dabastures

Pēdējā laikā nākas sastapties ar dīvainu parādību – proti, ir cilvēki ar kuriem nav iespējams normāli komunicēt. Normāli es saprotu tā, ka notiek savstarpēja saruna – viens jautā, otrs atbild un otrādi. Katrā ziņā komunikācija ir abpusēja.

Ja par kaut ko sāc domāt, arī apkārt pēkšņi visādas interesantas lietas par konkrēto jautājumu “uzpeld”. Atradu sen pierakstītā blociņā atziņu (žēl, bez autora) : “Neatbildēta vēstule ir kā neatņemts sveiciens, kas aizvaino uz sāpina”.

Ja runa ir par personīgām lietām, droši vien šis teiciens atbilst 100%. Bet ko domāt, ja tāpat rīkojas cilvēki, ar kuriem komunicēju par darba jautājumiem?

Nu jau esmu ierakstījusi savā “sarakstā” kādus četrus cilvēkus, kam pēdējo divu nedēļu laikā ir nosūtītas ziņas (dažādi iemesli, dažādas ziņas), bet atbildes tā arī nav.  Ja piezvanu, tad vēl kaut kā lietas risinās un saruna notiek, bet rakstiski – ne par ko.  Ja tas būtu viens cilvēks, secinātu, ka viņam tāds stils. Ja tādi ir jau vairāki, sāku domāt – par ko tas liecina?

– esmu nepatīkams sarunu biedrs?

– uzdodu nepatīkamus jautājumus (kaut gan manis minētajos gadījumos tā galīgi nav)?

– kādam ir mazāk laika nekā man un pārējiem?

– varbūt tā ir vienkārši nepieklājība?

Sāku vairāk sekot savai e-pastu sarakstei, ja nu pati kādam esmu aizmirsusi aizsūtīt atbildi…

Nupat aptvēru, ka jau kādu laiku dzīvoju dubultu dzīvesveidu. Viens ir tas parastais, kur jāceļas noteiktā laikā, jādara ikdienišķās lietas, bez kurām nevaram eksistēt, jāiet uz darbu utt. Bet otrs visu laiku notiek manās fantāzijās.  Pēdējais mēnesis paiet domājot un lasot visu, kas attiecas uz Franciju – gatavojos vasaras braucienam. Šķita, ka par tās vēsturi, kultūru un dabu zinu daudz, bet uzzināju divtik vairāk un tikai tagad apjaušu, ka nezinu gandrīz neko. Ka ir vēl bezgala daudz lietu ko gribētu izlasīt, noskatīties utt.

Brīžiem kļūstu nīgra par to, ka jādara kādas lietas, kas IR jādara, jo tieši tajā brīdī domās atrodos pavisam kaut kur citur – vai nu kādā lavandu laukā, kur cikādes trokšņo tā, ka ausis jābāž ciet un saule karsē, ka burtiski akmeņi deg. Citreiz domās klejoju pa magoņu laukiem un cenšos saprast -par kādiem cilvēkiem tās glabā piemiņu (jo magones esot piemiņas simbols, vismaz Francijā).

Bet nupat biju Burgundijas ielejā. Nē, ne vīnu degustēt (to droši vien darīsim vasarā), apmeklēju dievnamu Otēnā (Autun), kurā atrodas 12. gs. mākslinieka Žilbertī veidotā Dižonas kādreizējā parlamenta priekšsēdētāja Pjēra Žanēna skulptūra. Vinš izglābis Burgundiju no Bērtuļu nakts asinsizliešanām. Kā? Izmantojot priekšrocības, ka atrodas patālu no Parīzes, atļāvies nepildīt pavēli. Tieši viņš ir frāzes “Ļoti niknu monarhu pavēles vajag pildīt ļoti lēni” autors. Frāzi zināju, autoru nē. Un te nu mēs satikāmies…