Nevaru vien sagaidīt svētdienu. Mālpils apkaimē būs iespēja izbraukt (pavizināties) ar interesanto braucamrīku – OSCareO – to pašu, ar kuru Latvia Team startēja un arī finišēja Dakaras rallijā šī gada janvārī!!! Šis pasākums tika apsolīts jau februārī. Kā tas laiks skrien! Pat nemanīju kā gandrīz pusgads jau pagājis un tas mirklis tūlīt, tūlīt būs klāt!!
Argentīnas putnotāju piezīmes – noslēgums
29 MaiIII daļa
Iguazu, Misiones
Pēdējais rīts San Juan Poriahu fermā. Visi esam rosīgi. Ieturētas pēdējās brokastis šeit un busiņš, kas mūs vedīs uz Iguazu jau klāt. Īsti nav no kā atvadīties – saimnieks nav uz vietas, bet mūsu vietējais gids Karloss jau vakar devās uz ganībām. Tāpēc pamājam ardievas skaistajam kokam un mūsu brauciena trešais posms var sākties.
Ir interesanti vērot, kā gludo, vienmuļo ainavu pamazām nomaina tropiskākas ainas. Ceļa malā parādās arī tējas plantācijas, kļūst pauguraināks. Mēs dodamies uz Misiones provinci. Nosaukums atvasināts no tā, ka agrāk šeit bijušas vairākas spāņu „kristīgās gaismas nesēju” misijas. Uz vienu no tām Ernans mūs sola aizvest.
Viņš ļoti augstu vērtē to, ka mums ir tik liela interese par viņa valsti. Arī pašam esot interesantāk, brauciens noteikti esot savādāks nekā parasti. Tieši tāpēc viņš esot vēlējies būt kopā ar mums. Jāatzīst, ka arī mēs esam viņa kompāniju ļoti iecienījuši. Izrādās, jau kādu laiku Ernans vairs nestrādā kā gids. Viņam ir pietiekami liela komanda, tāpēc, kā jau īpašnieks un direktors, var atļauties tikai vadīt procesu. Tātad – mums ir paveicies.
Bet mums šodien pavisam piezemētas domas. Pēc dīkās dzīves, gribas kādu pārmaiņu, vismaz Līgai un Guntai. Viņas ierosina piestāt pie kāda lielveikala. Tā kā tajā brīdī braucam caur Korientes provinces centra pilsētu – Posadas, Ernan uzklausa viņu vēlmi pat tik burtiski, ka šoferim nākas pārkāpt noteikumus un apgriezt busiņu vietā, kur tas nemaz nav paredzēts, jo tieši ielas pretējā pusē atrodas mūsu iekārotais objekts.
Lielveikals kā jau lielveikals. Katrs tajā var atrast kaut ko sev. Ernans tiek saukts palīgā, izvēloties iecerētās lietas un labprāt sniedz konsultācijas – kas ir vietējā ražojuma, kas skaitās ekskluzīvs produkts utt. Tā šeit top daudzi pirkumi „uz mājām”.
Norēķināšanās ar karti gan sagādā dažus pārsteigumus. Nepietiek, ka karte ir, ir jābūt arī pasei. Ja nav pase, jāzina tās numurs. Labi, ka man tas nesagādā problēmas un pirkums drīz vien ir manā rīcībā. Arī pārējiem sokas visai raiti, pēc pusstundas jau atkal esam pie busiņa un ceļš var turpināties. Daiga laimīga par iegādāto sieru, dalās savā priekā arī ar mums. Igors piedāvā vīnu. Neatsakāmies, protams.
Ap pusdienas laiku iebraucam Misiones provincē un mazā ciematiņā San Ignasio mini. Ielas šauras, mājiņas mazas. Sākumā nemaz nepamanu, ka esam piestājuši pie mūsu meklētās misijas ieejas vārtiem. Visapkārt tāda drūzma – tirgotāji, bērni, suņi…
Ernans dodas noskaidrot izmaksas, jo šis apmeklējums nebija iekļauts programmā. Mēs viņam sekojam. Nav dārgi – tikai 30 viņu naudiņas. Kad formalitātes nokārtotas, dodamies iekšā teritorijā. Mums tiek dots laiks iepazīties ar ekspozīciju, kas atrodas telpās. Laukā ir jau pavisam karsts, tāpēc telpās vērot ekspozīciju ir pat patīkamāk. Lasām misijas vēsturi, man personīgi ļoti interesē tieši stāsti par pirmiedzīvotājiem. Taču – ko padarīsi, jāiet vien atpakaļ laukā, karstajā saulē un jāseko gidam. Tas raiti stāsta vēsturiskus datus un šo to par dibinātājiem, kā arī par vietējiem guarani cilts iedzīvotājiem, kurus tad šeit esot mēģinājuši pievērst ticībai. Agrāk visiem guarani bijušas vairākas sievas (šim tekstam sekoja skaļas nožēlas nopūtas no Ernana puses), jo, lai cilvēks turpinātos, jābūt bērniem. Lai būtu bērni, jābūt sievām – jo vairāk, jo labāk. Ja tikai cilvēks ir spējīgs tās uzturēt. Bet kristieši mācījuši „pareizi” dzīvot, sadzinuši visus tādās kā barakās, kurās katrai ģimenei (nu jau tikai vairs vīrs ar vienu sievu un bērniem) ierādīta viena istaba. Un arī tikai uz nakts laiku, jo pa dienu visa dzīve norisinājusies pagalmā – veļas mazgāšana, bērnu audzināšana, ēst gatavošana un vairākas reizes dienā Dievkalpojumi. Tie sākumā lasīti latīņu valodā un pēc tam, otrajā daļā arī vietējā valodā. No kādreiz lepnās baznīcas, tāpat kā no pārējām ēkām, vairs tikai drupas palikušas. Bet tās bijušas celtas no vietējā smilšakmens, kas ir sarkanā krāsā, tāpēc joprojām izskatās iespaidīgi.
Šeit man tiek arī mazliet stresa, jo pēc ekspozīcijas apskates konstatējam, ka mūsu vidū nav Daigas un Igora.
Klusībā jau ir skaidrs, kur viņi varētu būt – noteikti kaut kur parkā fotografē. Taču, kārtības labad eju meklēt. Diemžēl neveiksmīgi. Teritorija ir pārāk liela un brīdi, kad viņi pazuda, neviens nav piefiksējis. Tātad viņi jau sen ir gabalā. It kā jau nekas, lai iet, bet kad gids pasaka, ka mēs ārā iesim pa citiem vārtiem, es atkal sāku nervozēt. Pie baznīcas drupām beidzot visi satiekamies. Daiga stāsta, ka jūtas slikti, tāpēc pilnīgi noteikti dosies atpakaļ uz ieeju, jo pie tās esot bijis veikaliņš, nopirkšot ūdeni un pasēdēšot busiņā. Man nav ko iebilst, jo ir patiešām karsts (ka tik ne visi +42!) un ir skaidrs, ka ūdens te noteikti varētu palīdzēt. Tāpēc norunājam satikties pie vārtiem un Daiga ir prom. Mēs vēl apskatām kapsētu un arī dodamies uz izeju. Pie izejas Ernans pasaka, ka pusdienas ēdīsim šajā vietā un liek visus sasaukt. Nu, labais! Viņš šoferim ir pateicis, ka jāpiebrauc pie šiem, otrajiem vārtiem, bet mēs Daigai to nevarējām pateikt, jo nezinājām. Nekas cits neatliek kā arī doties uz ieejas pusi un cerēt, ka Daiga nebūs iekāpusi nepareizā busiņā. Viss izdodas. Veiksmīgi satiekamies un tad arī apetīte atgriežas.
Pēc pusdienām turpinām ceļu Iguazu ūdenskritumu virzienā. Tieku aicināta pārsēsties blakus šoferim. Sākumā domāju, ka Ernans vienkārši grib parunāties ar grupas cilvēkiem, bet vēlāk saprotu viņa nodomu – un atkal jāsaka „paldies!”. Pirms došanās uz šejieni, teicu, ka ļoti gribēšu redzēt tukanus. Zinu, ka viņi šeit ir pat vairākas sugas, bet man interesē tieši tas Toco Tucan ar lielo, dzelteno knābi. Izrādās, viņi parasti sēž ceļmalas lielajos kokos. Tad nu šoferim ir dota komanda braukt lēnāk un skatīties, vai kādu nemana. Bet man visas iespējas ieraudzīt pirmajai. Doma bezgala jauka, bet tikai mums neizdodas pamanīt nevienu pašu…
Ap sešiem beidzot pavīd uzraksts „Iguazu falls -11 km”. Var teikt, ka esam klāt! Visa brauciena „sāls” ir šajā vietā, to esmu vēlējusies redzēt kopš – nevaru pateikt cik – seniem laikiem. Vismaz kopš brīža kad vēl skolas gados kādā žurnālā redzēju fotogrāfijas. Esmu meklējusi informāciju internetā, skatījusies neskaitāmus s attēlus un domājusi par to – kā šeit nokļūt. Nu tas brīdis ir klāt! Satraukums ne pa jokam. To spēj nomierināt tikai Ernana teiktais, ka mēs šovakar uz ūdenskritumiem nebrauksim. Vienīgi iziesim kādu nelielu līkumu, pavērot putnus, pirms iereģistrēšanās viesnīcā. Tā, nu jāpagaida vēl drusku. Vienīgi tie „pēdējie kilometri” vienmēr ir tie grūtākie. Nevar koncentrēties nekam citam, ja tas ko tā esi vēlējies, ir tik tuvu!
Drīz mūs šoferītis izlaiž ceļa malā, kuram abās pusēs ir viesnīcu teritorijas. Viena no tām – „Orhideju pils” ir mūsējā. Izkāpjot mūs sagaida jaunas papagaiļu sugas pārstāvji – melni ar sarkanām svītrām uz spārniem un tik zilām acīm! Skaļuma ziņā tie nemaz neatpaliek no citiem sugas brāļiem. Nelielais pastaigas līkums tiešām ir neliels, tomēr mēs paspējam sastapt divu sugu dzeņus, kādu cēlu plēsējputnu, kas sēž sausa koka galotnē un ļaujas iemūžināties, kā arī beidzot vienu no tukaniem! Tas gan nav dzeltenknābis, bet lai!
Ir vēl dažādi mazāki un lielāki putni, bet pamazām jau sāk satumst un mēs dodamies atpakaļ uz busiņu, lai tas mūs pārved „pāri ielai”.
Viesnīca izskatās dārzu ieskauta. Ir kur pastaigāt pēc iekārtošanās. Es jau atkal sabildēju visvisādus augus, piešķirdama tiem pati savus nosaukumus.
Šeit, šovakar un turpmākās divas dienas, baudīsim visgaršīgāko virtuvi visa brauciena laikā. Lieliskas izvēles iespējas gan priekšēdieniem, gan otrajiem,. gan desertam.
Esam ļoti iemīļojuši viņu vietējo kārumu – iebiezinātu, saldinātu pienu, ko tā arī saucam -„leche”. Pēc tam, kad Līga bija to nodēvējusi par pārāk saldu un saņēma Ernana iebildi: „Nekas nevar būt par saldu”, arī mēs tam esam pievienojušies un neviens deserts netiek apēsts bez šī „leche”. Daudziem no mums tas bija arī mājās vedamo lietu sarakstā.
Nākamais rīts uzaust saulains un jauks – nu kā gan savādāk! Mūs pie busiņa sagaida kāds vīrs, kas būšot vietējais Iguazu parka gids. Bez tāda –ne soli parkā nevar spert. Bizness. Tie 11 km nemaz nav daudz, drīz vien esam klāt.
Pie iebrauktuves parkā sastājusies automašīnu rinda. Tā te pavisam parasta lieta, mums vēl ir paveicies, jo esam agri – parks vēl nav atvērts. Tās 15 gaidīšanas minūtes Hernans izdomā izmantot ceļmalas putnu vērošanai. Bet neko nepaspējam – tikko esam visi izkāpuši, tā automašīnu rinda sāk kustēties. Ejam vien kājām iekšā teritorijā un tūlīt pie kasēm. Biļetes pērkot, noskaidrojam, ka iepriekšējā dienā te ir bijuši 40 000 apmeklētāju!!! Jā, tas ir nopietni…
Es ļoti ceru, ka vismaz kaut ko varēšu redzēt. Zināju, ka šī ir viena no pasaulē visvairāk apmeklētākajām vietām, taču nebiju domājusi, ka stāvēsim rindā uz ūdenskritumiem. Pēc brīža jau esam iekšā parkā. Biļetes Ernans gādīgi izdala katram – par piemiņuJ Jā, te visur uzraksti brīdina – jāstaigā tikai grupā, kopā ar vietējo gidu un tikai pa noteikto taku! Var jau saprast parka uzturētājus – tādu slodzi pat ir pagrūti iedomāties. Mūsu fotogrāfi gan jūtas samērā apdalīti. Nevar dabūt labu bildi visiem vienā vietā bakstoties.
