Pēdējā laikā nākas sastapties ar dīvainu parādību – proti, ir cilvēki ar kuriem nav iespējams normāli komunicēt. Normāli es saprotu tā, ka notiek savstarpēja saruna – viens jautā, otrs atbild un otrādi. Katrā ziņā komunikācija ir abpusēja.

Ja par kaut ko sāc domāt, arī apkārt pēkšņi visādas interesantas lietas par konkrēto jautājumu “uzpeld”. Atradu sen pierakstītā blociņā atziņu (žēl, bez autora) : “Neatbildēta vēstule ir kā neatņemts sveiciens, kas aizvaino uz sāpina”.

Ja runa ir par personīgām lietām, droši vien šis teiciens atbilst 100%. Bet ko domāt, ja tāpat rīkojas cilvēki, ar kuriem komunicēju par darba jautājumiem?

Nu jau esmu ierakstījusi savā “sarakstā” kādus četrus cilvēkus, kam pēdējo divu nedēļu laikā ir nosūtītas ziņas (dažādi iemesli, dažādas ziņas), bet atbildes tā arī nav.  Ja piezvanu, tad vēl kaut kā lietas risinās un saruna notiek, bet rakstiski – ne par ko.  Ja tas būtu viens cilvēks, secinātu, ka viņam tāds stils. Ja tādi ir jau vairāki, sāku domāt – par ko tas liecina?

– esmu nepatīkams sarunu biedrs?

– uzdodu nepatīkamus jautājumus (kaut gan manis minētajos gadījumos tā galīgi nav)?

– kādam ir mazāk laika nekā man un pārējiem?

– varbūt tā ir vienkārši nepieklājība?

Sāku vairāk sekot savai e-pastu sarakstei, ja nu pati kādam esmu aizmirsusi aizsūtīt atbildi…