pa ceļam, un otrkārt – šī katedrāle ir tāda īpaša. Vēsturiskajos avotos minēta kā noslēpumainākā Francijas katedrāle. Viena no lielākajām baznīcām, tās kriptā glabājas Dievmātes šķidrauts, kas dod auglību, bet uz galvenā joma grīdas atrodas labirints svētceļotājiem. Tieši tādu pašu, pēc šīs baznīcas labirinta zīmējuma, tagad var apskatīt arī Latvijā pie Krimuldas baznīcas. Tiesa gan, laukā, ne baznīcā.
Šartra arī kā pilsēta ir viena no man mīļākajām ar stāvo kalnu un baznīcu tā galā, ar kanālu, dārziem un frančiem raksturīgo arhitektūru.
Orleāna Francijas vēsturē nesaraujami saistīta ar Žannu d’Arku, kuru reizēm tā arī dēvē – par Orleānas jaunavu. Ņemot vērā, ka ārpus Parīzes pārsvarā visur ievēro siestu, mums vēl jāpaspēj paēst pusdienas līdz plkst. diviem, tad visas kafejnīcas vērsies ciet. Tāpēc, pilsētā iebraukuši, vispirms dodamies meklēt katram pa kabatai un vēlmēm atbilstošu ēstuvi. Jā, starp citu, ne tikai Parīzē, gandrīz visur sastopamies ar tā saucamo „dienas piedāvājumu” – 10 EUR apmērā trīs ēdienu pusdienas. Ar to droši var rēķināties, plānojot braucienu.
Pēc pusdienām ar busiņu izbraucam gar pilsētas centru (pa centru ar transportu nemaz nevar, tas atvēlēts gājējiem). Pa ceļam parādu galvenos apskates objektus – piemineklis Žannai d’Arkai, katedrāle, Žannas māja (tā ir pieņemts domāt, bet kurš to zina…). Tad odamies tālāk, Luāras ielejas virzienā.
Mūsu šīs dienas pēdējais objekts – Šamboro pils. Tā celta Fransuā I laikā kā medību pils. Sākotnēji saimniekam bijušas lielas ambīcijas – pili ietver kanāli, pa kuriem esot bijusi iecere piebraukt ar kuģiem. Bet laikam viss līdz galam tā arī nav ticis realizēts. Kanāli jau ir, bet ar kuģiem pa tiem te nebrauc. Saka, ka pilij ir tik daudz tornīšu, cik gadā dienu, pie tam, katrs savādāks. Saskaitīt tos neizdodas, bet tiešām daudz gan.
Pie pils projektēšanas savu roku pielicis arī slavenais meistars Leonardo Da Vinči. Tiesa gan, ne pils, bet iekšējo divvirziena vītņu kāpņu projekts ir viņa meistardarbs.
Mēs iekštelpās vairs netiekam, jo ir jau par vēlu vizītei. Pusstundu pirms apmeklējuma beigām, kas ir plkst. 18:00, viss tiek slēgts. Esam nokavējuši tieši šo pusstundu…Mūs laipni palūdz iziet arī no suvenīru veikaliņa, kur vēl esam paspējuši iespraukties. Apskatām iespaidīgo pils ārpusi, panašķojamies tuvējā zemnieku tirdziņā ar pastētēm un ievārījumiem. Galvenais tirdziņa ieguvums – sīpolu ievārījums. Cik garšīgs!! Nekad nebūtu ticējusi, ka tā teikšu. Bija jau arī pastētes ļoti gardas, bet cena…atbilstoša katra zemnieka pašapziņai, tāpēc šoreiz darījums nenotiek. Sīpolu ievārījums gan aizceļos uz Latviju.
Vakars mums paiet omulīgās sarunās privātās viesnīciņas pagalmā, kur laikam esam vienīgie viesi. Vienīgās neērtības un ar to jārēķinās visur – mazajās viesnīcās atrast istabu diviem cilvēkiem ar atsevišķām gultām ir praktiski neiespējami.
Rīts mūs sagaida lietains. Kāda ķibele! Biju palepojusies, ka šajā dienā vilkšu „smuko kleitu”, jo dosimies uz dāmu pili un pastaigai pa to un pa dārzu neko piemērotāku nespēju iedomāties. Mani atbalstīt solīja visas sieviešu dzimtas pārstāves, kam arī kleitas paņēmušās līdzi. Diemžēl lietus ievieš korekcijas. Es gan gluži padoties netaisos, ir varianti.
Pie Šenonso pils esam gandrīz pirmie apmeklētāji, tā var spriest pēc nedaudzajām automašīnām stāvvietā. Tā ir mūsu veiksme, jo jau pēc stundas visapkārt ir tūristu pūļi un rindas. Līst jau diezgan stipri, tāpēc nekavējamies un dodamies uz pili. Visās telpās svaigi ziedu kārtojumi, ko var nosaukt par īstu mākslu. Reizēm sajūsma par tiem aizēno informāciju par slavenajām istabu saimniecēm. Pārstāstu vēsturi, pieminu dāmas, kas te dzīvojušas. Pili izstaigājam no augšas līdz apakšai. Karaliski eleganta un tomēr omulīga.
Tagad vēl vēlos parādīt dārzu. Lietus nav mitējies, bet dodamies turp – izvēles jau nav. Mazliet pastaigājam pa Katrīnas Mediči laikā ierīkoto rožu dārzu un tad ejam uz blakus pilij esošo 16. gs. fermu. Te viss tikpat skaists un kopts kā pilī. Franči ir lieli estēti. Fermas teritorijā atrodas sakņu un puķu dārzs. No šejienes arī ziedu kārtojumi pils vajadzībām un agrāk – dārzeņi pusdienu galdam. Pasakains skats, viss tik sakopts un krāsains! Ja būtu saulains laiks, droši vien vēl ilgi te gribētu staigāt. Lielākais pārsteigums visiem – zemās ābeles. Dīvaini redzēt, kā tās savus zarus izpletušas apmēram cilvēka ceļgalu augstumā un turpat, pie kājām karājas āboli. Ērti!
Tālāk dodamies uz Ambuāzu. Netālu no tās pils, savus pēdējos trīs dzīves gadus, nelielā muižā pavadījis Leonardo Da Vinči. Runā, ka viņš nomiris sava drauga, karaļa Fransuā I rokās. Kā nu bija, kā ne, bet Fransuā I tiešām bija tas, kas slaveno itāli šurp ataicināja un kopā viņi daudz jauninājumu ieviesa tā laika kara tehnikā.
Uz ievērojamā meistara dzīvesvietas apskati parakstās tikai trīs cilvēki no grupas. Žēl. Esmu te jau bijusi un otrreiz tiešām augsto maksu – 13 EUR negribētu maksāt. Bet pārējiem ir savi apsvērumi un tā nu sadalāmies pa interešu grupiņām lai nākamās stundas pavadītu atbilstoši sev vēlamajam.
Ambuāza pati kā pilsētiņa ir burvīga. No Da Vinči muižas uz to viegli nokļūt kājām. Man vienmēr ir paticis pastaigāt pa tās centru. Sajūta kā atpakaļ laikā nonākot.
Pēc pusdienām steidzamies tālāk, jo šodien vēl viena degustācija – konjaks! To ražo pilsētā ar tādu pašu nosaukumu – Konjakā un tieši pateicoties šim vietvārdam dzēriens ieguvis savējo. Pilsētā atrodas četras zināmās konjaka šķirņu ražotnes – Camus, Otard, Hennessy, Remy Martin. Mēs dosimies uz Otard ražotni.
Tā ir tuvāk mūsu šīs dienas tēmai – karaļiem, īpaši Fransuā I. Jo ēkā, kurā iekārtota ražotne, šis karalis ir nācis pasaulē. Diemžēl pēdējā šīs dienas ekskursija nupat kā sākusies (ieradāmies dažas minūtes pēc pieciem) un mums piedāvā tikai bezmaksas degustāciju. Labi, ka vismaz tā.