Tā kā šeit ir subtropu josla, arī augu valsts stipri bagātīgāka. Visapkārt laidelējas ļoti daudz tauriņu. Daži tik krāsaini, ka jābrīnās – ko tā daba spēj radīt! Viens mūsos izraisa īpašu interesi –neliels, ar baltiem spārniem, kam melnas apmalītes un skaidri salasāms uzraksts „88” uz spārna. Nekādi neizdodas nofotografēt, nefokusē. Un, izrādās, ne man vienai.
Mierīgi, nesteidzoties ejam pa ierādīto taku, vērojam putnus un piepeši – dzeltenais knābis!!! Ir! Īstais tukans. Beidzot esmu redzējusi visus putnus, ko vēlējos. Mums izdodas to aplūkot pavisam tuvu, vienīgi neilgu laiku. Bet ik pa brīdim viņš turpat apkārtnē atkal parādās.
Mums pa priekšu iet grupa, mūs apsteidz kāda jauniešu grupa, aizmugurē dzird vēl kādus. Visi ir skaļi un daudz runā, ne tā kā mēs. Nolemjam, ka nav vērts iespringt uz mazajiem putniem, jātver plašāk, jāskatās panorāmas.
Pagaidām gan neko vairāk par taku, kas atgādina zaļu tuneli neredzam. Bet tad šķērsojam sliedes – te kursē arī vilcieniņš – daži vaļēji vagoniņi, kas ved uz pašu galveno ūdenskritumu – Velna rīkli. Mēs turp arī brauksim, bet vēlāk. Vispirms iziesim visu, kas paredzēts kājāmgājējiem.
Man žēl Igora, Daigas un Oskara, bet visu laiku cenšos uzmanīt, lai viņi no grupas neatpaliek. Kādā plašākā laukumā visi pamanām skaistu, krāsainu putnu kokā –zili spārni, gaiši dzeltens vēders un uzacs. Zem koka uz soliņa apmetusies indiāņu ģimene un ietur pusdienas. Izskatās, ka putns arī ir nolēmis ieturēties un jūtas pavisam drošs, ka kaut ko dabūs. Esam sajūsmā un bildes top burtiski tam blakus stāvot. Vēlāk noskaidrojam, ka tas ir sīlis. Jāatzīst, ka skaistākais sīlis, ko nācies redzēt!
Esam atpūtušies, atspirdzinājušies, draudzīgi sadalījuši līdzpaņemto ūdeni un varam doties tuvāk ūdenskritumiem. Uzraksts uz takas norādes vēsta, ka pirmais, ko redzēsim, būs ūdenskritums „Divi Hernani”. Tas nu ir jāredz! Bet skatu laukums izvietots kaut kā iesāņus, nekādu lielo iespaidu negūstu. Nu vienkārši ir ūdenskritums, labi, – divi.
Iespējams, ka no otra upes krasta, kas jau ir Brazīlijas pusē, tas izskatās iespaidīgāk.
Tālāk jau paliek interesantāk, jo priekšā skaidri sadzirdams krītošā ūdens troksnis. Vēl tikai neliela pauzīte, kuras laikā Hernans beidzot ļauj vietējam gidam kaut nedaudz pastāstīt par šo vietu. Tas ātri nober – no kāda augstuma krīt un cik daudz ūdens sekundē aiztek (nevaru to kaut kā aptvert), cik garš ir kopējais attālums no pirmajiem ūdenskritumiem līdz Velna rīklei. Interesanti ir tas, ka katru gadu šeit izskatās savādāk. Viss atkarīgs no ūdens daudzuma upē. Dažiem palaimējas redzēt grandiozas straumes, kas tomēr nozīmē arī dubļainu, netīru ūdeni, dažiem, tāpat kā mums, sanāk priecāties par skaistiem skatiem. Bet gadoties arī pavisam zems ūdens līmenis un tad „darbojas” vien daži lielie kritumi, piemēram, San Martin ūdenskritums pretī San Martin salai.
Mēs ar Līgu nolemjam, ka pie šī ūdenskrituma jānofotografējas, jo abām dēli ir Mārtiņi.
Un tad beidzot esam klāt! Skaistums jau neaprakstāms, bet – pārsteiguma asaras tā arī nesariešas. Laikam par ilgu esmu gaidījusi, vai varbūt pie vainas cilvēki, kas visapkārt, tomēr mazliet traucē. Visu laiku kāds grib tikt pie labiem foto mirkļiem, kāds spiežas garām, jo taka nemaz tik plata nav, vārdu sakot – burzma par lielu. Tad arī ļaujos straumei un vienkārši vēroju. Meditēt neizdodas. Patiesībā jau ar vārdiem neko nevar izteikt, viss ir jāredz savām acīm.
Ernans cenšas noskaidrot Līgas viedokli, jo tā iepriekš ir pastāstījusi, ka redzējusi Niagāru un tas esot bijis tik iespaidīgi!
Viņš domā, ka Iguazu noteikti ir daudz iespaidīgāks. Nevaru ne piekrist, ne nepiekrist – esmu redzējusi ūdenskritumus tikai Norvēģijā. Daudz un skaistus, tomēr grūti salīdzināt.
Visvairāk man šajā vietā tomēr fascinē svīres – nevaru iedomāties šos ūdeņus bez viņām. Tās ir īpaši putni – visu laiku lido virs straumēm un pat tajās iekšā. Pēc tam atpūšas ar nadziņiem ieķērušās slapjajās klints sienās. Kā viņas var noturēties? Pēc izskata arī tādas dīvainas – gaišpelēkām, palielām galvām un acīm. Ļoti patīk vērot viņu darbošanos. Bet jāiet tālāk.
Mēs kādā skatu laukumiņā burtiski apstājam stendu, kurā tirgo populāros magnētiņus ar zīmētiem ūdenskritumu attēliem. Nav miera, kamēr visi esam kaut vai pa vienam nopirkuši. Un tad nākamais pārsteigums – pats mākslinieks mūs aplaimo par to, ka esam labi sapirkušies un turpat, mūsu acu priekšā, 5 minūšu laikā, uz flīzes top viena no jau stendā redzamajām bildēm. Bildes gan patiesībā neatkārtojas, ja nu vienīgi līdzīgas. Esam pārsteigti par vīra veiklību un gala rezultātu. Pēc tam nolemjam, ka šī ir īstā vieta kopbildei.
Atpakaļceļā Daiga pamana kaut ko interesantu. Es gan brīdinu, ka mēs jau ejam prom, bet viņa ir tik aizņemta, ka padomāju –nu lai, te taču nevar apmaldīties… Vēlāk izrādās, ir tapušas lieliskas bildes ar divu ķirzaku mīlas deju. Jā, ir vērts fotogrāfus netraucēt.
Tagad pa otru gājēju taku virzāmies vēl uz citu skata vietu. Man jau drusku sajucis kurā virzienā ejam. Ik pa laikam ir kaut kādi kioski, veikaliņi, ēstuves. Bizness te labi sokas, to var redzēt. Mēs uz brīdi piestājam „zaļajā pieturā” un kamēr citi tur aizņemti, ir iespēja vērot iguānas pastaigu. Tā nemaz nebaidās no cilvēkiem. Ir vēl viens ziņkārīgais – kā to nosaucam – degunlācis. Viņš droši pastaigājas pa galdiņiem kafejnīcā, apošņā visu atkrituma saturu, apskata, kas Igoram somā, kamēr tas notupies skata izdevušos kadrus savā fotoaparātā…Un tad tauriņi! Tie salaidušies mitrākās vietās uz asfalta un burtiski dejo. Man jau atkal tās puķes…Jā, dabas mīļotājiem šeit ir ko darīt.
Konstatēju, ka nupat vairs arī cilvēki netraucē. Iespaids ir gūts. Ernans gan saka, ka skaistākais vēl tikai priekšā.
Bet mūsu grupas „kultūras” kārotājas izdomājušas plānu – iet pa takām ir forši, bet vajag ko ašāku izdomāt. Pirms tam no augšas vērojām kā zem ūdenskritumiem dodas laivas ar cilvēkiem. Tas gan sanāk patālu, kliedzienus nedzirdējām, bet tādiem noteikti jābūt. Visi no turienes atgriežas slapji līdz ādai. Izvairīties nav iespējams. Kā uz pasūtījumu, priekšā kārtējais kioskiņš, kurā tirgo biļetes uz šādu izklaidi. Uzreiz pieci piesakās braucienam. Ernans „ziedojas” sabiedrības labā un arī izlemj braukt. Es arī „ziedojos” sabiedrības labā un izlemju visas ūdensnedrošās mantas pieskatīt, kamēr citi izpeldas. Tā nu mēs ar Daigu, kas izlemj fotografēt un Janni, kurš vienkārši izlemj neslapināties, dodamies mūsu pusdienu vietas virzienā. Protams, vietējā gida pavadībā.
Saņemu kārtējo pārsteigumu. Visu laiku viņš runāja spāniski, pieļāvu domu, ka angliski pat nesaprot. Tad nu izdomāju likt lietā savas spāņu valodas zināšanas. Sagrābstīju atmiņā kādas druskas, ko zinu pateikt un mēģināju uzsākt sarunu – bet še tev! Viņš piepeši atbild angliski! Vai nu es kaut ko nepareizi pateicu un cilvēks nolēma man atvieglot dzīvi, vai arī stils tāds…nesapratu. Bet vairāk komunicēt nemēģinu.
Mēs iekārtojamies vienā no kafejnīcām. Gids mums parāda, kur ēdīsim pusdienas un pazūd, dodot mums personīgo brīvību. Daiga, aiz pateicības, ka labprātīgi palieku sargāt visu mantas, kamēr viņa iet tvert mākslu, nopērk man saldējumu. Tā nu sēžu degunlāča kompānijā un vēroju, kā tas par brīvu našķojas ar vīģēm. Nekad vēl nebiju redzējusi tās kokā. Pēc brīža mūsu kompānijai pievienojas arfas spēlētājs, uzliek uz galdiņa savu disku kolekciju un ilgi gatavojas. Nevaru sagaidīt, kad beidzot spēlēs. Līdz pamanu, ka kungs jau iesnaudies…siesta!
Bet tad jau nāk mūsējie. Laimīgi. Nē, pārlaimīgi! Nu nekas, es izmēģināšu nākamreiz. Brauciens esot ierakstīts DVD un Oskars jau pateicis viesnīcas adresi. Rīt būšot klāt.
Mazliet paķircinām viņu par veltām cerībām un dodamies uz izvēlēto hamburgeru ēstuvi. Vēl nekad dzīvē neesmu redzējusi tik milzīgus hamburgerus! Man noteikti ir par daudz.
Pēc maltītes dodamies uz staciju, lai ar vilcieniņu aizbrauktu līdz pašai Velna rīklei. Cilvēku, ka biezs. Nez vai visi ietilpsim? Sastāvs nemaz neizskatījās tik garš. Bet bažām nav pamata, ietilpst visi. Kad esam galā, Hernans paskaidro, ka tagad drīkst izklīst, bet satiekamies trijos, jo tad vilciens atiet atpakaļ.
Kad brīvība, tad brīvība. Pajūkam.
Man uz rokas uzlaižas tauriņš. Sākumā visi fotografē, es arī mēģinu ar vienu roku. Bet viņš nelaižas prom ne tu traks. Hernan joko: „Vai tu tajā vietā esi pretodu līdzekli sapūtusi?” J Tā ar visu tauriņu dodos pa izbūvētajiem tiltiem un takām uz lielāko no šiem ūdenskritumiem. Visi sapako savu fototehniku, jo te vējš nēsā pa gaisu ūdens pilienus , kas visu apsmidzina. Manējais jau nav nekāds izcilais aparāts, bet profesionāļi gan klausa un ietin visu plēvēs.
Arī šeit pa malām netrūkst ko skatīties. Ceļš līdz ūdenskritumam pagarš, jāiet kādas 15 minūtes. Uz akmeņiem saulītē žāvējas milzīgi bruņurupuči, tiltu margas burtiski aplipušas ar tauriņiem. Pamanu, ka arī dažam labam pretimnācējam uz rokas uzsēdies kāds tauriņš. Te piepeši pamanu dīvainu veidojumu virs ūdens – tādu kā čūskas galvu. Aninga – Ermans zina pateikt. Jocīgs putns – viņš praktiski visu laiku nirst zem ūdens. Reizēm pabāž galvu lai ieelpotu un atkal pazūd apakšā, lodājot gar akmeņiem. Vēl ievēroju dažus jūras kraukļus, pīles un tad jau esam atnākuši. Kur tie cilvēki palika? Visi, kas izkāpa no vilcieniņa taču nāca šurp…bet pie pašas „rīkles” tautas nemaz nav daudz. Brīdi pastāvu mierā, cenšoties tvert sajūtas. Un tomēr, vairāk par pašu ūdenskritumu, es noteikti atcerēšos svīres. Arī šeit tās drosmīgi metas iekšā spēcīgajās straumēs un atkal ātri iznirst un riņķo virs tām. Jā, svīres šeit ir jaukākais.
Satieku arī Līgu un Guntu. Tās arī labu laiku te visu vērojot. Līga man atzīstas, ka, viņasprāt, tomēr iespaidīgāks esot bijis Niagāras ūdenskritums. Bet tūlīt piebilst, ka Ernanam viņa to neteiks. Mēs arī ne, tas paliks mūsu mazais noslēpums.
Atpakaļceļā sastopam arī Oskaru. Viņš nav nocieties, novācis plēvi un atkal jau bildē. Ir arī ko. Pēkšņi pamanu tukanu –viņš lido pāri upei, lai nosēstos kāda augsta koka galotnē. Kā gan tas putns var noturēt tik lielu knābi! Bet skats iespaidīgs! Ļoti ceru, ka Oskaram būs izdevies kaut viens kadrs. Es piesakos uz bildi.
Drīz sastopam Igoru, kas dodas pretējā virzienā. Vēl pabrīdinu, ka nu jau gandrīz vai jānāk atpakaļ, trijos vilciens. Viņš kaut ko atsaka, bet nesaklausu. Mēs vēl papriecājamies par bruņurupučiem, jūras kraukļiem un aningu. Un tad Gunta ir paskatījusies pulkstenī : „Meitenes, mums nemaz vairs nav laika! Tūlīt būs trīs!” Jā, bet kā tad Igors? Atliek tikai cerēt, ka viņš neaizrausies par daudz un atgriezīsies laikus.
Mēs samērā raitā solī nu jau dodamies atpakaļ. Pie vilcieniņa paspējam laikus, bet tad sākas minējumi – vai Igors paspēs. Uzvarēja Daiga, jo viņa pateica vistuvāko prognozi – Igors ierodas divas minūtes pēc vilciena aiziešanas. Ernans ir dusmīgs, bet cenšas to neizrādīt. Mēs gan drusku „knābājam” par to, ka „sarunāts ir sarunāts”. Igors atkal negrib piekrist, ka kaut kas būtu ticis sarunāts…Nu tad Gunta neiztur un nolasa „lekciju” (šeit nav vērts to atkārtot). Vakarā sods nāk arī pār viņas galvu – balss pazudusi. „Tas tev par to, ka sabāri Igoru”, Līgai viss ir skaidrs. Un uz to Gunta var tikai atčukstēt.
Bet tā kā nākamais vilciens atiet pēc pusstundas, liela kreņķa nav nevienam. Pa ceļam vilcieniņš mazliet piebremzē, jo uz stigas iznākuši briedīši. Mēs nepaspējam noreaģēt, bet iespaidu jau tāpat ir daudz.
Braucot, Līga paspēj sakomunicēt ar mums aizmugurē sēdošiem jauniešiem tik ļoti sirsnīgi, ka ārā kāpjot viens atzīstas „I love you!” Līga atbild, ka viņa arīJ Re, ka tas ūdens vieno cilvēkus!
Pie parka izejas mēs iejūkam vietējā suvenīru bodītē. Bet cenas kā jau pie tik tūristu apmeklētas vietas – kosmiskas. Nu tad vienkārši papriecājamies par juvelierizstrādājumiem. Mājās braucam klusēdami. Lai arī pastaiga nebija ne gara, ne nogurdinoša, dienas karstums un iespaidi mūsu spēkus ir izsmēluši.
Vakarā daļa no grupas dodas uz pilsētiņu –iepirkties, palūkot kā šeit cilvēki dzīvo. Oskars sabildējis visādas sadzīviskas ainiņas, kas galīgi līdz šim nebija viņam raksturīgiJ Līga ar Guntu iepirkušās veikalā un paspējušas piedzīvot jaunus pārsteigumus – ieejot veikalā, pircēja soma tiek ielikta speciālā maisiņā un noslēgta. Tai iepirkšanās laikā netiek klāt, tikai pie kases. Itin interesants veids kā izsargāties no zādzībām. Vēl viņi paspējuši aiziet līdz triju valstu satikšanās vietai. To gan pašai arī gribētos redzēt. Varbūt izdosies.
Nākamajā dienā jādodas uz īstiem džungļiem. Tā pēc redzēto putnu atzīmēšanas grāmatiņās, mums vakarā paziņo Hernans. Programmā paredzēts Urugua –I dabas rezervāta apmeklējums visu dienu. Hernans domā, ka mūsu grupai tas būs par daudz. Nolemjam, ka rīt „būsim elastīgi” un rīkosimies kā labāk.
Jau no rīta jau var saprast, ka diena būs karsta, bet tas tikai priecē. Dodamies prom no Iguazu, labu gabalu atpakaļ pa jau zināmo ceļu.
Apstājamies aiz kāda tilta – skats – nu gluži kā Gauja pie Murjāņiem. Hernans aicina izkāpt un vērot. Izkāpjam. Pirmais ko pamanu – zivju dzenītis. To tad beidzot teleskopā var lieliski apskatīt. Pat divus. Vēl virs ūdens laidelējas bezdelīgas. Tām tepat zem tilta esot sabūvētas ligzdas. To gan pārbaudīt neejam. Bet Hernans saklausa kādu putnu turpat tuvējos krūmos un aicina apskatīt tuvāk. Klusām, viens aiz otra brienam iekšā mežā. Pirmajā brīdī iešaujas doma par visādiem kukaiņiem , ērcēm utt. Bet Hernan zīmīgais žests ar roku pāri mutei –tātad „mutes ciet!” un nav laika padalīties savās domās par tiem. Uzmanīgi liekam soli pie soļa un tas vainagojas ar panākumiem – esam mazo, tiešām pelēko putniņu ieraudzījuši, pat pavisam tuvu. Nu tad beidzot!
Tālākā pietura ir jau pie paša rezervāta. Izkāpjot mūs uzreiz aplido kaut kādi palieli kukaiņi. Pamanu, ka tās ir bites. Nu, ja jau viņas dzīvo īstos džungļos (uz tādiem taču esam atvesti), tad noteikti ir mežonīgās. Vismaz man tā šķiet. Es palieku pavisam tramīga, kaut kā ļoti nepatīk fakts, ka kāds kukainis nelielā attālumā no pleca vai kājas tur zumminās. Sapūšam visādus atbaidītājus pat pa vairākām reizēm un šķirnēm – dalāmies ar to, kas nu katram ir līdz. Pēc brīža mazliet pat šķebina no visām tām smakām. Kamēr Ernans kārto maksājumu par ieeju džungļos, mēs jau gandrīz esam gatavi padoties un nekur vispār neiet. Vienīgā cerība, ka tur, mežā viņas atstāsies.
Taka sākas turpat, ceļa malā. Nav nekāda platā, gar malām aug bambusi un tālāk manāmi daži augsti koki. Ernans apstājas un stāsta ar ko atšķiras tropu meži no mums ierastajiem – te esot pamežs, tad vēl visādi vīteņi, tīteņi un tikai tad koki. Spriežam, ka viņam ar steigu jābrauc uz Latviju, jo viņš īstus džungļus nemaz nav redzējis. Un pie mums gandrīz visi putniņi ir mazi un pelēki – cik gan viņš būs laimīgs!
Te, kā jau džungļos, esot visas iespējas satikt arī kādu lielāku zvēru. Ceram uz jaguāru, bet varbūt tomēr nē?
Ejam un ejam, pa reizei stājamies. Tikai to putnu īsti nav. Solīja, ka būs tik daudz, ka nezināsim uz kuru skatīties… kur ir? Atrisinājums varētu būt viens – mēs esam par daudz sapūtuši tos atbaidītājus. Putni ir prom. Pēc pirmās pieturvietas fotogrāfi neiztur un paziņo, ka dosies atpakaļ. Lai. Ernans saka, ka tā ir viņu izvēle. Mēs, pārējie vēl sekojam, kaut īsti nesaprotam, cik ilgi tā būs jāiet. Ainava nemainās. Pa laikam jau kaut ko izdodas arī ieraudzīt – dzenis, trogons, vēl kāds mazputniņš. Ir arī zvēru iestaigātas takas, kas ved līdz upei.
Meitenes aiz muguras visu laiku ķiķina. Es arī gribu zināt par ko, eju noskaidrot. Izrādās, stāsts ir par sasaukšanas metodi. Ernans izmanto putnu balsu ierakstus, lai izprovocētu kādu putnu parādīties tuvumā. Līgai kādā brīdī sācis burkšķēt vēders. Un tad Gunta izdomājusi, ka tā var tikai tos lielos krupjus sasaukt. Nu jā, smiekli. Bet vēl trakāk jāsmejas, ka Gunta sāk aizmugurē čīkstēt: „Ilze, man ir drusku naudiņas līdz, es tev samaksāšu, ved mani ārā”. Es arī jūtu, ka mums ir par daudz. Galu galā, džungļos pabijām, dažus putnus arī redzējām un no bitēm – labāk tālāk. Eju sarunāt ar Ernanu, ka varētu doties atpakaļ. Vēl pa ceļam nolemjam, ka pēcpusdienā dosimies uz kolibri dārzu.
Oskars par to ļoti laimīgs, jo tieši tos viņš gribēja redzēt visvairāk. Bet līdz tam vēl pēdējie pārbaudījumi – jāpaēd pusdienas. Tepat, mežā.
Viss ir sagatavots, šoferis atnes kasti ar līdzpaņemtajām pusdienu maizītēm un ūdeni. Bet apetītei traucē joprojām visur apkārt esošie kukaiņi, īpaši bites. Oskars stāsta, ka, kamēr mēs staigājušas pa mežu, viņu divreiz bites esot „pazemojušas” – sadzēlušas. Labi, ka koduma vieta nepampst. Šīs bija ātrākās pusdienas brauciena laikā. Uff , varam doties prom.
Atgriežamies viesnīcā, lai noskalotu „džungļu” smaržas. Te mums sanāk pirmais pārpratums komunikācijā. No busiņa izkāpjot, apjautājos –cikos tiekamies. Ernans pasaka laiku un es visiem skaļi paziņoju – tātad pēc pusstundas, 15 pāri trijiem. Arī somi to pašu jautājumu uzdod Ernanam. Arī tiem viņš atbild to pašu. Labi, tātad pusstunda. Nu ko, tiešām laiks tikai dušai. Pēc pusstundas šoreiz visi laicīgi esam atpakaļ. Karsts. Saule cepina uz nebēdu.. Bet…nav ne Ernana, ne somu. Pēc desmit minūtēm uzmanību uz brīdi novērš kolibri, kas pielido pie kāda ziedoša krūma.. Bet tikko tas ir prom, atkal nemiers. Pat Igors ir atnācis, bet gida nav. Oskars iet noskaidrot. Man gan šķiet, ka panikai nav iemesla, gan jau atnāks. Izrādās, pārpratuši esam mēs paši. Teikts esot bez piecpadsmit četros. Un šajā laikā ierodas gan Ernans (vēl ar slapjiem matiem, jo mūsu dēļ izrauts no baseina), gan somi. Mēs varam tikai minēt – kā tika pateikts laiks, lai rastos šāds pārpratums. Nospriežam, ka ir lietas, kas pieklibo, vairāk jāmācās valoda.
Dodamies uz kolibri dārzu. Nevarēju ne iedomāties, ka tas izskatīsies tā – mūs ieved kādas privātmājas dārzā un liek apsēsties uz soliņiem, kas, pretī sētai, izvietoti puslokā. Bet pie sētas kokos un krūmos karājas barotavas ar nektāru un pie tām visu laiku lidinās kolibri. Mūsu apmeklējuma laikā saskaitām astoņas sugas. Ir arī lielāki putni, bet tiem neviens uzmanību nepievērš. Ir ļoti grūti notvert mazos lidoņus tā, lai sanāktu labas bildes. Fotogrāfi jau pilnīgi uzvilkušies, bet mieru nemet. Tik knipsē un knipsē. Mēs te pavadām kādu stundu, varbūt vairāk. Bet kāpjot busiņā visi trīs atzīst, ka bildes nebūs gana labas. Gaismas neesot pareizās, nav pieredzes kā labāk fotografēt utt. Kas nu kuram par kreņķi.
Bet šis nu ir mūsu pēdējais vakars pie Iguazu un arī pēdējais kopā ar Ernanu. Patiesībā skumji apzināties, ka brauciens strauji tuvojas beigām. Pats galvenais, ka nemaz negribas atgriezties daudzmiljonu Buenosairesā.
Vakariņu laikā, sagaidām, kad Ernans laimīgs atgriežas no futbola spēles pārraides – svēta lieta Argentīnā! Pie tam viņa favorītu komanda uzvarēja.
Tad sakām paldies par kopā pavadīto laiku. Jāatzīst, ka lieliskas atmiņas par braucienu lielā mērā būs tapušas pateicoties viņam. Atzīstamas zināšanas par putniem un dabu vispār, lieliska humora izjūta, spēja pielāgoties un izprast grupas vēlmes – tas viss radīja neaizmirstamus piedzīvojumus.
Arī viņš atvadu runu sāk ar to, ka lepojas ar to, ka bijis kopā ar mums, ka ne mirkli nav bijusi sajūta kā darbā, bet gan kā izbraukumā ar draugiem. Hernans tiek pie grāmatas „Ķemeru nacionālā parka putni” un arī Dabas koncertzāles diska – šoreiz ūdens mūzikas, kā jau tas pie ūdeņiem pieklājas. Nosvinam šo pasākumu ar glāzi vīna.