Vakars paiet maldoties viesnīcas meklējumos. Brīžam jau ļaujamies izmisumam, ka tā arī to neatradīsim. Esmu rezervējusi vietas viesnīcā. Kas saucas 1. Formula. Citiem zināšanai – ja ir nepieciešams istabiņu izmantot diviem cilvēkiem – uzreiz rezervējiet trīsvietīgo numuru. Tas maksā tikpat cik divvietīgais, bet ir nesalīdzināmi ērtāk iekārtoties.
Līdz Atlantijas okeānam tikai kādi 30 km. Nolemjam, ka vakars ir pārāk vēls, lai turp dotos, bet rīt no rīta, tad gan! Tāpēc vienkārši degustējam gan iepirktos Francijas gardumus, gan vēl no Latvijas līdzpaņemtos. Pārliecinos, ka ceļojumos tiešām pats galvenais ir laba kompānija. Tad jautri un omulīgi ir arī tādā 1. Formulas viesnīcas pagalmā…
Dordoņas ieleja.
No rīta visapkārt migla. Okeāna apmeklējums solās būt interesants. Bet, kamēr braucam, migla izklīst un pie okeāna mūs sagaida burvīga saule zilās debesīs! Pasaka!
Vēl, ja ņem vērā, ka rītos franči ilgi guļ (mēs gan katru rītu cēlāmies septiņos), tad nemaz nav pārsteigums, ka pludmalē neviena nav. Jūtamies kā privātajā peldvietā. Ūdens silts, viļņu tikpat kā nav. Šis ir tiešām burvīgs sākums dienai!
Tas nekas, ka pēc peldes mans peldkostīms palika pludmalē – laikam kaut kā būs izslīdējis no dvieļa atceļā uz busiņu. Tas uz atgriešanos. Es kā zinādama biju paņēmusi līdzi divusJ
Tālāk mūsu plānā ir tirgus apmeklējums, jo ir taču sestdiena. Gribas nopirkt kaut ko svaigu, reģionam raksturīgu. Perigē tirgus izslavēts ar savu piedāvājumu – esot valrieksti, augļi un dārzeņi, pastētes, sieri, un vēl visādi labumi.
Perigē centrā atstājam mašīnu, ejot kājām var labāk iepazīt pilsētu. Tirgošanās jau iet uz beigām. Nav brīnums, ir jau gandrīz pusdienlaiks. Mēs arī iepērkam melones, persikus un aprikozes, vīnu, pastētes, maizi. Un tad aši – jāskatās kur vēl paēst. Piedāvājums tik raibs, ka galvenais noteicošais ir – cena, protams. Mūsu izvēlētajā restorānā dienas piedāvājums ir 12 EUR, bet redzot citiem atnesto porciju apjomu, nolemjam sūtīt pa diviem vienu porciju. Atliek tikai vienoties – ko. Oficiante, kas mūs apkalpo gan ir pati nelaipnākā kādu vispār brauciena laikā nācās satikt. Mūsu, dienas piedāvājuma porcijas, ir krietni mazākas par tām citām, kā izrādās. Bet tik ilgi gaidot uz apkalpošanu un uz desertu, saprotam, ka teicienam par to, ka jāēd nesteidzoties, ir sava jēga. Maksājot rēķinu, ilgās gaidīšanas rezultātā, konstatējam, ka jūtamies paēduši. Pa laikam mūs arī izklaidēja dažādi triku meistari un ielu muzikanti. Atmosfēra omulīga, ja tik tā oficiante būtu jaukāka…
Turpmākajā maršrutā esmu iecerējusi kādas alas apmeklējumu. Tās, tādas aizlaiku/senlaiku – šajā apvidū ir „uz katra stūra”. Vismaz Lesiezes pilsētiņas apkaimē noteikti. No šī reģiona cēlusies arī Eiropas ciltsmāte – tā vēsta ģenētiskie pētījumi. Šajos kalnos atrastas arī Eiropā senākā Homo sapiens atliekas un atklātas slavenās Lasko alas ar pirmatnīgiem sienu gleznojumiem. Tā kā oriģinālās Lasko alas nemaz nav tūristiem pieejamas, tikai kopija, cenšos noskaņot grupu par labu kādu citu alu apmeklējumam. Lielā mērā visiem ir vienalga kur ieiet, galvenais ir pieredzēt ko tik senu. Apstājamies pie Grotte du Grand Roc, jeb lielās klints alas.
Mums paveicas, ka ekskursija jau pēc pusstundas, tik vien paspējam kā kalnā līdz ieejai uzkāpt.
Alās vienmēr jārēķinās ar to, ka būs vēss. Te arī ir ap + 16 grādiem. Pēc tiem + 30, kas valda laukā, jakas noder. Šīs nav alas ar gleznojumiem. Te var apskatīt 8 miljonus gadu senus stalagmītus, stalaktītus un vēl dīvainus veidojumus, kad ūdens maina savu struktūru un ceļu un veido ziediem līdzīgus pušķus. Kas tāds nekur citur nav skatīts! Bija patiešām interesanti, neskatoties uz to, ka ekskursija noritēja franču valodā un mēs varējām sekot tikai tam, kas rakstīts sagatavotajos drukātajos materiālos. Tāpēc, aizmugurē pārējai grupai turoties, veidojam savus stāstus, arī gana jautrus un aizrautīgus.
Laukā nonākam atkal siltumā un gaismā. Mūsu šīs dienas plānā vēl Domme – visaugstāk kalnos esošā pilsēta šajā apvidū un varbūt paspējam vēl līdz tirgum Sarlā. Nolemjam – vispirms Sarla. Bet te nu varu teikt – ja interesē burzma un tirgošanās pa nopietnam, tad tam jāvelta visa diena. Pilsētiņa, kas dēvēta arī par brīvdabas muzeju, pilna ar tirdzniecības teltīm, letēm, cilvēkiem, mašīnām, suņiem…Iebraucam gandrīz centrā un vairs netiekam ārā… Nav iespaida ne par pilsētu, ne par tirgu. Jāsecina, ka tā, garāmskrienot tomēr nav vērts šurp braukt.
Laimīgi izkūlušies no burzmas, braucam uz Dommi. Pats uzbrauciens jau pakutina nervus gan šoferim, gan pasažieriem. Ceļš ir ļoti stāvs un izskatās bīstams pagriezienos. Kad iebraucam iekšā pa pilsētas vārtiem, nepamet neomulīgā sajūta – kā tiksim atpakaļ lejā. Bet tas, ko redzam, visiem patīk. Vienkārši nevar nepatikt!
Man laiks paiet meklējot bankomātu lai izņemtu skaidro naudu, jo naktsmītnē būs norēķini jāveic tā. Vēl paspēju ieiet vienā no Templiešu ordeņa kādreizējās klātbūtnes liecībām – Annas baznīcā. Tie šajos kalnos būvējuši dažādas mītnes un dievnamus saviem rituāliem. Vispār Dordoņas ieleja ir vēsturnieku un ģeogrāfu paradīze. Es noteikti te pavadītu kādu nedēļu un man būtu par maz. Žēl, mums ir tikai šī diena…
Dienas noslēgums atkal nes jaunu pieredzi ar navigācijas ierīcēm. Ceļš uz naktsmītni izvēršas interesants, lai neteiktu vairāk. Vispirms tom-toms mūs spītīgi ved kaut kur taisni stāvus debesīs, jeb pa ceļu, kas drīz vien pārvēršas takā un noteikti nav piemērots braukšanai ar tādu busiņu kā mūsējais. Nolemjam viņam neklausīt un doties pa citiem ceļiem, tikai…neattopamies izņemt funkciju –„īsākais ceļš”.