Nākamajā dienā rīta cēliens ir brīvs. Tikai jāvienojas ar administrāciju kur un kad atstāt savas mantas, jo desmitos oficiāli viesnīca jāatstāj. Tā nu katrs savā laikā nesam savas somas uz mums ierādīto istabu.
Bet ja kāds vēlas, pēc brokastīm varot iet kopā ar Ernanu uz to pašu taku, kur bijām pirmajā dienā. Oskars ar Igoru aiziet.
Mēs ar Daigu vēl nevaram izdomāt kā rīkoties. Oskars pirms aiziešanas palepojas, ka vēlāk dosies uz kolibri dārzu – vēl neesot miera, vajag labākas bildes. Arī Daiga izdomā, ka tomēr grib viņiem pievienoties. Tāpēc lēnā garā pabrokastojam un ejam uz taku. Somi arī kopā ar mums.
Puišiem pa šo laiku paveicies redzēt trešo tukanu sugas pārstāvi. Vismaz bildēs apskatu. Mežā kompānija sadalās – visi aiziet līdz Ernanam, lai dotos uz kolibri dārzu, bet es ļoti gribu izbaudīt šo skaisto rītu un pabūt viena. Tas man arī izdodas.
Savukārt meitenes izmēģina šīs viesnīcas baseinu. Tā nu pilnvērtīgi atpūšamies katrs pa savam.
Pusdienlaikā norunāts tikties, lai brauktu uz „down town”- tā te sauc pilsētiņu, jo tā atrodas ielejā. Īsi pirms norunātā laika visi tiekamies pie viesnīcas un – nākamais pārsteigums – mūsu somas jau sanestas busiņā, pie tam saliktas pareizajos solos! Tas gan ir mīļi!
Pilsētiņā mums paredzētas pusdienas un pēc tām – atkal ar sabiedrisko autobusu dosimies atpakaļ uz Buenosairesu. Šoreiz būs krietni garāks brauciens. Taču nu jau zinām, ko tas sola.
Pēc ēšanas līdz autobusam vēl ir laiks un nolemjam, ka jāaizbrauc līdz triju valstu tikšanās punktam, lai visi būtu to redzējuši.
Mēs atrodamies Argentīnā, pāri Iguazu upei pa labi – Brazīlija, pāri Paranas upei pa kreisi – Paragvaja. Mums tas šķiet kaut kas ļoti sevišķs, bet Ernans visu laiku nesaprot – kas tieši mūs tā sajūsmina: „Neglīts piemineklis, neglīts robežstabs, nekā te nav.” Nu labi, mākslas pamaz.
Vēl pēdējā pastaiga gar vietējām bodītēm, kur par labām atzīstam indiāņu izšūtās somas un pusdārgakmeņu rotiņas, un dodamies uz autoostu.
Vēl ir daudz laika, saliekam mantas kopā, es palieku sargāt, kamēr citi vēl kaut ko iepērkas vai tāpat apstaigā autoostu. Izskatās, ka daudzi te vienkārši pavada laiku. Divas gaišmatainas meitenes izklājušas segu uz sola un spēlē kārtis. Divas citas, jāpaniskiem vaibstiem, ilgi kaut ko pārkrāmē savās somās un beidzot apsēžas paēst, turpat uz kāpnēm. Mēs, tuvojoties savam iekāpšanas laikam, sastājamies rindā uz izeju. Ārā, pie autobusiem nevienu pirms laika nelaiž. Pie tam pirms iziešanas vēl tiek pārbaudīts, vai pasažierim tiešām ir biļete uz konkrēto autobusu. Gaidām. Šķiet, ka ilgi. Autobusi visu laiku piebrauc un aizbrauc, bet Ernans visu laiku purina galvu – nav mūsējais. Nu jau ir pāri laikam. Piebrauc arī viens autobuss, kam uzraksts vēsta, ka tas dosies uz Buenosairesu. Pēc laika tā kā mūsējais, bet Ernans saka, ka mums esot ar labāku servisu un citas firmas buss. Papētu biļeti – jā, tur rakstīts kādas. Nu vismaz zināšu kam pievērst uzmanību. Diemžēl tas nelīdz. Pienāk tādas firmas autobuss kā mums vajag, taču mūs iekšā nelaiž. Šis esot plkst. 15: 20. Mūsējais – 15: 10. Kā tad tas divdesmitās var aiziet ātrāk nekā desmitās…nesaprotam. Pēc tam vēlreiz nesaprotam – kā buss trijos četrdesmit var aiziet ātrāk nekā trijos desmit. Pēc tam vēl… Pēc četriem jau kļūst mazliet vienalga. Jūtos nogurusi. Mūsējie arī atkal izklīst pa autoostu. Un tieši tajā brīdī pienāk mūsējais. Beidzot!Atvadāmies no busiņa šofera, kas mūs šīs dienas ir vadājis un ejam meklēt mūsu piestātni.
Izrādās, pilsētiņā streiks – šajās dienās valstī tiek apstiprināts budžets un cilvēki protestē pret mazām algām. Tāpēc viss transports kavējas un tiek virzīts pa citām ielām.
Nu jau mēs kā lietpratēji dodamies nodot bagāžu un ieņemam savas vietas. Mums ar Daigu atkal pirmā rinda!
Atceļā ilgi vēroju kā mainās ainava no tropiem un kalnainā apvidus pamazām iebraucam aizvien līdzenākos laukos. Pirms vakariņām vēl nospriežam, ka varētu izkāpt un palikt vēl tajā San Juan Poriahu fermā. Šoreiz tiešām ir komfortablāki sēdekļi (neticami, bet tā var būt), nekā iepriekšējā reizē.
Buenosairesa. Noslēgums.
Pamostos ap astoņiem. Vēl divas stundas jābrauc, bet izskatās, ka esam jau gandrīz Buenosairesas priekšpilsētā. Kamēr brokastojam, pamanu arī pilsētas robežu. Jau klāt. Pēc tik ļoti pie dabas pavadītām dienām, atgriešanās lielajā pilsētā nemaz nešķiet priecīgs notikums.
Bet šodien valsts svētki -18. novembris. Sveicam viens otru.
Iekšā pilsētā brauciens tiešām aizņem gandrīz divas stundas! Kaut kas traks tiem, kam tā jādara katru dienu. Mēs atkal tiekam aizvesti uz to pašu viesnīcu kur jau bijām ierodoties. Sagaidām kad var iekļūt savās istabiņās un nu ir brīvais laiks. Ernans no mums sirsnīgi atvadās un saka, ka divpadsmitos mūs atkal satiks Hermans. Bet viņam tik vien laika kā nokārtot brauciena dokumentus, pārkrāmēt somu un jau rīt jādodas ar citu grupu atpakaļ uz San Juan Poriahu fermu (ak, laimīgais!). Pēc tam gan atpūtīšoties. Jā, viņiem te sezona pilnā sparā.
Divpadsmitos, kā runāts, ir atnācis Hermans. Mēs esam mazliet stresaini, jo ir daudz neatrisinātu jautājumu – puiši ir gabalā, uz pusdienām nepievienosies. Par vakariņām neko vēl nezinām pašas, un arī nesaprotam, kā nodot ziņu viņiem. Gunta tomēr ir izdomājusi un sarunājusi, ka es uzrakstīšu zīmīti, ko administrācijā atstāšu pie puišu istabas Nr. atslēgas. Bet man vēl nav ko uzrakstīt, jo es arī neesmu informēta. Tikmēr Hermans atkal savā mierīgajā manierē visu pēc kārtas noskaidro. Meitenēm parāda ar kādu transportu pēc pusdienām varēs doties aplūkot mākslas muzeju, pat kartē visu sazīmē, man paskaidro kurā restorānā būs vakariņas, lai varu atstāt zīmīti. Sarunā arī vienu istabiņu rītdienai, lai mēs, kam rīt visa diena ir brīva, varētu pirms projām došanās vēl atpūsties, nomazgāties. Tas ir jauki. Nu arī stresa vairs nekāda.
Ejam pusdienās. Pie galda izrunājam kā pa šo laiku gājis. Arī Hermans ir vadījis kādu zviedru grupu uz to pašu Punta Rasa dabas rezervātu. Izrādās, ka arī te mēs esam bijuši laimīgie un redzējuši daudz vairāk. Zviedri bijuši kārtīgie putnotāji, speciāli braukuši kaut kādas kaijas dēļ. Mēs viņu toreiz redzējām un mācījāmies atpazīt, bet viņiem tā arī nav izdevies pat ne ieraudzīt. Jā, arī ar putniem nekad neko nevar zināt.
Mums gan ir vēl un vēl ko stāstīt, bet pusdienu pauze beigusies. Hermans šodien ir ļoti aizņemts un tiksies ar mums jau tikai pie vakariņām.
Man tikmēr jāpaspēj sameklēt Agnesi Vanagu. Viņa dzīvo šeit jau piecus gadus un māca cilvēkiem dejot tango. Latviete – Buenosairesā un māca dejot tango! Jā, tā ir. Esmu viņu uzaicinājusi kopā ar mums vakariņās. Uzrakstu e-pastu, ar cerību, ka izlasīs taču, norādu viesnīcas un restorāna adresi un tad nolemju arī pati vēlreiz doties uz Costanera Sur parku. Staigāt pa pilsētu galīgi negribas. Bet pastaiga nesanāk pārāk gara, ir tik karsts un, lai arī autobusā pagulēju, nogurums liek sevi manīt. Siesta?
Atgriežos viesnīcā un tieši tajā brīdī numuriņā atskan telefona zvans. Brīnos, kas uz mūsu istabu varētu zvanīt un kādā valodā vispār atbildētJ Bet mani uzrunā skaidrā latviešu valodā – Agnese! Pati sameklējusi. Norunājam visu par vakaru. Agnese ne tikai pievienosies mums uz vakariņām. Viņa ir apsolījusi aizvest mūs uz milongas vakaru. Mēs tieši to gribējām – nevis piepucētu šovu, bet īstu sadzīvisku pasākumu –kā tas pie viņiem notiek. Bez uzspēles. To diemžēl; mūsu lieliskie putnu gidi nespēja noorganizēt. Nu esmu pavisam mierīga, jo visi neatrisinātie jautājumi izzuduši no dienas kārtības.
Vakarā smalki sapucējamies, sagaidām Agnesi un dodamies svinēt Latvijas dzimšanas dienu. Arī Hermans kopā ar mums. Kaut arī ir ceturtdienas vakars, restorāns pārpildīts. Mūs uzved otrā stāva zālē. Diemžēl netiekam sēdēt pie viena galda, bet esam turpat blakus. Tas nedaudz izjauc kopības sajūtu – runājamies tikai tie, kas sēž pie viena galda. Mums tiek pasniegts vīns un Hermans iemācās jaunu frāzi latviešu valodā – „Lai dzīvo!”. Tas ir tosts mūsu svētkos.
Mēs saskandinām un vakariņas var sākties. Izvēlamies šovakar steiku. Zinu, ka nekad to nepasūtu, bet, ja esi Argentīnā, vismaz vienu reizi tas jāpamēģina. Steiku atnes katram galdiņam uz viena šķīvja un tad sadala. Man jau skatoties ir skaidrs, ka nevarēšu ieēst ne kumosu. Varbūt kāds šobrīd mani pat apskaustu par ko tādu, bet es labāk palieku bez vakariņām, nekā ēdu kaut ko tik asiņainu. Agnese iesaka palūgt vēl nedaudz apcept. Tā ir laba doma. Viesmīlis ir saprotošs un pēc kāda laika man tomēr izdodas paēst. Esam jau pieraduši, ka šeit katrā ēdienreizē vispirms pasniedz priekšēdienu. Sākumā mums ļoti patika empanadas – kaut kas līdzīgs mūsu pīrādziņiem, atšķirība ir vienīgi mīklā. Bet pēdējā laikā atklājām ceptu sieru – arī garšīgs. Tāds mums tika arī šajā vakarā pirms steika. Pēc vakariņām viesmīlis dala kaut kādu alkoholisku dzērienu „lai labāk gremojas”. Bet mēs jau vairs nevaram sagaidīt, kad tiksim uz to milongas vakaru! Atvadāmies no Hermana, kurš nevēlas doties kopā ar mums un izsaucam divus takšus. Vieta, kur mūs Agnese vedīs, nav sevišķi tuvu viesnīcai. Arī atpakaļ būs jābrauc ar taksi. Labi, ka tie te nav dārgi. Vai arī, mēs vairs galīgi neprotam rēķināt naudas…
Milongas pasākums sākas tikai ap vienpadsmitiem vakarā. Mēs esam gandrīz pirmie. Ieejas nauda atkal šķiet smieklīgi zema. Agnese mūs iepazīstina ar īpašnieku, izstāsta visādus knifus, kas jāzina. Izrādās, tas, ka Gunta ir uzvilkusi kleitu, vēl nenozīmē, ka viņu aicinās dejot. Ja vēlies dejot, ir jāsēž pie galdiņa, kas atrodas tieši deju zālē. Un – pats galvenais – meitenēm jābūt augstpapēžu kurpēs! Citādi neviens tā arī neaicinās. Tas te nerakstīts likums. Ja nav kurpju – neesi atnākusi dejot. Tas nav nekas jauns, jo daudzi šeit ieklīst tikai vērot, līdzīgi kā mēs.
Bet par to ir padomāts. Tādiem vērotājiem ir vietas pie galdiņiem aiz kolonām, lai netraucē.
Vēl viens likums – pēc katrām piecām dejām jāmaina deju partneris. To nu es nesaprotu.
Bet vakars ir jauki izdevies. Mēs galvenokārt runājamies, iztaujājam Agnesi par to, kas viņai licis apmesties uz dzīvi šeit. Atbilde skan – pirmais – cilvēki. Šeit tie ir ļoti draudzīgi, izpalīdzīgi. Ja vien pats neesi galīgs sabiedrības noliedzējs, šeit pabūt vienam esot neiespējami. Visi par visu ir informēti, apjautājas kā iet, apskaujas tiekoties. Vienmēr paslavē, ja kādam kaut kur paveicies.
Tad viņu uzaicina dejot un mums tiek tas prieks novērtēt kā izskatās īsts argentīniešu tango.
Oskars sabildē milzum daudz kadrus, šeit ir ko. Pēc divpadsmitiem, gluži kā tādas pelnrušķītes, pošamies prom. Te gan vēl tikai sāk publika pulcēties. Pa kuru laiku viņi guļ un kad strādā???
Pēdējā brauciena dienā mums ir dots brīvais laiks, kuru katrs pavada kā vēlas. Iespējas ir visplašākās un katram savs stāsts, kas ir pa dienu noticis. Vakarā ap septiņiem mūs vedīs uz lidostu.
Mēs ar Hermanu vēlreiz no rīta izstaigājam parku. Saku, ka , ja es dzīvotu Buenosairesā, droši vien kaut kur tikai parka tuvumā. Hermans piedāvā iegādāties dzīvokli par miljonu kādā no tiem debesskrāpjiem. Nu nē. Arī īrēt dzīvokli šeit ir ļoti dārgi – ap tūkstoti peso mēnesī. Un tomēr – te dzīvo trīspadsmit miljoni!
Tā kā līdz vakaram vēl daudz laika, izlemju pastaigāt pa Floridas ielu. Tā ir gājēju un iepirkšanās iela. Vienmēr pilna ar ielu dejotājiem, mūziķiem, māksliniekiem. Vismaz būs uz ko paskatīties. Jā, divi tango dejotāji ir paņēmuši publiku savā varā. Liels pūlis sastājies tiem apkārt. Vīrietis kaut ko ilgi stāsta mikrofonā. Jau domāju, ka nesagaidīšu deju. Bet tad viņš iepazīstina ar savu partneri un – šovs var sākties!
Viss atstrādāts līdz pēdējai detaļai – katrs skatiens, žests. Te nav nekāda haltūra un skatītāji to novērtē. Kad apmēram pēc pusotras stundas atkal nonāku šajā vietā, viņi vēl (vai varbūt jau atkal?) dejo.
Tas nu būs pēdējais no pilsētas, ko pieredzēju.
Vakarā atkal satiekam Hermanu. Viņš mūs pavada uz lidostu un pa ceļam busiņā vēl skaidro fotogrāfiem, ko tie ir sabildējuši parkā. It kā jau viņam nemaz nebija jābrauc mums līdzi, taču esam par to ļoti priecīgi un pateicīgi. Šķiet, ka ir iegūts arī draugs, ne tikai izmantoti gida pakalpojumi.
Bet atvadoties norunājam, ka nākamgad noteikti atkal jātiekas jaunā tūrē. Un garais mājupceļš var sākties.
Pēdējais pārsteigums ir uzraksts Buenosairesas lidostā virs reģistrācijas kasēm – skaidrā latviešu valodā – „Jauku ceļojumu”.
To tad arī novēlu visiem lasītājiem turpmākajam!
Gaujas tramvajs
22 Mai
Pateicoties foršajai kompānijai “Ežu klubs”, Valmiera tikusi pie sava Gaujas tramvaja. Ka tas tāds? Brauc svētdien, 27. maijā līdzi un uzzināsi:). Būs arī citas jaukas vietas un lietas ko apskatīt – Sietiņiezis, Valmieras vēsturiskais centrs un panorāma no Sīmaņa baznīcas torņa. Bet atceļā uz Rīgu, dažādi gardumi no sēkliņām Rubenē.
Argentīnas ceļojuma otrā daļa
22 MaiII daļa San Juan Poriahu, Corriente
Pie autobusa nododam bagāžu, pretī saņemot īpašus talonus tās atpakaļ saņemšanai, kā arī atvadāmies no Hermana līdz pat 18. novembrim.
Vēl nedaudz skarba humora klīst apkārt par to, ka naktī nedrīkstēs izkāpt no autobusa, jo citi aizmigušie nevarēs pateikt, ka kāda vairs nav… un tad jādodas ceļā. Mums ir teikts, ka sabiedriskais transports šeit ir ar ļoti augstu servisa līmeni. Pēc mūsu domām augsts serviss varētu būt kondicionieris autobusā (Gunta pat ir paņēmusi līdz papildus lakatu ar ko apsegties, kad paliks pārāk „svaiga” sajūta), kafijas automāts ar karstu ūdeni un, iespējams, tualete autobusā.
Patiesība izrādās satriecoši labāka par jebko, ko esam izdomājuši. Pasažieru vietas ir tikai autobusa otrajā stāvā. Mēs ar Daigu un Guntu vispār esam sajūsmā, jo sēžam pirmajā rindā! Uz katra sēdekļa nolikta sega ar spilvenu! Varam ceļu vērot kā filmu, bet varam arī filmu skatīties, ja gribam – ir austiņas TV vērotājiem, lai netraucētu tos, kas nevēlas vērot neko, bet grib tikai – IZVILKT KRĒSLU! un gulēt…Nu gluži kā mājās. Ap deviņiem vakarā visiem pasažieriem tiek iznēsātas vakariņas, kas noteikti ir garšīgākas nekā tās, ko saņem lidmašīnās. Arī tualete ir autobusa pirmajā stāvā, tāpēc bažas par pazušanu naktī atkrīt. Jau īsu brīdi pēc vakariņām visi snaužam. Pagulēt izdodas lieliski, gluži kā īstā gultā. No rīta mūs atkal modina ar brokastīm – kafija gultā! Autobusā! Nu jā, tas ir serviss…
Mūsu galamērķi sasniedzam ap desmitiem rītā. Šis, tāpat kā citi pa ceļam esošie miestiņi, izskatās sakopts, mājām apkārt skaisti dārziņi.
Ernans saka, ka šeit valdot pavisam atšķirīga atmosfēra nekā Buenosairesā – citi cilvēki, citi tikumi. Jā, tā izskatās.
Bet ārpus ciematiņa ainava – visapkārt līdzenums – cik vien tālu saredzam. Atrodoties šeit, pazūd laika un attāluma sajūta, jo nav orientieru dabā, viss gluds kā galds, un tā ir kilometriem tālu. Ibera ir otrais pasaulē lielākais dabiski izveidojies mitrājs, kurā esošo dzīvnieku sugu daudzveidības dēļ, aizsardzības statuss piešķirts kādiem miljons kvadrātkilometriem. Tātad mūsu ferma atrodas kaut kur nekurienes vidū.
Ar mazāku busiņu tiekam vesti apmēram 60 km. Pa ceļam cenšamies saprast, ar ko šī vieta mūs pārsteigs. Arī dažus putnus nu jau pazīstam – ibisus, gārņus, rea. Kad nokļūstam pie iebraucamā ceļa ar uzrakstu „ San Juan Poriahu”, mazliet samulstam, jo necilā, sarkanā mājiņa ceļa malā nesola neko jauku. Atviegloti nopūšamies, kad gids tikai izkāpj, lai attaisītu robežstabu un mēs dodamies tālāk. Paliek interesanti – kas un kā būs. Nelielu gabalu pabraukuši, ievērojam koku puduri ar milzīgu, rozā putnu koloniju. Tie esot rozā karošknābji. Fotogrāfi jau uzreiz ir ar mieru šeit palikt. Bet pie tiem mēs vēl atgriezīšoties, Ernans aicina vispirms aizbraukt līdz galam un iekārtoties istabiņās, jo putniem mums būs laiks veselas trīs dienas. Tā arī darām. Jau pie fermas vārtiem mūs priecē ārkārtīgi skaits, ziedošs koks. Kaut nu izdotos to skaistumu iemūžināt! Bet viņš ir tā izpletis zarus, ka diez vai ietilps kadrā.
Šīs vietas pirmiedzīvotāji te apmetoties, vispirms esot sākuši stādīt kokus, lai patvertos no saules, kas nežēlīgi cepina. Tas ir bijis tik sen! Fermas pirmsākumi minēti 16.gadsimtā. Pagalmā zem kokiem saslēpušās vairākas ēkas. Viena no tām ir saimnieka māja, viesiem atvēlētās vēl divas un ir kāda, kurp turpmākās dienas dosimies uz ēdienreizēm. Ir arī saimniecības ēkas, staļļi un pats galvenais – pašiem savs ģenerators, kas darbojoties taisa briesmīgu troksni.. Ernans mūs brīdina, ka elektrību šeit noslēdz vakarā ap desmitiem un apmēram tikos arī ieslēdz no rīta. Viens labums, vismaz gulēt varēs, troksnis netraucēs, bet jāpiedomā – kurā laikā ieplānot elektroierīču uzlādēšanu, matu žāvēšanu utt. Nezin kāpēc tas nevienam nešķiet nekas briesmīgi apgrūtinošs. Jau no paša sākuma jūtam, ka te būs forši!
Ieņemam vienkārši, bet skaisti iekārtotās istabiņas un gūstam pirmos neaizmirstamos iespaidus. Taisnība bija Ernanam, kad viņš teica: „Te apkārt ir pilns ar dzīvību”. Pirmā to apliecina Līga skaļi kliedzot, kad, paceļot uz gultas nolikto dvieli, atrod zem tā milzīgu, melnu kukaini. Pat necenšamies noskaidrot, kas tas tāds ir, vienkārši ir skaidrs, ka abiem gultā vietas nebūs un Līga jau nu ārpusē nepaliks. Uz kliedzieniem noreaģē arī Ernans, apskata vaininieku un tikai nosaka, ka tas nav bīstams. Nu ko, sāksim samierināties ar dzīvību visapkārt.
Kamēr visi rosās, Ernans pasauc mūs ar Daigu, lai parādītu kāda koka dobumā pūcīti ar mazuli. Mums abām pat izdodas viņu nofotografēt.
Jau pēc īsa brīža visi esam centrālajā laukumā pārģērbušies, lai dotos atpakaļ pie karošknābjiem. Ieraugot Oskara „aprīkojumu”, Ernans nenociešas neizteicis atzinību pa savam: „Oskar, kad Tu nomirsi, es gribēšu Tavu kameru”…Viss jau Tavās rokās, mēs atjokojam.
Šoreiz braucam ar džipu, kam piekabe aprīkota ar sešām sēdvietām, divi var sēdēt mašīnā. Tiešām, esam ideāla grupa! Tiekam iepazīstināti ar vietējo gidu Karlosu, jo šīs dienas fermā, viņš būs kopā ar mums. Angliski gan viņš nerunā, bet spāniski kaut ko visu laiku stāsta Ernanam un tas mums atkal tulko. Tikai – pārāk uz runāšanu Karloss arī nav, toties viņš lieliski zina kur un kādus putnus apkārtnē atrast, lieliski vada džipu un ko mums vēl vairāk vajag?
Šurp braucot biju jau izdomājusi, kādus putnus es gribēšu redzēt. Trīs no tiem sastopami tikai Ibera mitrājos. Pasaku Ernanam, ka būtu lieliski redzēt Black and White Monjita, Strange –tailed Tyrant (abas ir reti sastopamas, apdraudētas sugas!) un Jabiru stārķi, kas ir lielākais no stārķiem. Viņš pašūpo galvu un saka – ja paveiksies. Tas viss Karlosa ziņā, bet vispār iespējams tas esot. Karloss saka, ka stārķim viņš zina ligzdu un pēcpusdienā uz turieni aizvedīs. Urrā!
Tad atgriežamies pie karošknābjiem. Tiem blakus ērti iekārtojušies arī nakts gārņi un burtiski tulkojot – „mežu stārķi” Wood Stork. Kā nu kuram sanāk, fotografējam. Ernans cenšas nodemonstrēt arī savas tehniskās iespējas un, ar ieraksta palīdzību, vilina klāt krūmājos esošos putnus, kuri tā uzreiz nedodas redzami. Vēlāk uzzināsim, ka tieši tādi, grūti pamanāmi, mazi, pelēki putniņi ir Ernana stihija.Tikko izbraucam pa fermas vārtiem, jau sākas pārsteigumi – vispirms sajūsmināmies par smieklīgām pūcītēm ceļa malās, tad pārlido jau iepazītie lauku dzeņi. Un pēkšņi – Karloss griež džipu nost no ceļa, tālāk braucam pa lauku, bet Ernans atskatās un sauc – Black and White Monjita! Tiešām? Tik ātri? Nu tiešām ir un mums ir paveicies! Tiekam putnam visai tuvu klāt un fotogrāfiem izdodas to sabildēt. Būs pierādījumi.