Arī pa to otro ceļu braucot, ir sajūta, ka dodamies nevis uz kādu pilsētu, bet pie kāda laucinieka ciemos. Ceļš, lai arī asfaltēts, kļūst aizvien šaurāks, apdzīvoto vietu aizvien mazāk…nu jau jūtamies pavisam apmaldījušies. Bet – viss labs kas labi beidzas. Esam vajadzīgajā ciemā, kas, izrādās, ir viena iela ar sešām mājām. Tas, ko mēs noturējām par vietvārdu – Auberge Du Relais, ir kaut kāds kopīgs apzīmējums visām lauku viesnīcām Francijā, līdzīgi kā mums „Lauku ceļotāja” mītnes Latvijā. Mēs esam ciematā Aunic un tā krustojumā ir norāde uz Valmiere…Burvīgi! Esam īstos Francijas laukos! Pats saimnieks mūs sagaida viesnīcas priekšā apgriežot rozes un runā apbrīnojami labā angļu valodā. Sajūsma turpinās arī ieņemot mums ierādītos numuriņus. Arī te esam vienīgie (pagaidām) viesi. Būšot aizņemta vēl tikai viena istabiņa. Pavisam te tādas ir septiņas. Mēs sajūtamies tik lieli saimnieki, ka nolemjam vakariņas gatavot pie baseina, kas ir dārzā. Saimnieks gan drusku saskumst, kad atsakāmies ēst viņa krodziņā, tāpēc nolemjam to kompensēt, pasūtot brokastis. Kad pajautāju – vai tās būs franču brokastis? (kurš gan nezina, ka franču brokastis nozīmē kafiju un kruasānu…), viņš apsola, ka būšot arī šķiņķis un siers. Esam vienojušies.
Jaukākais vakars ir sācies!
Vispirms pelde baseinā, tad vakariņas un vīns. Tad pastaiga pa ciemu, kuras laikā ciema māju pagalmos sarodas aizvien vairāk cilvēku. Tiem visiem pēkšņi kaut kas žoga tuvumā darāmsJ, visi mūs sveicina kā senas paziņas. Mēs laikam viņiem esam reta sensācija. Tik skaista viesnīca! Nu jā, bet tādā nomalē. Te gan noteikti gribētos atgriezties vēlreiz. Patiesi skaista diena – pelde okeānā no rīta un šis ciematiņš vakarā!
Nākamā diena, lai arī svētdiena, mums sākas agri. Vispirms no balkona vērojam, kā speciāli mums no ceptuves tiek atvesti svaigi kruasāni. Saimnieks vēl guļ. Brokastis pasūtītas 8:30.
Arī 8:30 no saimnieka ne vēsts. Tikai galda piederumi visiem salikti vietās. Drīz arī viņš parādās un sākas neliela rosība. Neliela tāpēc, ka nesaprotam – kas īsti tiks piedāvāts. Uz galda ir sviests un ievārījums. Arī kruasāni ir. Bet vēl nesākam ēst, jo gaidām to šķiņķi un sieru. Gaidām. Viss smaržo – kafija, svaigā maize…nolemjam nemocīties un apēdam to kas ir. Tā, tikko tas ir noticis, saimnieks atnes šķiņķi. Atkal gaidām – vai būs vēl kāda maize, jo šķiņķi vienu pašu tā kā negribas. Nesagaidām. Garāmejot saimnieks vēl atnes dažādus sierus un pastāsta no kāda piena katrs gatavots. Viens stipri sāļš, otrs maigāks, svaigais siers, bet ar dīvainu piegaršu. Maizes nav. Beidzot saņemamies un apēdam arī šķiņķi un sierus. Nu viņš atnes maizi un jogurtu…
Apkalpošana jau nu bija kā bija. Nospriežam, ka laikam būtu bijis prātīgāk ēst vakariņas un pašiem iztikt ar saviem krājumiem brokastīs, jo laikam īsti pamodies kungs vēl navJ, arī gandrīz stunda pagājusi šādā veidā brokastojot. Tāpēc sakām paldies un strauji krāmējam mantas prom braukšanai. Šodien ceļš vedīs uz divām svētvietām – Rokamadūru un Sv. Cecīlijas katedrāli Albi pilsētā. Kā jau svētdienā – baznīcā jāiet!
Mazliet Viduspireneji, mazliet Centrālais kalnu masīvs…
Pirms pašas Rokamadūras palūdzu piestāt lai varētu nofotografēt lielisko skatu no malas uz šo svētvietu. Izskatās iespaidīgi – ēku komplekss, kas pa pusei ieslēpies klintī un it kā karājas gaisā virs aizas. Tuvumā šāda iespaida vairs nebūs. Bet apskatīt šo vietu iesaku katram, kas dodas ceļojumā pa Dordoņas ieleju. Kaut kas ļoti saistošs te ir. Pats galvenais stāsts mūsu uztverē ir par noslēpumaino zvanu – katru reizi, kad jūrnieki vētras laikā lūdzot Dievmātei (tā šeit ir melnā) palīdzību, zvans pats ieskanoties. Lūgums vienmēr tiekot izpildīts, cilvēks izglābjoties. To esot iespējams noteikt tā, ka mūki iezvanīšanās laiku pierakstot. Bet vēlāk vienmēr atrodoties kāds, kas atbraucot uz šejieni pateikties par glābšanu un lūguma izteikšanas laiks sakrītot ar mūku pierakstīto zvana skanēšanas laiku…Mistiski, interesanti.
Arī mūsdienās te pulcējas svētceļnieki un teritorijā atrodas mūku celles – tāpat kā baznīca, kaut kur pa pusei klintī iecirstas, gluži vai gaisā karājas.
Aizsākums visam svētvietas kompleksam bijis kāda ceļinieka – Amadūra klintī apbedītais un nesatrūdējušais ķermenis. Tāpēc viņu nodēvējuši par Svēto, bet vietai piedēvētas brīnumainas īpašības un tā nosaukta viņa vārdā – klinšu Amadūra. Stāstu te ļoti daudz, visus nepārstāstīsi – katram savs tuvāks, tāpēc jābrauc pašiem to visu apskatīt un piedzīvot.
Tālāk dodamies pa ceļu, kur kalni mijas ar aizām, tas līkumo, met cilpas un serpentīnus. Skaisti. Īsi pirms pusdienām iebraucam Albi pilsētā. Šī vieta devusi nosaukumu kādreizējo protestantu kustībai – viņus visus dēvējuši par albiģiešiem. Esmu daudz par viņiem lasījusi. Pasaulē jau laikam gandrīz visi lieli kari un slaktiņi notikuši kristietības dēļ – gan ieviešot, gan pretojoties tai, gan aizstāvot savu ticību. Tā arī šajā reizē – iznīcināti veseli ciemi, tāpēc, ka protestantu apmetnes. Pāvests devis pavēli nogalināt visus bez izņēmuma. Uz jautājumu – „un ja nu kāds starp viņiem ir ticīgais?”, bijusi atbilde: „Slepkavojiet visus, Dievs savējos atpazīs”. Skarbi.
Katedrāle, kas tagad slejas pilsētas centrā, apzināti būvēta tik milzīga, lai ikkatrs baznīcas priekšā sajustos sīks un niecīgs. Lai tā apliecinātu – cik stipra un neuzveicama ir ticība. Apskatot ēku, vairāk gan tā asociējas ar cietoksni, ne baznīcu. Bet iekštelpas ir ar ārkārtīgi skaistiem rotājumiem un tā nu arī mēs katrs par šiem jautājumiem brīdi padomājam.
Pēc pusdienām turpinām ceļu caur maziem ciematiņiem naktsmītņu virzienā.
Bet līdz tai vēl jādegustē Rokfora siers. Ekskursija ar degustāciju izmaksā vien 5 EUR no cilvēka, bet ir viena no vērienīgākajām un interesantākajām. Ja zina paša siera rašanās vēsturi, var jau to klausīties arī franču valodā, kā mums nākas to darīt (jau atkal!). Arī te tiek izdalīti drukāti materiāli angļu valodā un kaut kā jau to kopstāstu par visu izlobām. Noslēgumā degustējam visas trīs šķirnes ko šeit ražo – parasto Rokforas sieru, Templiešu un Sevišķo. Vismaz es secinu, ka parastais arī ir vislabākais. Iepērku vienu komplektu mājiniekiem un tas grupas dalībnieku vidū izraisa derības – vai siers tiks līdz mājām vai netiks. Nē, neviens netaisās man viņu apēst – pārvadāšanas apstākļi nav sevišķi labie, pie tam laukā joprojām ap 30 grādiem katru dienu. Bet es uzticos mūsu aukstuma kastei un riskēju (kā vēlāk izrādās – ne velti. Jau iepriekš varu pateikt priekšā – viss man izdevās lieliski).
Līdz naktsmītnei vēl dažu labu šausmu mirkli gan piedzīvojam. Uzreiz saku, ka mūsu šoferītis ir pats labākais kādu zinu, visi viņam ļoti uzticamies… Un tomēr – tie kalnu ceļi ir tik stāvi un šķiet tik neizbraucami, bet viņš tik brauc tādā ātrumā(apmēram 40 -50 km stundā), ka reizēm elpa aizraujas. Neizturīgākie pat paklaigā no aizmugures, lai apstājas. Bet ko nu tur stāsies. Pie galamērķa jānokļūst un, jo lēnāk brauksim, jo ilgāk baidīsimies. Tā domā šoferis.
Pēdējā kalna galotnē gan beidzot apstājamies, lai atskatītos uz tām briesmām. Bet – nekādu briesmu jau nav – pie kājām pat ne pārāk stāvi kalni un skaista, īsta lauku miera pilna ainava. Redzēt var ļoti tālu, tātad esam tiešām augstu. Pajūsmojam par ainavām, saņemamies un sēžamies atkal busiņā lai ceļu turpinātu.
Mūsu naktsmītnes šovakar La Cavalerie ciemā – šeit 11. gadsimtā apmetušies Templieši, uzbūvējuši baznīcu, slimnīcu (kaut ko līdzīgu tai) un droši vien arī citas šeit esošās ēkas. Tādu Templiešu būvētu ciemu apkārtnē netrūkst, kartē atzīmēti kādi pieci. Vienam jau pa ceļam izbraucām cauri, ar milzīgām bailēm, ka kādā no mūriem iesprūdīsim. Viss saglabājies gandrīz neizmainīts no tiem laikiem. Ciemata ielas patiesībā pat par ielām nevarēja nosaukt, jo agrāk jau mašīnu nebija un zirgi tika cauri krietni šaurākām vietām, nekā mums šodien nepieciešams…
La Cavalerie vispirms iekārtojamies istabiņās un tad vakarpusē braucam apskatīt slaveno Mijo viaduktu. Lai arī tā garums pāri aizai ir ap kilometru un augstākais balsts ap 300 m, tilta izmaksas ne tuvu nesasniedz mūsu Dienvidu tilta vai tautā sauktā – „Zelta tilta” radītās. Secinājumi rodas neaicināti.
Skats iespaidīgs, bet fotografēt sanāk pret sauli, tāpēc neviens uz labām bildēm pat necer, viss paliks atmiņās.
Pēc vakariņām vēl izstaigājam pašu ciemu, kas ir pilns ar muzejiem. Tik vēlā stundā, protams, iekšā nevienā no objektiem netiekam. Par pārsteigumu – visur seno mūru namos deg gaisma, tātad te cilvēki dzīvo vēl šodien. Tas nav nekāds muzejs, jeb patiesībā ir īsts, apdzīvots brīvdabas muzejs.
Vakarā pirms gulētiešanas lasu grupai savus sagatavotos stāstus par Templiešiem un albiģiešiem. Dažs labs sola mājās atgriežoties vēl kādu informāciju pameklēt, āķis lūpā gan…
Provansa.
Nākamajā dienā mums paredzēta Aviņonas apskate. Esam nonākuši līdz Vidusjūras piekrastei. Braucam pa maksas ceļu, jo tā ir iespēja ietaupīt laiku, ko vēlāk pavadīt Aviņonā un citos apskates objektos. Pa ceļam izraisās diskusijas par to – cik tālu tad ir pati Vidusjūra. Parādu karti un secinām, ka no pagrieziena punkta, kur mums atkal jādodas prom no tās, līdz jūrai ir tikai kādi 9 km. Nolemju, kaut arī nebija programmā paredzēts, kāpēc gan neaizbraukt un nenopeldēties arī tajā? Īpaši nemaldoties, un tomēr pilnīgi nejauši, esam pie lieliskas pludmales, Monpeljē pilsētas nomalē. Te gan cilvēku krietni vairāk, tomēr ne tik daudz kā mūsu Jūrmalā. Ak jā, frančiem jau vēl skaitās agrs rīts.
Peldēties gan saņemas tikai divi no grupas, jo ūdens šķiet nežēlīgi auksts, okeānā noteikti bija siltāks. Bet pabradājam visi, tā, ka – vēlāk varēsim palepoties, ka viena brauciena ietvaros nopeldējāmies gan Atlantijas okeānā, gan Vidusjūrā!
Pēc peldes radusies apetīte, tāpēc ceļmalā esošajiem augļu tirgotājiem vairs garām netiekam. Vienmēr vēlāk atcerēšos, kā šie augļi tika ēstiJ, tie bija tik sulīgi un gatavi!
Nākamais apskates objekts – Gardas tilts, pareizāk sakot viens no romiešu būvētajiem akvaduktiem. Saglabājies līdz mūsdienām gandrīz sākotnējā izskatā. Tilts patiešām iespaidīgs un mēs, neskatoties uz karstumu un īso apmeklējuma laiku, pamanāmies uzkāpt līdz tā trešajam stāvam, cerībā paieties arī pa pašu tiltu. Taču augšā tiekot, konstatējam – ceļš tam pāri ir slēgts. Patiesībā jau augšējā stāvā agrāk ir tecējis ūdens, ceļš pāri upei izveidots apakšējā stāvā. Nokāpjam arī mēs tur un mazliet pastaigājam pa senajiem akmeņiem. Vienalga bija iespaidīgs skats gan uz, gan no tilta. Vēlreiz jāapliecina cieņa romiešu būvēt prasmei.
Pusdienlaiku pavadīsim Aviņonā.
Iepriekšējo reizi mani personīgi šī pilsēta „ievilka”, iemīlējos tās burzmā, kņadā, dzīvotpriekā. Atrodam stāvvietu, norunājam tikšanās laiku un dodamies pusdienot un pie reizes aplūkot pilsētas ievērojamākās vietas. Laika gan mums nav daudz –
tikai divas stundas (rīta neplānotās peldes dēļ). Nekur objektos iekšā iet grupa nevēlas. Gan finansiālu apsvērumu dēļ, gan lielā karstuma dēļ. Visiem gribas vienkārši kaut kur ēnā piesēst un papusdienot. Tomēr nozīmīgākos – Pāvesta pili, nošķelto Aviņonas tiltu un Dievmātes katedrāli burtiski piespiežu apskatīt.
Sēžot parciņā un ēdot burgermaizi, vēroju kā garām plūst cilvēki, tiek tirgotas ieejas biļetes uz izrādēm. Katra trupa izpaužas kā nu māk – nogrimējušies mākslinieki pienāk pie galdiņiem un izspēlē kādu ainiņu no vakara izrādes. Pēc tam attiecīgi izdala ielūgumu kuponus. Drīz vien esam piekrāmējuši iespaidīga izmēra maisiņu ar tādiem. Žēl, ka nevaram palikt te visu vakaru! Man parasti burzma nepatīk, bet šai vietai piemīt kaut kas fascinējošs. Cikādes sisina un lavandas smaržo, cilvēki laipni un priecīgi, mūzika skan visapkārt. Īsta vasaras atvaļinājuma sajūta!