Tad mūs aicina paiet ceļa otrā pusē, kur ir atklāta ūdenstilpne. Te Karloss mums nodemonstrē, kā uz viņa aicinājumu gluži kā sunītis, paklausīgi no ūdens iznāk kaimans – krokodilu radinieks Dienvidamerikā. Sākumā esam ļoti piesardzīgi. Ir taču neierasti skatīt tādu dzīvnieku tik tuvu un nevis aiz kāda žoga, bet brīvā dabā. Kas zina, kas tādam prātā. Un ja vēl Ernans pasaka, ka viņam parasti patīk baltas kurpes… Tādas ir arī man un Līgai, un nezin kāpēc tas zvērs tiešām seko Līgai. Noskaidrojam, ka šis ir gandrīz pieradināts un viņam ir vārds Čārlijs. Lai kā būtu, ar laiku kļūstam drošāki un top vēsturiski foto „Es kaimana fonā”. Vēl tobrīd nenojaušam, cik šo trīs dienu laikā daudz viņus redzēsim!
Kamēr mēs priecājamies par Čārliju, Igors jau paspējis iebrist ūdenī un meklē jaunus piedzīvojumus pie kapibarām. Ernans gan sauc, ka kapibaras būšot arī vēlāk un daudz. Bet Igoram šķiet, ka labi kadri sanāks tikai šeit un tagad un kas gan viņam uzdrošināsies ko iebilst?
Pēc šī īsā izbraukuma tiekam aicināti pusdienās. Jā, laikam esam izsalkuši.
Mūs pie galda apkalpo divas vietējās izcelsmes meitenes. Nevaram saprast, vai viņas varētu būt indiāņu pēcteces. Ernans saka, ka šinī apgabalā vietējās ciltis bijuši guarani. Nu tad nospriežam, ka droši vien ir. Ēdiens vienkāršs, bet garšīgs. Vienīgi –garšvielas gan viņi diez ko nelieto. Visvairāk Līgai pietrūkst piparu. Savukārt kafija visur, kur mums to piedāvā, ir absolūti nebaudāma, bez smaržas un garšas –vienkārši brūns ūdens. Visi šeit vienā mutē apgalvo, ka viņi kafiju nedzer. Nu, ja man tāda būtu jādzer katru dienu, es arī teiktu, kafijai – NĒ.
Pierodam lietot vīnu un ūdeni, to gan gribas, jo ir karsts. Ir īsta vasara! Droši vien kādi 30 grādi. Ernans gan saka, ka šogad te esot nepieredzēti sauss un auksts(???). Parasti ap pusdienas laiku te visi jau esot nolīduši ēnā pagulēt, jo laukā ir ap +42 grādiem. Nu labi, ka mums tas nav jāpiedzīvo. Ir tieši tik silts, cik varam izturēt. Pretiedeguma krēmu gan jālieto tā kārtīgi, apdegt iespējams viens un divi – saule te ļoti stipra. Pēc pusdienām tiek dota pauze atpūtai – tā šeit pieņemts – siesta. Bet mums Ernans parāda, ka teritorijā ir arī kolosāls, izflīzēts baseins! To noteikti izmantosim. Nu ko lai saka – paradīze zemes virsū, šobrīd noteikti tā šķiet.
Pirmajā dienā es arī izmantoju siestas priekšrocības, tāpēc nevaru komentēt, ko citi pa to laiku ir darījuši.
Pēcpusdienā atkal pulcējamies pie džipa, jo ir apsolīts, ka mūs aizvedīs pie stārķa ligzdas. Līga ar Guntu šoreiz paliek fermā. Nez, kādu kultūru viņas te baudīs? Bet…tās ir viņu brīvdienas. Mēs sasēžamies pa vietām un dodamies laukā, šoreiz pa citiem vārtiem.
Tikko esam ārpus fermas teritorijas, atkal lielie brīnumi – uz ceļa satupušas kapibaras. Vienreizēji slinki dzīvnieki. Mašīna gandrīz uzbraukusi uz kājas, bet viņa sēž un sauļojas. Kad nu galīgi uzbāzīgi ejam klāt, tad lēnām pieceļas un iebrien grāvī, lai no mums paglābtos. Sākumā sajūsmināmies un fotografējam, vēlāk jau tā pierodam, ka vairs nepievēršam uzmanību – pārāk daudz te viņu. Izrādās, viņas nebaidās arī no liela govju bara. Par to pēc mirkļa pārliecināmies, kad pieci gaučo mums pretī pārdzen lopus uz citām ganībām. Kapibaras līdz pēdējam brīdim sēž kā sastingušas. Ir nu gan nervi…
Abpus ceļam grāvjos ir arī kaimani. Savu ārkārtīgo spēju visu pamanīt nodemonstrē Karloss, kādā brīdī spēji bremzējot un rādot ar roku uz grāvi. Ilgi sēžam un nesaprotam – uz ko viņš rāda? Līdz beidzot slinki sakustas kāds kaimans. Bet līdz tam viņam tikai acs no ūdensaugiem laukā bija redzama!!! Atzinīgi novērtējam mūsu „acīgo” gidu.
Pa ceļam vēl sanāk vairākas pieturas vietas, kad mēs, augšā sēdošie, pēc norunātās zīmes tik dauzām pa džipa jumtu, ja gribam lai tas apstājas. Un te tiešām ir ko redzēt – daudz putnu burtiski demonstrē sevi un mūsu fotogrāfi nespēj tam pretoties. Mūsu somu draugs atkal un atkal pacietīgi izskaidro kā sauc apkārt redzamos ūdens augus –izrādās jaukās, violetās puķes, kas visapkārt vienos ziedos, ir ūdens hiacintes. Ja tādas redzamas, tad ir skaidrs, ka pļava nemaz nav pļava, apakšā ir ūdens. Tas jāpatur prātā, ja nu kas.
Kādā brīdī atkal Karloss kaut ko rāda tālu laukā. Lec no džipa un skrien skatīties. Arī Ernans smaida – Strange –tailed Tyrant – viņš man saka. Nespēju noticēt – vienā dienā būšu redzējusi visas trīs šai vietai raksturīgās retās un apdraudētās sugas??? Ernans arī saka, ka šobrīd mani apskauž puspasaules putnu vērotāji. Nu ko, es jau tā lepojos! Viņš izņem teleskopu un arī mēs ejam tuvāk putnam, jo tas jau aizlaidies krietni tālu pļavā. Pa reizei atceros, ka patiesībā tā nemaz nav pļava, bet redzēt šo putnu šķiet svarīgāk un tāpēc tik sekoju. Patiesību sakot, ir divi putni – gan tēviņš, gan mātīte. Tēviņš ik pa brīdim paceļas no zāles stiebra un pārlido tālāk. Tajā mirklī viņa aste smagi velk putnu uz leju – īpatnējs skats. Prieks un gandarījums ir arī abiem gidiem. Saprotu, ka šis tiešām nav ikdienišķs mirklis.
Kad pirmā sajūsma noplok, pamanām, ka puse no grupas nav pat sekojuši. Kas tad nu? Ak, tā, fotogrāfi pamanīja, ka uz sētas sēž vienlaikus vairāki plēsēji. Protams, labas bildes – četras Cara cara vienā rindā, tas viņiem ir svarīgāk par tālu un tikko saredzamu putnu…
Kad mēs pieejam tuvāk, izrādās, ka putni sēž ne jau tāpat vien. Aiz žoga zālē guļ govs, kurai pakaļkājas tik stipri iestigušas dubļos, ka tā vairs nespēj pati saviem spēkiem piecelties. Mūsu puiši negrib lopiņu atstāt tepat. Tiek pieņemts lēmums govi mēģināt izvilkt. Nelīdz arī Ernana joks, ka nav ko censties, jāatnāk rīt tepat uz pikniku brīvā dabā. Karloss sameklē virvi un vilkšana var sākties. Pēc vairākiem mēģinājumiem tas izdodas. Kājas gan laikam ir tā notirpušas, ka govs pati nemaz nevar nostāvēt. Bet izvilkta nu ir un mēs dodamies tālāk.
Vēl taču pats galvenais jāredz – Jabiru stārķis ligzdā. Tuvojas vakars un gaismas tādas siltas, pateicīgas fotografēšanai, tāpēc vēl pāris reižu apstājamies un top skaistas bildes. Kad nokļūstam pie ligzdas, tajā ir tikai mazuļi. Ernans iesaka nedaudz pagaidīt. Puiši gan neko īpaši apmierināti nav, jo gaismas nu vairs nav pietiekamas, lai putnus fotografētu. Kamēr tāpat vien pa to birzīti grozāmies, ko nu kurš pētot, tikmēr stārķis ir klāt gan. Sākumā ļoti piesardzīgi tuvojamies –ja nu izbīstas. Taču viņš stāv kā karalis(vai karaliene?) un augstprātīgi no augšas uz mums noraugās, kā sakot – bildējiet tik, bildējiet…Patiesi skaists putns. Nu man arī diena šķiet bezgala skaista un saturīga. Laika izjūta ir zudusi, vai tiešām vienā dienā var tik daudz ko piedzīvot? Šķiet, ka šeit esam vismaz nedēļu.
Bet rītdienas plānā paredzēts izbraukums ar laivām.
Mājup braucot Ernans apjautājas vai es negribot rīt arī izjāt ar zirgu, to varot noorganizēt. Es samulstu –gribas jau, bet nekad agrāk zirga mugurā neesmu sēdējusi. „Tas nekas, iemācīšu!” Ernans saka. Viņam arī piederot savs rančo un pieci zirgi. Viņi ar sievu apmācot cilvēkus jāt, tā, kas nekas jauns tas nebūšot. Tad jau jāpiekrīt. Vakarā uz jāšanas nodarbībām piesakās vēl arī Oskars, Gunta un Līga. Nu gan rītdiena varētu pienākt ātrāk!
No rīta arī šeit ir vēss un vējains. Vai tiešām sliktais laiks mūs vajā? Pie brokastu galda, kamēr Karloss vēl nav ieradies, Ernans apsver rezerves variantus, ja nu vējš būs par stipru un laivot neizdosies. Bet Karlosam gan šķiet, ka viss ir kārtībā un tāpēc jau pēc mirkļa visi atkal esam džipā. Jocīgi, ka tādā saulainā dienā jāvelk biezas jakas, bet vējā nudien salst.
Atkal ik pa brīdim apturam auto un vērojam gan ierastos putnus, gan to, kas no jauna uzrodas. Kādā dziļākā grāvī atrodam kaimanu, kas ieturas ar kārtējo bruņnesi, bet nesaprotam, kā viņš te nonācis. Patiesību sakot, tas nemaz nav grāvis, bet cilvēku izrakta aka. Kamēr pētām un domājam, Ernans sauc skatīties vēl kādus brīnumus – turpat akas malā redzamās mazās, rozā bumbiņas, kas pieķērušās zāles stiebriem, esot gliemežu olas. Neko tādu agrāk nebijām redzējuši, mēģinām fotografēt.
Tālāk braucam ļoti ilgi, jau šķiet, ka ceļš nekad nebeigsies, bet tieši tajā brīdī tas spēji izbeidzas pie kanāla. Te, pie laipām, piesieta laiva, ar kuru brauksim vērot putnus un kaimanus no ezera. Karlosam tikai motors jāiestiprina, bet mēs vēl pavērojam kā kārtējai Cara cara paveicies ar pusdienām. Atkal bruņnesis? Tā laikam te ir galvenā barība. Nē, šoreiz kāda no govīm, brrrrr.
Varam kāpt visi vienā laivā (ak, ideālā grupa!) un doties jaunos piedzīvojumos. Saule cepina, bet vējš joprojām pūš. Pēc brīža Ernans jau iztiek bez krekla. Nu tad mēs ar Guntu arī neizturam un biezās jakas tomēr novelkam. Līga vēl mūs apsauc – trakās! Bet Gunta tik mudina: „Nu velc tu ar nost, visai komfortabli jau nav, bet pēc kāda laika pierod.” Tas mūs visus sasmīdina, tomēr Līga paklausa gan. Tāpat kā iepriekš, cītīgi ziežam pretiedeguma krēmu, jo uz ūdens taču saule pievelk vēl vairāk.
Ūdens ir silts un Ernans saka, ka mēs varot arī peldēties, ja gribot. Te??? Uz tādām afērām gan neparakstāmies.
Pēc brīža pār galvu makšķerauklas galā aizšūpojas zivs. Ķeram to ciet, izrādās, Ernans sazvejojis piranju. Sākumā neticam, viņš taču joko uz katra soļa! Bet vēlāk, grāmatās pārbaudot, tomēr nākas atzīt, ka taisnība vien ir – te mīt piranjas. Un viņš vēl aicina peldēties!?