No Aviņonas izbraucam dalītām jūtām – citi arī jūtas gandarīti par šo apmeklējumu, dažus karstums un burzma nogurdinājusi.
Pa ceļam uz Lionu mēs vēl piestāsim apskatīt „Ideālo pili”. Pagaidām nestāstu, ka tā ir kāda pastnieka mūža darbs, visi domā, ka būs kāda ļoti īpaša pils no senlaikiem.
Bet pašlaik cītīgi vēroju ceļmalas, meklējot lavandu laukus. Līdz pat vajadzīgajam ciematiņam lavandas ieraugu tikai vienā laukā. Piestāt nevaram, jo atkal, laika taupīšanas dēļ braucam pa maksas šoseju, kur tādas lietas nav paredzētas. Vēlāk saprotu – jūlijā lavandas apgriež. Tāpēc arī nekur ziedošos violetos mākoņus, kā biju iztēlojusies Provansas provinci, neredzam. Tagad uz māju ceļos tikai neliels lavandas zariņš herbārija izskatā no La Cavalerie ciemata (starp citu, šobrīd ir jau decembris, bet tas smaržo joprojām!) Vēl skatus saista aprikozu un citu augļu dārzi.
Ronas ieleja.
Ideālā pils mazliet nošokē ar savu izmēru. Drīzāk tā ir tāda bērnu rotaļu pils. Protams, visu cieņu pastniekam par viņa darbu (bez kādas speciālās izglītības būvniecībā ko tādu paveikt!), bet otrreiz, zinot kā te izskatās, es noteikti šo vietu maršrutā neiekļautu. Ja nu vienīgi kā vietu, kur paklausīties kādu brīvdabas koncertu (te tādus vasarā rīko).
Vakars mums paiet vispirms kārtējoreiz meklējot 1 Formulas viesnīcu. Tiešām brīnos, kā viņi tās tik rūpīgi saslēpuši visādās vietās! Pirmajā brīdī tom-tom mūs aizved pilnīgi šķērsām. Ieved laukos pie viena no ganību žogiem un saka, ka esam „galā”. Pasmējāmies un devāmies meklēt citu „galu”. Nākas pat zvanīt un lūgt norādes pa telefonu, jo pēc mūsu navigācijas neko nevaram atrast. Adresi taču norakstīju pareizi, bet ierīce to spītīgi neņem pretī. Beidzot, veikalā, kur iepērkam dažādus gardumus vakariņām Vidusjūras stilā, puisis pie kases laipni pastāsta kurā virzienā jābrauc. Viegli apmaldīties, jo esam vienā no plašās Lionas priekšpilsētām.
Viesnīcu atrodam, galdiņu pagalmā, kur vakariņot – nē. Pie tam konstatējam, ka no rīta nāksies ātri doties projām, jo visapkārt teritorijai norit būvdarbi. Tā kā ir nedēļas vidus, diez vai kāds mūsu miegu saudzēs.
Vidusjūras veltes – olīvas, svaiga maize, siers, tomāti, eļļa, ēdamie gliemeži (viss jāpamēģina!) un neiztrūkstošais vīns garšo lieliski, vienalga kur atrodies. Arī kompānija joprojām tā pati ļoti jaukā. Tā, ka vakars atkal izdevies.
Tā kā brauciens strauji tuvojas noslēgumam, no rīta Lionā plānots „šopings”. Kamēr meklējam lielveikalu, iznāk krustu-šķērsu izbraukāt pašu pilsētu. Bet par to nebēdājam. Pilsēta skaista un ir labi to apskatīt kaut vai šādi, gandrīz piespiedu kārtā. Pēc pirkumu sakrāmēšanas somās, mazliet ieēdam un dodamies uz vecpilsētu. Plānots apskatīt Katedrāli ar slavenu astronomisko pulksteni. Pašu vecpilsētu diez vai izdosies daudz redzēt – pirmkārt, esam braukājot daudz laika pavadījuši, otrkārt, tā ir augstu kalnā, karstums jau liek sevi manīt, diez vai cilvēki gribēs doties augšup. Tā domāju es. Bet cilvēki grib!
Un tāpēc mēs atrodam gana ērtu veidu kā tikt augšā – ar funikulieri. Sākumā gan neticam, ka mūs interesējošā pietura ir jau nākamā, tāpēc „braucam pa visu naudu”, līdz pašai augšai (otrai pieturai). Izrādās, ka pieturu rādītājs nemeloja, un romiešu amfiteātris tiešām atrodas tur kur tas atrodas, tāpēc tagad ejam atpakaļ, labi, ka lejup.
Amfiteātris minēts kā viens no pasaulē labāk saglabātajiem. Te joprojām notiek dažādi brīvdabas koncerti un izrādes. Par to liecina arī afišas.
Lai arī daudz ir ceļots, īstā romiešu amfiteātrī esmu pirmoreiz. Gribas piesēst un padomāt. Arī citi no staigāšanas noguruši, visi pasēžam. Karstums neizturams. Pusdienlaiks. Tagad īpaši labi saprotams, kāpēc viņi ievēro siestas laiku.
Vēl mēs aizejam līdz Dievmātes katedrālei. Tā saulē mirdz balta, ar zelta torņiem.
Izstaigājam baznīcu un, tā kā vēl ir nedaudz laiks, nolemjam noiet arī pagrabā, jeb kriptā. Jau pa ceļam uz to mūs sagaida pārsteigums – pie sienas daudz dažādu plāksnīšu, uz vienas no tām skaidrā latviešu valodā lūgšana Dievmātei!!! Aizkustinoši!
Bet vēl lielāks pārsteigums gaida lejā – ieejam identiskā baznīcas telpā, gluži tikpat lielā un iespaidīgā, kā augšā. Divstāvu baznīca! Kaut ko tādu skatām pirmoreiz.
Apmierināti ar redzēto, teciņus dodamies lejup uz norunāto tikšanās vietu, kur mūs gaidīs šoferītis (auto stāvvietas vecpilsētā nav). Mums ir kādas 15 minūtes laika.
Lejā esam laicīgi, vienīgi no karstuma galvā pulsē, tāpēc smeļam ūdeni no strūklakas lai atvēsinātos un slavējam sevi par domu braukt augšā ar funikulieri. Lai arī attālums ar acīm neizskatās liels, augšup kāpiens būtu mūs piebeidzis burtiskā nozīmē.
Kamēr busa vēl nav, nolemjam ieiet baznīcā, apskatīt, kur tad atrodas tas astronomiskais pulkstenis. Ārpusē neko tādu nemana. Kamēr Ingrīda fotografē kādu viņasprāt interesantu objektu, pienāk francūzis un mums kaut ko satraukti stāsta un rāda uz vienu stūri baznīcā, no kurienes atskan klusa mūzika. Saprotam, ka tur notiek kaut kas īpašs un skrienam. Jā, tur ir tas pulkstenis un, tā kā šobrīd ir tieši divi pēcpusdienā, tas zvana. Figūriņas griežas, mēs gan redzam tikai izrādes noslēgumu, bet saprotam, ka tas ir bijis kaut kas vienreizēji skaists.
Ļoti lieliski, kaut arī pilnīgi nejauši saplānojusies šī dienas daļa. Visi esam apmierināti ar redzēto un piedzīvoto. Kāpjot busiņā, skan Imanta Kalniņa dziesmas un nedaudz jau sagribas uz mājām…
Morvāna.
Vakarpusē mums jānonāk Avallonā. Pa ceļam esmu ieplānojusi pāris pieturvietas šajā apvidū – vispirms slavenais Klinī klosteris, kas ilgu laiku noteica toni reliģijas un varas pārstāvjiem, pat visā Francijā un Eiropā.