Zivis noderēšot kaimaniem – kamēr tie ēdīs, mums būs labas iespējas bildēt. Tā arī darām. Atrodam vienu, kas sildās saulītē uz ūdensaugu izveidotas saliņas. Bet viņš laikam jau ir ieturējies, vai arī pārāk kautrīgs. Visu laiku griež mums muguru. Kādu laiku riņķojam tam apkārt, kamēr viņš tomēr zivi pakampj. Bet – atkal pagriež muguru. Daži kadri jau sanāk. Tomēr – mums ir cita zivs un braucam meklēt citu, aktīvāku kaimanu. Bail no viņiem gan vairs nav. Brīnums, cik ātri pie visa pierod!
Vēl vērojam bridējus un citus putnus, kas barojas gar krastu, Ernanam arī izdodas sasaukt kādus „mazos pelēkos”. Viens no tiem patiesībā ir ļoti skaisti krāsains.
Labu brīdi braukājuši no saliņas uz saliņu, beidzot dodamies atpakaļ krastā. Pusdienlaiks. Cik žēl! Taču jūtu, ka saules jau arī ir gandrīz par daudz. Pēcpusdienā tie, kas vēlas, esot aicināti izjādē ar zirgiem, bet šobrīd – siesta.
Šodien gan miegs nenāk un mēs ar Līgu dodamies iepazīt un novērtēt baseinu. Ūdens mums abām šķiet gana labs lai nopeldētos. To tad arī darām ar vislielāko prieku, vairākkārt. Nu kā var gulēt!!! Pēc peldes mundrums tāds, ka kalnus varētu gāzt.
Ejam pārģērbties un ar nepacietību gaidām – kā tad tas būs, jāt. Mums abām tā ir pirmā reize.
Ernans ar Karlosu tikmēr jau zirgus saveduši sētā un sāk pa vienam seglot.
Man pirmajai tiek tas gods uzkāpt zirgam mugurā. Pēc nelielas instruktāžas, tas izdodas ar pirmo mēģinājumu. Fu! No šī soļa patiesībā baidījos. Nākamās izbailes – ir labi, kamēr zirgs stāv mierā. Bet viņš taču kustās! Sākumā pie katras kustības man lielas acis. Bet tad Ernans pienāk, nomierina, pastāsta kā kurā gadījumā rīkoties un iesaka vienkārši atslābt un mēģināt sajust zirgu, nevis pretoties katrai kustībai. Mēģinu atslābt un nerādīt bažīgu seju. Kamēr citi tiek pie zirgiem, esmu jau „atslābusi”. Man izjāde varētu arī sākties, jo nu jau jūtu, ka tas noteikti patiks. Aiz sajūsmas sabužinu savu Mimozu un tad visi kopā dodamies ārpus rančo teritorijas.
Zirgi laikam ir radināti iet viens aiz otra. Bet manējai nez kāpēc patīk visu laiku atdalīties un palikt pēdējai. Toties Guntas zirgam laikam vai nu ļoti patīk, vai tieši otrādi – pavisam nepatīk Guntas koši oranžās kedas, jo tas visu laiku atskatās te pār vienu plecu, te pār otru un ošņājas gar tām. Arī smieklīgi, protams. Pie ezera saniķojas Līgas rumaks, Karlosam kaut kas nepatīk sasietajā pavadā, tā laikam par īsu. Viņš vienkārši ņem un piesien šo zirgu savējam un tālāk abi dodas cieši blakus. Vienīgie, kas uzvedas kā pieklājas, ir Ernana un Oskara zirgi.
Šis ir ezers, kur vakar sastapām Čārliju. Jā, te ir viņš un arī viņa draugi. Ernans tiem cieši blakus dodas…tieši ūdenī!!! Es izmisīgi skatos uz viņu un ar skatienu mēmi jautāju –vai tiešām MAN ir tas jādara? Bet viņš tikai pamet ar galvu – sekojiet! Un cēli aizbrien tālāk. Ak, tā, es taču gribēju piedzīvojumus. Atgādinu to sev un dodos pakaļ. Vēl pēc brīža konstatēju, ka nekas ļauns nenotiek, visi joprojām esam zirgos, kaimani ir savās vietās un uz mums pat neskatās. Palēnām sirdsdarbība nomierinās un man pat patīk. Ja tikai mana Mimoza kustētos ātrāk! Pēc skata jauns zirdziņš, bet nu lēna…atkal jau esmu palikusi pēdējā.
Visi sen sagājuši zem viena koka paēnā atpūsties, kamēr mēs vēl lepni klidzinam. Protams, ka mūsu atpūtas laiks iznāk īsāks.
Vēl kādu gabalu brienam pa dumbrājiem, kamēr beidzot tiekam sausākā vietā un nu pa īstam izbaudu prieku būt zirga mugurā. Tagad noteikti zinu, ka, atgriežoties Latvijā, meklēšu iespēju doties izjādē ar zirgu atkal. Āķis lūpā gan. Mums taču tādu piedāvājumu netrūkst. Nez, kā es līdz šim bez tā esmu iztikusi?
Tā filozofiskās pārdomās esam iegrimuši visi un uz rietošās saules fona mūsu kompānija izskatās pat mazliet sirreāla. Man visu laiku prātā skan ievada motīvs no Prāta vētras dziesmas „Es jau nāku” – tā šinī ainavā un pie šīs nodarbes šķiet īsti vietā un laikā. http://www.youtube.com/watch?v=rWA-Zpq-ohk
Uz vakariņām visi ierodamies burtiski starojoši un stāstam savus piedzīvojumus tiem, kas neizmantoja iespēju. Mēs, meiteņu gals, šovakar gatavojamies atzīmēt jauko dienu, patukšojot līdz paņemto konjaku –galu galā tāda diena ir jāatzīmē! Piedevām vēl Gunta nosaka, ka mums abām jāsadzer „tu – brālības”, jo nevarot tik mazā kompānijā kādu visu laiku uz „jūs” apsaukāt. Līga ar Guntu pa dienu jau ir saorganizējušas glāzes, man tiek uzdots sagādāt sveces, lai nav jāsēž tumsā.
To arī pirms vakariņām uzreiz paprasu Ernanam. Viņš ir izbrīnīts: „Kam tev tās?” Es šķelmīgi smaidot atbildu, ka gribas lielāku romantiku. To gan viņš palaiž gar ausīm, sveces saņemu, bet puišiem viņš saka: „Tām meitenēm uz šo vakaru ir plāni”. AttapīgsJ
Mums bija teikts, ka fermā ir atgriezies un vakariņās mums pievienosies arī saimnieks, taču vieta pie galda paliek tukša. Ernans saka, ka tas nav jāuztver personiski, bet vienkārši ar to teikšanu saimniekam ir viens, bet ar darīšanu – pavisam kas cits. Mēs jau neko…
Pēc vakariņām esam norunājuši iet tepat parkā pūces vērot. Tā sakot – nakts ekspedīcija. Parasti uz vakariņām ģērbjamies ļoti pieklājīgi. Nolemjam, ka pastaiga pa parku jau nu baltām biksēm nekādu skādi nenodarīs, tāpēc nav ko skriet vēlreiz pārģērbties, vienīgi uz pleciem jāuzmet jaka, jo atkal ir palicis vēss.
Kādu laiku ceļojam no viena koka pie otra. Atrodam kādas trīs pūces. Vienu plīvurpūci var ļoti labi apskatīt, kamēr tā, no miera iztraucēta, meklē sev jaunu vietu kur apsēsties.
Pēkšņi mums blakus piebrauc džips – laukā kāpj kāds vīrs, ar kuru Ernans laipni sasveicinās un tad iepazīstina – fermas saimnieks – Markuss. Ak, tā. Viņš enerģiski kūpina cigāru, otrā rokā ir lukturis un bez vārda runas vadības stafete pāriet viņa rokās.
Viņš perfekti runā angliski, daudz un ātri. Sākumā neko nesaprotam, skraidām pakaļ no viena koka pie otra. Tad viņš saka, lai kāpjam džipā – kā? Ar baltajām biksēm un augstpapēžu kurpēs? Bet viņš tik stutē mūs augšā. Nu ko, samierināmies ar „viesa statusu” un padodamies liktenim – kas būs, būs.
Mašīna stipri zvalstās, esam drusku nobijušās, jo pat dienā ceļi šķiet šauri, kur nu vēl naktī un tādā tempā braucot…grāvjos taču čum un mudž no kaimaniem! Prātā buras šausmu ainiņas.
Kā tad, ar skubu braucam ārā no fermas teritorijas! Ārprāts! Te blakus mašīnai uzrodas divi suņi un džips tiek apgriezts, lai suņus aizvestu mājās. Pie mājas Daiga klusi izmanto izdevību un aizlaižas. Mēs kaut kā nevaram saņemties atteikt saimniekam. Līga par to labu laiku ir nemierā ar sevi. Parasti viņa mākot pateikt „nē”.
Braucam atkal ārpus vārtiem. Saprotam tikai to, ka tajā pašā virzienā kur šodien jau bijām, uz laivu piestātni. Atceramies visas šaurās vietas uz ceļa un aku ar kaimanu. Gunta saka, ka jābrauc būs kādi10 kilometri. Tajā brīdī es noprotestēju: „Tik neprātīgs taču viņš nevar būt!” Bet pēc laika Gunta atkal atsāk: „Meitenes, skatieties, nu jau kaimiņu rančo gaismiņas ir tuvāk, nekā mūsējās…” (tuvākais kaimiņu rančo ir vismaz 60 km!) Tas, protams, uz brīdi izraisa smieklus.
Te strauja bremzēšana atgādina, kur esam un cik nedrošā vietā sēžam, jo šļūkājam ar visiem beņķiem šurpu – turpu pa piekabi. Ak, baltās bikses! Bet – kas te tumsā viņas redz. Toties kādas zvaigznes! Cenšamies saskatīt skaisto šajā situācijā, jo neko citu, ievērības cienīgu, kāpēc tā bija jābremzē, nekur nemanām.
Sarunas uzturēšanai, pēc brīža Līga jautā Guntai: „Ko Tu to binokli ņēmi līdz, ko tu pa nakti tajā ceri saskatīt?”. Bet Guntai atbilde ilgi nav jādomā: „Ko ņēmu līdz? Būs man vismaz kāda vērtība, kad pēc kāda laika purvā atradīs”. Atkal smiekli.
Nu jau gan braucam par ilgu, arī zvaigznes vairs nešķiet tik skaistas, jo salst. Tiešām būs visi desmit kilometri…un jā, laivu piestātne ir klāt. Vēl paspējam noburkšķēt, ka ar laivu ne par kādu naudu nebrauksim, kad saimnieks pagriež džipu pa labi un tālāk dodamies gar krastu – tieši kaimaniem rīklē! Te taču dienā bija redzama pamatīga slīkšņa! Nu kļūst aizvien trakāk.
Atkal pēkšņa apstāšanās, sakrītam čupā. Kamēr sastumjam atpakaļ beņķus, tikmēr saimnieks jau uzrotījis bikšu staras un brien ūdenī – trakais! Pie mums pienāk Hernans un vēlas ko jautāt, bet nepaspēj – Oskars pasteidzas pirmais: „How are you? We are cold!” Spurdzam aizturētos smieklos, bet Līga tikmēr jau ber nākamo sakāmo: „Go home!” Nu viss, es vairs nevaru. Jāsmejas tā, ka vēders sāk sāpēt.
Pa to laiku saimnieks brien krastā ar noķertu mazu kaimaniņu. Mums tagad visiem tas jāapbrīno, jāapčamda. Saņemamies un pieskaramies. Nav tik traki, un patiesībā ir pat interesanti redzēt – kādas viņam kājiņas, vēderiņš. Tomēr lūdzam, lai laiž mazo vaļā un braucam atpakaļ. Saimnieks izbrīnījies – jau? Nu jā, jau.
Kad jābrauc, tad jābrauc, viņš piekrīt. Tikai – ne jau pa ceļu. Dodamies šķērsām pāri laukam, izbaudot visas bedres un zāļu pampakus. Tas laikam par izrunāšanos.
Pēc brīža atkal „stop!” Šoreiz arī paši ieraugām jauku lapsiņu trijotni. Mazuļi vien. Māte kaut kur tuvumā noteikti esot. Parasti tās vilinot visus iespējamos ienaidniekus tālāk prom no alas. Bet mums ir paveicies redzēt mazos tik tuvu! Pēc mirkļa tālāk sastopam arī pašu māti. Vēl pa lauku brien briedīši Marsh Dear.
Nē, nu ja tā padomā, brauciens jau nebija slikts, zvaigznes un tā…Tikai mēs tam morāli nebijām gatavi.
Kad beidzot laimīgi esam nokļuvušas atpakaļ fermā, drošībā, pirmā doma, kāpjot laukā no piekabes: „Nu viss, tagad tikai konjaks var glābt šo vakaru!”. Tā arī darām. Atvadāmies no puišiem un gandrīz skriešus dodamies uz savu mājiņu.