Mūsdienās no klostera apskatāma vairs tikai daļa. Lielā ietekme jau sen zudusi. Ir vērts apzināties, ka nekas nav mūžīgs, lai cik nozīmīgs tas kādreiz bijis.
Vēl iebraucam Otēnā, šeit arī ieejam baznīcā, jo te ir uzstādīts piemineklis Dižonas hercogam. Tam, kuram pateicoties, Bērtuļu nakts notikumi gājuši secen visā Burgundijā. Vīrs bijis ļoti prātīgs un uz karaļa pavēli šajā naktī nogalināt visus baznīcas atkritējus, noteicis vien „sevišķi niknu monarhu pavēles jāpilda īpaši lēnām”. Protams, lomu nospēlēja tas, ka Burgundija no Parīzes tolaik atradās pietiekami tālu, tātad pavēles nepildīšana īpaši netika pamanīta. Bet teiciens ir kļuvis slavens.
Otēna izrādās ļoti burvīgs (jau kurais!) ciematiņš. Šajā apvidū laikam pārāk daudz tūristu neieklīst. Šis vispār ir Francijas nabadzīgākais, vientuļākais nostūris arī mūsdienās. Bet mums tas šķiet visskaistākais un mēs nesaprotam, kāpēc franči neizvēlas te dzīvot. Kopš esam iebraukuši Morvānas apgabalā, apdzīvotu vietu ir pavisam maz. Agrāk te bijušas vairākas nozīmīgas pulcēšanās vietas krustnešiem pirms došanās Krusta karos un svētceļotājiem pirms došanās uz Kompostellas svētvietu Spānijā – tas pats jau minētais Klinī klosteris un Vezlē baznīca. Mūsdienās viss apkārt ir rāms, vien lauku sadzīves ainavas bez lielām pilsētām. Laiki mainās.
Pat 1. formulas viesnīca šajā apvidū šķiet romantiskāka nekā iepriekš apmeklētās.
Nākamajā rītā pie brokastīm pārrunājam dienas plānus. Stāstu, ko apmeklēsim, jo pati šajā pusē esmu pirmoreiz. Burgundijas un Elzasas reģioni man ir jaunums.
Burgundija.
Bet vispirms dodamies uz Bonu. Ja jau esam slavenāko vīnu ielejā, jāapmeklē vieta, kurā parasti notiek vīnu izsoles. Es gan vēlos grupai parādīt ko citu, vīns paliks otrajā vietā – ja būs laiks. Tas cits ir ļoti iespaidīgs, 15. gs. divu mecenātu – sievas un vīra, kas reizē bijis arī tā laika pilsētas mērs, būvēts Nespējnieku nams. Vienīgā nespēja šodien – noticēt, ka kaut ko tik skaistu tiešām kāds ir uzturējis nabadzīgu ļaužu aprūpes vajadzībām. To pat nevar vārdos izstāstīt. Slimnieku gultas gluži kā no kinofilmām ar krāšņiem baldahīniem. Tādejādi, kaut telpā ir ap 40 gultu, katrs slimnieks ir it kā atsevišķā istabiņā. Pieeja šīm gultām ir no abām pusēm – gan no telpas centra, gan no sienas puses. Mūķenēm atlika tikai atvilkt aizkarus un aprūpēt slimnieku, pārējos netraucējot. Un tie rotājumi telpās – kā pilī! Arī telpu daudz. Ir pašiem savs lūgšanu stūrītis, ir sava veļas mazgātava, aptieka, aprūpes telpas arī nedaudz turīgākiem klientiem un virtuve! Staigājam pa telpām, klausāmies audio gida stāstījumu un nebeidzam brīnīties. Nams aktīvi darbojies vēl Pirmā pasaules kara laikā. Par to liecina melnbalti fotoattēli dažās no telpām, kā arī mūsdienīgāki aprūpes instrumenti.
Man personīgi šis ir iespaidīgākais muzeja apmeklējums brauciena laikā. Ilgi nevaru atgūties, tāpēc pat nepamanu kas tiek piedāvāts turpat namam blakus esošajā tirgus laukumā, kurā pēc ekskursijas iznākam. Te ir gan Dižonas sinepes, gan pastētes, augļi un citi lauku labumi. Šoreiz mani tas neinteresē, lai cik garšīgs vai skaists tas arī nebūtu.
Bet Bonā sākas arī mūsu šīs dienas neveiksmes. Visi pulcējamies pie busiņa, ir karsts un gribas apsēsties. Bet netiekam iekšā, šoferītis vēl nav atgriezies. Kad ir jau 20 minūtes pāri norunātajam laikam, saņemos uz zvanu. Viņš saka, ka drīz būšot. Gaidām. Pēc brīža nolemju nosūtīt ziņu vēlreiz – cik tālu viņš ir. Atbildē atnāk lūgums atsūtīt adresi, kurā atrodas busiņš. Vēl viņš neatzīstas, ka ir apmaldījies. Adreses noskaidrošana gan man prasa nedaudz pūļu. Jo uz tuvāko māju stūriem nekādu ielu nosaukumu nav, tikai numuri. Nosaukuma meklējumos pati noskrienu kādus pāris kvartālus. Kamēr vēl aizsūtu ziņu, kamēr šoferītis ierodas…ir gandrīz stunda pagājusi. Nu nekas, katram var tā gadīties, nolemjam, kad dzirdam stāstu par to kā viņš apmaldījies. Nekādu steidzamu plānu mums nebija, ja nu tikai ātrāk kārojām apsēsties vēsajā busiņā.
Tomēr Dižonā viss turpinās. Atrodam vietu, kur nolikt auto. Tā kā pilsēta nav pārāk liela, vismaz vecpilsēta, nolemjam samaksāt par 2 stundām stāvvietu un iekļauties šajā laikā. Te nu gribas apskatīt slaveno Hercogu pili, Marijas dievnamu, pie kura stūra esot akmens pūcīte. Leģenda stāsta, ka tā nesot laimi tam, kas tai pieskaras. Kuram gan laimes ir par maz!? Ejam meklēt pūcīti.
Skāde, jau pusceļā pamanu, ka pilsētas karti esmu atstājusi busiņā. Jāpaļaujas uz savu attapību. Norādes uz visiem ielu stūriem un pat zem kājām – zeltītā trīsstūrī stilizēts pūcītes zīmējums ar bultiņu un skaitļiem. Par tiem skaitļiem netiekam nekādā jēgā, bet nav kam pajautāt. Arī bultiņu virziens nesakrīt ar ielu norādēm. Nolemjam nepanikot, tomēr nesapratne valda. Beidzot atrodam vajadzīgo dievnamu. Bet…ne iekšā ne ārā nekādu pūcīti nemana. Aprakstā minēta austrumu ārsiena, pat ielas nosaukums. Bet mēs vienalga neatrodam. Nolemjam, ka mums laimes pietiek tāpat.
Pa ceļam uz kādu no ēstuvēm vēl Hercogu pils jāapskata. Ejam, šoreiz saskaņā ar ielu norādēm. Bet arī tās ir tik dīvainas! Vienā kvartālā tās rāda, ka pils ir uz priekšu, otrā, ka atpakaļ. Neko nesaprotam. Paņemam pa kārtējam burgerim un apsēžamies māju ēnā to apēst. Priekšā arī ir kāds iespaidīgs nams ar augstu žogu, zeltījumiem un kalumiem. Pēc brīža gandrīz aizrijos – augšā lieliem burtiem rakstīts „Palace Ducale”. Nu tas pats vajadzīgais nams arī ir!! Galīgi neizskatās pēc pils un uz izstādi, kas tajā tiek organizēta nolemjam neiet. Mazliet tādi kā izjokoti, dodamies atpakaļ pie busiņa. Šoreiz šoferis nokavē tikai 10 minūtes, bet jau tas izraisa smieklus. Tie gan pēc brīža paši pāriet, kad mēs jau trešo reizi cenšamies atrast ceļu ārā no vecpilsētas, bet remontdarbu dēļ, jau atkal atgriežamies vienā un tajā pašā ielā. Apburtais loks. Beidzot, jau ceturto reizi riņķojot, nolemjam neklausīt tom-tomu un doties pilnīgi pretējā virzienā. Tas palīdz. Viņš ātri pārorientējas un piedāvā alternatīvu risinājumu izbraukšanai. Nu tā…no šīs pilsētas esam ārā. Šīs abas maldīšanās šodien nokāvušas vēlmi piestāt pat pie vīna tirgotavām, kas ir pa ceļam. Izkārtnes skaistas un kārdinošas, bet mēs sākam kļūt taupīgi. Patiesībā visai labi saprotam, ka diezin vai brauciena noslēgumā Burgundietis mums vēl ir pa kabatai. Tas tomēr ir dārgākais Francijas vīns. Vēl tikai jāatzīmē, ka arī pāreju no Morvānas reģiona uz Burgundiju manījām tikko tā sākās. Ļoti atšķirīgi, kaut arī kaimiņos.
Šodien vēl paredzēta Besansonas apskate. Jāapskata Viktora Igo dzimtais nams un kārtējais astronomiskais pulkstenis. To šeit tiešām vajadzētu redzēt visiem, jo pilsēta slavena ar savām pulksteņmeistaru tradīcijām. Tātad – tam jābūt kaut kam īpašam. Un tomēr – arī šeit mūs vajā neveiksmes. Kamēr nokļūstam līdz katedrālei, kurā ir šis pulkstenis, izrāde jau sākusies un mūs vairs neielaiž. Nolemjam paklīst pa pilsētu, jo tai ir savdabīga aura un interesanti nami. Galu galā – vēl plānā bija Viktora Igo māja.
Tom-toms mūs neved tā kā gribētos, pie tam – ielas ir vienvirziena. Tāpēc pametam busiņu un dodamies pastaigā kājām. Saprotam, ka šāds pavērsiens mums ir pat labvēlīgs – varam paspēt uz šīs dienas pēdējo astronomiskā pulksteņa „šovu”. Vienīgā nelaime – nu vairs nevaram atrast īsto ielu. Braucot šķita, ka tepat vien ir, ejot – izrādās, ka ielas ir līkumainas un reljefainas, iešana tik ātri vis nesokas, arī pareizais virziens vairs nešķiet pareizs. Vai tiešām mūs atkal „vadātājs” būs pārņēmis??? Beidzot nonākam tajā pat laukumā, kur katedrāle! Jāatzīst, ka nejauši, jo katram jau bija radies savs priekšstats par to, kurā virzienā vajadzēja iet…
Jūtamies tik atviegloti brīdī, kad ieejas maksa samaksāta un beidzot slepenās durvis veras tieši mums, lai parādītu ko īpašu. Jāsaka, ka pulksteņa darbošanās bija visu pūliņu vērta! Pat tas nekas, ka mums atkal tika materiāli angļu valodā. To, ko pieredzējām jau nevienā valodā nevar iztulkot. Žēl, ka tik maz, tikai pusstundu ir iespējams to vērot. Ir gan bijuši tie viduslaiku pulksteņmeistari tādi Meistari!! Nez kāpēc pie mūsdienu tehnoloģijām un iespējām vairs netiek radīti šādi brīnumi un skaistums. Esam kļuvuši tik racionāli, askētiski un mazliet garlaicīgi, jeb varbūt vienkārši neprotam novērtēt to, kas ir mums šobrīd.
Vakars paiet mierīgi, jo jūtamies mazliet noguruši. Diena bija karstākā no līdzšinējām.
Nākamajā rītā braucam gar Alpu kalniem – vismaz tālumā tos jau var redzēt. Pavisam tuvu Šveices robeža. Mēs apmeklēsim Kolmāru un tad izbrauksim pa slaveno Elzasas vīna ceļu. Pēcpusdiena Strasbūrā, bet nakšņosim jau Vācijā.
Elzasas vīna ceļš.
Pirmais pārsteigums šodien – mūs uz lielās šosejas aptur žandarmērijas pārstāvji. Pie tam – nevis vienkārši ceļa malā, bet liek iebraukt sānceļā, kaut kāda lauka nomalē. Esam pārsteigti. Kamēr šoferis meklē dokumentus, žandarms mani izprašņā – kas esam, no kurienes un kurieni braucam. Saprotu, ka visu maršrutu nav vērts aprakstīt, saku, ka no Lionas un Strasbūru. Viņam vēl interesē kāpēc un kur mēs nakšņojam. Tajā brīdī nespēju atcerēties kas bija pēdējā naktsmītneJ, arī to – kāpēc tā braukājam pēkšņi nezinu kā pastāstīt. Bet viņš pats visu atrisina – iebāž galvu pa auto logu un konstatē – ah, family…Laikam tāpēc, ka mums tādi dažāda vecuma cilvēki. Ļaujam viņam tā domāt. Katrā ziņā nu jau brauciena noslēgumā arī tiešām jūtamies kā tāda liela ģimene. Viņš vēl pajautā vai mums ir navigācijas ierīce un vai tiksim tālāk, neko nepaskaidrojis, kāpēc tāda pārbaude, pazūd no redzesloka. Labi gan, ka mums ir tāda navigācijas ierīce. Diez vai mēs tik vienkārši tiktu atpakaļ uz ceļa. Atliek secināt, ka dīvaini gājieni tiem franču žandarmiem.
Kolmārā, izkāpjot no busiņa, jūtam, ka karstums ir tāds pats kā vakar. Nogurdinoši. Nez kāpēc cilvēkam nekad nav labi tā kā ir…?
Šī pilsētas daļa tiek dēvēta par „Petite Venis”. Tā pat ielu norādēs rakstīts. Mēs esam apstājušies tieši blakus kanālam. Uzejot uz tiltiņa, lai iekļūtu vecpilsētā, ieraugām un saprotam, kāpēc šāds nosaukums. Visa kanālmala ar blīvi apbūvētām mājiņām, kurām uz kanāla pusi piestiprinātas bagātīgi ziedošas ģerāniju kastes. Izskatās kā pasakā. Tomēr jāsaka, ka vairāk vāciski, nekā franciski. Robežas klātbūtne jau jūtama arī arhitektūrā – skaisti pildrežģu namiņi visapkārt burtiski uzprasās, lai tos fotografētu.
Klīstam bez sevišķa mērķa un priecājamies par skaistajiem ielu skatiem. Atceļā uz busiņu nokļūstam tirgus placī. Te kārdinoši smaržo uz iesma ceptas vistas. Nu tik kārdinoši, ka zibenīgi izlemju vienu no tām nopirkt pusdienām. Vēl nezinām, kur piestāsim, bet šajā pilsētiņā vairs neuzkavēsimies, taču pusdienām vēl ir par agru.
Nolemjam doties uz kādu no vīna degustācijām. Kartē esmu atzīmējusi vairākus ciematiņus, kas jāapskata slavenajā vīna ceļā. Nekas speciāli rezervēts vai pasūtīts nav, paļaujamies uz to, ka piedāvājumu te netrūks. Netrūkst jau arī, bet nevaram vēl izlemt – kur tieši doties degustēt. Ciematiņos – lai cik skaisti tie nebūtu negribas, vajag sameklēt kaut ko tieši blakus vīna dārziem.
Vēl pa gabalu ieraugām pili kalna galā. Arī tā ir iekļauta vīna ceļā. Ja jau iekļauta, dodamies turp. Bet atkal tom- toms mūs ved neceļos! No sākuma vēl braucam pa lauku ceļu, vēlāk jau sākam bažīties – uz kurieni, jo ceļš vairs neizskatās pēc oficiāla ceļa, ja nu vienīgi pēc vīna dārza apmales. Tā arī ir. Sākas vīnogulāji, ceļš kļuvis šaurs kā taciņa. Busiņš ar grūtībām tiek cauri, zari skrāpējas gar durvīm. Nu jāmeklē atkal nākamais pagrieziens, kā no šī dārza tikt laukā. Pils aicinoši slejas turpat priekšā esošā kalna galā, bet mums jāgriežas apkārt un jāmeklē citi varianti. Pirms pametam vīna dārzu, nolemjam apstāties tepat, izkāpt un beidzot paēst. Labs lēmums. Vienīgi žēl, ka vīnogas nav gatavas, būtu burvīgākais deserts, pie tam – par brīvu.
Paēduši joprojām meklējam kā izkļūt no dārza. Beidzot!! Izbraucam uz nepārprotama ceļa un – kas tad tas? Tieši mums priekšā māja ar lielu plakātu pie iebraucamā ceļa “Ferme Le Dimanche”, kurā aicinājums degustēt Elzasas vīnus! Tieši to taču mēs meklējām! Eju noskaidrot cenas un citus sīkumus. Mani laipni uzņem saimnieks (pēc izskata gluži kā Paganels no „Kapteiņa Granta bērniem”). Viņš apsola mūs pacienāt, bet ne tagad, vēlāk, pēc diviem pēcpusdienā. Pa to laiku mēs paspēšot apmeklēt to pili. Degustācija esot par velti. Šādas ziņas visus ielīksmo. Vēl gan nezinām ko domāsim pēc pils apmeklējuma, bet nolemjam šo vietu iegaumēt.
Tūrisma ceļvežos rakstīts, ka pils ir apmeklētākais objekts šajā reģionā. Braucam pa stāvā kalna serpentīniem un jāsāk būs ticēt – visa ceļa mala pilna ar automašīnām. Numuri uz tām gan vietējie, gan ārzemju, latviešus gan nemanījām. Mēs arī laimīgi atrodam vietu kur piestāt. Tālāk kalnā jāiet kājām. Gaiss virmo no karstuma. Dažbrīd atrodam vietas, no kurām iespējams fotografēt panorāmas skatus uz ieleju. Bet ieleju klāj tāda kā dūmaka, nekas spožs bilžu kvalitātes ziņā nesanāk. Lai arī mašīnu bija ārkārtīgi daudz, nekādus lielos cilvēku pūļus nemana. Kaut kur visi veiksmīgi izklīduši. Mēs uzkāpjam līdz pašiem pils vārtiem un noskaidrojam, ka ieeja pilī maksā 7 EUR. Ļauju katram brīvi izvēlēties, iet iekšā vai neiet, bet pati sekoju norādēm, kas ved uz dārzu. Atpūtīšos ēnā. Ceļvedī izlasīju, ka pils iekšiene veidota identiska tai, kādu to būvējis īpašnieks (11. gs) un tiek cītīgi uzturēta autentiskajā izskatā. Bet…citreiz.
Vēl labu brīdi pirms dotā laika, visi nejauši satiekamies dārzā (kur viens no augiem dobē ir parastā nātre!), tāpēc nolemjam braukt atpakaļ uz vīna degustāciju. Ceram atvēsināties. Lejup un atpakaļ braucot, vērojam skaistus ciematiņus, līdzīgus kā Kolmāra. Arī šeit uzraksti aicina degustēt vīnu. Bet mūs kaut kā tā ferma lauka vidū vairāk uzrunāja.
Esam klāt un mūs sagaida nu jau cits saimnieks, izrādās, viņi ir brāļi un mūsuprāt abi izskatās kā Paganeli.
Viņš mums izstāsta par savu ģimenes uzņēmumu, to, kur atrodas viņu vīna dārzi un kādus vīnus te ražo. Protams, tā nav milzīga ražotne un lielveikalos mēs tādus vīnus nekad neredzēsim, bet, mūsuprāt, tieši tā ir šī vīna lielākā vērtība.
Degustācija tiešām ir bez maksas. Vīnus degustējam pussaldos (kā dāmas gribēja). Kungs mums piedāvā vispirms lētāko variantu no kādas šķirnes, tad tās pašas šķirnes labāko darinājumu. Starpība ļoti izjūtama garšas ziņā, kaut arī neesam lieli vīnu speciālisti. Tā turpinām vēl pāris reizes – lētāko un dārgāko. Vīns ļoti garšīgs, no ledusskapja, sanāk arī atveldzēties. Par reibumu vēl neko nevar pateikt. Bet gan jau būs.
Jautāju, vai šeit bieži piestāj tūristi. Saimnieks atbild, ka nē, jo viņi ir ārpus pilsētas. Tāpēc dod degustēt par velti, cerot, ka iegaršosies un kāds kaut ko arī nopirks.
Lielajās ražotnēs tā nedara. Mums tas ļoti patīk, tāpēc viņa cerības piepildās un neviens neiziet no mājas kaut ko neiegādājies.
Kāds bija ceļš līdz Strasbūrai, pagrūti aprakstīt, jo, domāju, ka, izņemot šoferīti, gulējām visi.
Strasbūra ir pilsēta uz Francijas/Vācijas robežas. Pēdējā, ko Francijā skatīsim. Centrs atrodas burtiski uz salas, jo apjozts ar kanāliem. Mēs atkal izkāpjam, lai dotos vecpilsētu apskatīt kājāmejot. Pēc divām stundām tiksimies tur, kur sarunāsim.
Kas tad vecpilsētās ir ko apskatīt? Protams, baznīcas. Tādas te ir vairākas. Ejam uz slaveno katedrāli. Katedrāle šobrīd tiek restaurēta, tāpēc iespaids rodas tikai par stalažām, kas to apņem. Ieejam pa sānu durvīm iekšā. Tā nu gan ir milzīga!!! Šķiet, ka lielāka gan par Albi redzēto. Cilvēku tik daudz droši vien tāpēc, ka laukā nežēlīgs karstums, bet šajā vēsumā ir tik jauki! Mēs staigājam un vērojam un atrodam arī šeit astronomisko pulksteni. Ja kāds nepaskopojas un iemet naudiņu, var redzēt kā tas darbojas. Mums paveicas, jo kāds nupat ir iemetis monētu un vērojam kā kustas figūriņas. Lai cik labs patvērums šis arī nebūtu, mums jāiet tālāk, jo ir jau vēl dažas labas lietas ko apskatīt. Laukā izejam pa centrālajām durvīm. Gribu apskatīt fasādi. Bet te nu tiešām burtiskā nozīmē jāapsēžas. Tik milzīgi augstus torņus neesmu redzējusi nevienai baznīcai! Žēl, ka nav kur atkāpties, jo laukums apbūvēts samērā cieši. Lai arī šajā braucienā skatījām ne mazums baznīcu, šī, ar savu varenību un skaistumu paliks neizdzēšamā atmiņā.
Vēl apmeklējām arī „Mazo Franciju” – pilsētas daļu kanālmalā. Vērojam kā darbojas kanāla slūžas un neapskaužam tobrīd laivās sēdošos, saulē karstošos tūristus.
Ir taču vasara un karstums tai piederas. Tomēr jāatzīst, ka ilgstoši saulē uzturoties, rodas tikai īgnums un apnikums. Dienas galvenā frāze: “Laba daudz nevajag”.
Esam pilsētas centru apskatījuši un mierīgi varam doties mājup.
Pārsteigums neizsakāms, kad bez kādām īpašām norādēm, piepeši manām, ka visi ielu nosaukumi un norādes jau ir vācu valodā.
Tātad – esam izbraukuši laukā no Francijas pat to nepamanot. Šoferītis vienīgais priecājas: „Paldies Dievam! Beidzot visu var saprast!”, ar to domājot norādes.
Jā, Francijā bez franču valodas ir pagrūti, bet ne neiespējami. Vismaz mums tā vienmēr būs jaukā atmiņā ar visu ko piedzīvojām.
dabastures 