Daiga jau sveces sadegusi, gaida klāts galds – riekstiņi, Latvijas šokolāde, siers…. Ātri stāstām savus piedzīvojumus, salejam glāzēs un saskandinām – Priekā! Mēs jūtamies to pelnījušas! Un tad paliek tik labi! Nu jau visu varam atcerēties ar humoru, smejamies un jokojamies. Vismaz gulēsim šonakt labi.
Bet kas to deva! Pamostos ap trijiem. Sākumā nevaru saprast no kā. Tad saklausu laukā šausmīgu troksni. Ģenerators? Naktī? Nu ja, saimnieks mājās, droši vien viņam vajag kaut ko darīt. Nezinu vai līdz rītam vairs aizmigšu. Arī Daiga nemierīgi grozās, viņa vakar pēcpusdienā saaukstējusies un tagad nejūtas labi. Bet uz rīta pusi abas tomēr esam iesnaudušās.
Pamostos bez desmit astoņos. Tieši pirms brokastīm. Kas mums šodien bija paredzēts? Laikam brauciens uz mežu.
Vannas istabā atskan kliedzieni. Atkal kaut kas? Jā, vardīte. Tā mums visu laiku ceļoja – te izlietnē, te tualetes podā, te vannā. Šoreiz vannā. Es saku, lai Gunta nekliedz, bet lec ārā. „Es nevaru, viņa arī lec”, viņa bailīgi atsaucas. Nu tad lēkājiet, ko es varu palīdzēt.
Pie brokastu galda apspriežam – kādi gan te varētu būt meži, ja tuvākajā apkārtnē pat atsevišķus kokus uz pirkstiem var saskaitīt. „Tie paši jau arī būs”, es saku. Bet nekā, šoreiz izrādīsies, ka man nav taisnība.
Izbraucot no fermas, pamanām visapkārt baltu miglu – kaut kur dedzinot zāli, Ernans skaidro, un dūmi ar vēju tiek pūsti uz mūsu pusi. Jā, deguma smaku jūt. Braucam atkal jau citā virzienā, dūmu dēļ īsti nevar saprast, bet tomēr priekšā ir tumšs veidojums – ka tik ne mežs.
Gar ceļa malām ganās govis, vērojam un cenšamies ieraudzīt kādas jaunas putnu sugas. Ernans pāris reižu atkal mēģina sasaukt kādus mazos putniņus un mēs, savukārt, tos iegaumēt. Pēc kāda laika priekšā paliels kapibaru pulciņš un aiz tām saulītē sildās kaimani. Tik daudz gan vienuviet tos vēl neesam redzējuši. Ernans saka, ka tas nav bīstami un mēs varot pieiet arī tuvāk. Igoram divreiz nav jāsaka, viņš jau gabalā. Izbaidīja visus saules mīļotājus, brienot dziļāk kaut kādus putnus bildēt. Mēs arī pārējie – ko nu kurš – cits vēro putnus, cits fotografē, cits vienkārši kaut ko pēta. Ir sajūta, ka tā varētu dzīvoties visu atlikušo mūžu. Bet šī jau ir pēdējā diena šeit! Ik pa brīdim pārņem žēlums par to.
Vēl mums jāpārvar vairāki vārti – Ernans tos taisa ciet un vaļā un pie katriem vārtiem, ar izstieptu roku lūdz dāvaniņas un smīdina.
Aiz pēdējiem vārtiem, jau turpat pie meža, pēkšņi mums priekšā uz ceļa izskrien bruņnesis. Jā, izskrien. Un pie tam tik ātri, ka nespējam noreaģēt. Ernans izlec no piekabes un jau tik tālu pļavā ticis tam līdz! Bet atgriežas un saka, ka veltīgi, tas esot paspējis ierakties zemē.
Hm, kā tad tie kaimani viņus noķer?
Piebraukuši pie meža saņemam „dienišķo” ūdens devu un instrukcijas, ka būs jāiet visiem kopā un jāuzvedas klusu. „Mazie, pelēkie…” mums viss ir skaidrs. Bet kas jādara, jādara. Sapūšam pretodu līdzekļus, cerot, ka vietējie kukaiņi to sapratīs un dodamies iekšā zem lapotnēm. Te ir spocīga gaisma, jo viss zaļums kokiem kaut kur tikai pašā augšā, apakšpusē kaili stumbri un kādas saknes! Jūtamies kā pasaku mežā. Ik pa brīdim Ernans mēģina mums parādīt kādu putniņu. Bet lapotne te pabieza un viegli nav ne viņam, ne mums. Mēs ar Guntu sākam pētīt augus, kas aug mežā un es izprašņāju somu kolēģi par visiem ko redzu. Arī Ernans zina pastāstīt kā nu kuru sauc. Te ir tādi lieli gar-, šaur- aslapaini augi , kā agaves, bet ar oranžiem vidiem. Tāpat neatcerēšos kā tos sauc, nodēvēju par „meža puķi”.
Vēl augšā, kokos dzird troksni. Tie esot bļauri – pērtiķi. Igoram tieši to vajag, jo „mazos, pelēkos” viņš nespēj nofotografēt.. Viņš mudina, lai Karloss parāda ceļu, taču nez kāpēc pats neseko. Mēs aizejam pa vienu taku, Igors kaut kur pavisam citur.
Pēc brīža Ernans man jautā: „Kur ir Oskars?’ Es nevaru atbildēt. Nav viņa. „Nu tātad pazudis”, nosaka Ernans. „Jā, Oskars jau lai zūd, bet tā kamera jāatrod,” es atjokoju. Jā, kamera, tas ir nopietni, meklēsim. Taču pēc mirkļa jau atkal esam visi kopā. Patiesībā arī man te nomaldīties šķiet neiespējami.
Pērtiķus atrodam, bet laikam viņiem kaut kas nepatīk. Karloss kaut ko satraukti stāsta Ernanam un tas mums tulko, ka jāiet prom, reizēm tie kļūstot agresīvi – nu ja, pavasaris.
Dodamies atpakaļ uz meža malu. Par to sevišķi priecīgi fotogrāfi, jo laukā viņiem ir ko darīt. Es tomēr izsaku pateicību Ernanam, ka mūs šeit atveda jo tādu mežu pie mums nav, tā bija jauna pieredze.
Atpakaļceļā vēlreiz apstājamies pie kaimanu bara, šoreiz gan tāpēc, ka otrā grāvī draiskojas kāds kapibaras mazulis ap savu māti. Tas ir tik jauks skats, ka visiem top aizkustinošas bildes.
Uz pusdienlaiku atkal jau esam fermā. Šoreiz mums pievienojies arī saimnieks. Viņam gan nākas nedaudz uz mums gaidīt, kamēr mēs skraidām apkārt pa fermu, meklēdami Karlosu, lai pateiktu viņam lielu paldies par lieliski kopā pavadīto laiku un atvadītos, jo viņš, kopā ar citiem strādniekiem, šodien dzīs lopus uz citām ganībām.
Pie pusdienām izraisās interesantas sarunas par dzīvi Argentīnas lauku īpašumos, mazliet par politiku, par šo un to. Saimnieks ļoti labprāt ar mums runājas un arī pats iztaujā, lai salīdzinātu kas ir kopīgs, kas atšķirīgs abām valstīm. Viņš mūs paslavē par to, cik labi orientējamies viņu valsts iekšējās lietās un ģeogrāfijā. Mazliet uz zoba tiek pavilkti amerikāņi, kas te reizēm atpūšoties. Bet arī viņš pats ir informēts vismaz par to, ka tāda Latvija ir un pat kur tā atrodas. Mums tas jau ir daudz. Pusdienas, lai arī ievilkušās, tomēr reiz beidzas.
„Pēcpusdienas siesta un brīvais laiks līdz vakaram. Tie, kas vēlas, pusčetros tiek aicināti pavērot putnus tepat parkā”, tādas instrukcijas pēc tām mums dod Ernans.
Meitenēm tas ir īsti pa prātam, jātaisa „veļas diena”. Šis tas jau ir pamatīgi savalkājies, bet te ir visas iespējas gan izmazgāt, gan izžāvēt.
Šeit ir brīnišķīgs mīksts ūdens, tāpēc jau drīz aiz mājiņas izliktas žāvēties mūsu bikses u.c. tīrās drēbes.
Mēs ar Guntu un Līgu atkal nolemjam izmantot baseina priekšrocības. Kamēr mēs ar Līgu pēc pirmās tūres apžāvējamies, pie baseina uzrodas pats saimnieks un tūlīt, ar ķeseli garā kātā, metas to attīrīt no sakritušajām lapām. Mums gan tās neko daudz netraucēja, bet, ja tā padomā, tīrā ūdenī tomēr patīkamāk peldēties.
Kad pie baseina uzrodas arī Ernans, esam neizpratnē – cik tad ir pulkstenis? Parasti laiks tiek dots līdz pusčetriem. Nu, ir jau arī pusčetri. Tā nu te dzīvojot vienā mierā, laika izjūta ir pazudusi. Un tomēr, nekad vēl neesmu jutusies tik labi!
Atvainojos par to, ka šobrīd laikam nekāda putnu vērošana nesanāks, vismaz mums nē. Arī mūsu fotogrāfi šķiet, ir aizņemti ar savām lietām. Vienīgi – ja nu somu ģimene…Viņš neapvainojas, vēl tikai aicina vēlāk pievienoties, jo saimnieks barošot čūsku. Pieklājības pēc atsaku, ka tas būtu interesanti, bet latviski jau noburkšķu, ka šitās izklaides es ar lielāko prieku palaidīšu garām.
Tā nu vēl kādu laiku baudām saules un ūdens peldes. Kamēr Ernans kaut ko sauc.
Pie baseina esam tikai mēs ar Guntu. Gunta tikko nopeldējusies, saka, ka nekur neies. Bet viņš saucot mani. Neesmu sevišķi priecīga, tomēr eju skatīties. Jā, kaste, kurai katru dienu esam staigājuši garām, ir vaļā. Tajā tiešām ir čūska. Pitons, ja pareizi saprotu. Kaut gan man vienalga, no kādas čūskas baidīties.
Saimnieks sakuļ divas olas kultenī un iesūc to lielā šļircē. Tātad nebaros „ar dzīvo ēsmu”. Tas labi. Tādiem skatiem mans kuņģis varētu pretoties. Ernanam tiek uzticēta šļirce, pats saimnieks satver čūskas galvu un atver rīkli. Tajā tiek ievietota zonde, kas savienota ar šļirci.
Kad jautāju kāpēc tā jādara, man tiek skaidrots, ka čūskai ir kaut kādas problēmas ar mutes gļotādu un zobiem, tāds kā stomatīts. Tāpēc viņa šeit tiek turēta un pagaidām barota šādi. Tad jau gandrīz vai labu darbu darām. Man vajag šādu motivāciju, lai vispār piedalītos.
Paņemu Ernana fotoaparātu un piefiksēju viņu darbības. Ceru, ka kaut kas sanāks par piemiņu, pieļauju, ka arī viņš katru dienu čūskas nebaro. Pēc maltītes man liek pašai paņemt čūsku rokās.
Nu, Ilze, tagad vai nekad! Nu labi, tagad. Es tikai vēl drusciņ saņemšos…”Viņas patiesībā esot pat siltas”, es sevi mierinu. Pieskaros astes galam, ko tur Ernans. Jā, auksta nav vis. Pamazām piespiežu sevi paņemt viņu abās rokās, bet tikai asti – uz galvu nevaru pat paskatīties. Ernans arī mani nofotografē, bet diez vai tās būs bildes ko vēlāk ar prieku aplūkot, jo nevaru to izbiedēto sejas izteiksmi novākt. Čūska ir sākusi vilkties gredzenos. Un es jau gandrīz kliedzu ‘”NO”. „Ņem viņu atpakaļ”, es lūdzos Ernanam., viņš arī paklausa un atbrīvo mani no sloga. Tā, es to izdarīju, es pieskāros, pat paturēju asti. Neko vairāk nemaz nevēlos. Es atvados no abiem „dakteriem” un bēgu prom. Es vairs tai kastei netuvošos…
Meitenes jau veļu samazgājušas, tagad klīst pa parku un fotografē apkārt redzamo.
Es arī nolemju, ka ir pēdējais laiks pamēģināt iemūžināt to skaisto koku pie iebraucamajiem vārtiem. Kā jau biju domājusi, neietilpst viņš tai kadrā! Pārāk liels zaru vēdeklis. Bet tik skaisti, oranži ziedi! Mēģinu vēl un vēl, nu vismaz man pašai būs skaidrs, kas te ir.
Tad vēl pamanu dažādus parazītaugus un sāku bildēt arī tos.
Pēc brīža no mājas iznāk saimnieks un jautā, kāpēc es tos fotografējot. Es saku, ka man patīk augi, īpaši puķes. Tieku momentā izglītota par visiem apkārtnē redzamajiem kokiem – kad un ar kādas krāsas ziediem tie zied, kas vēl šeit ir interesants, kas ir ievests un iestādīts, kas aug vienīgi šajā apvidū. Man informācijas jau ir par daudz, bet runāšana neapstājas. Vienā brīdī esam jau mājai otrā pusē un es tieku aicināta padzert pēcpusdienas kafiju. Nu labi, ko gan es citu lai saku. Ejam iekšā un pie durvīm pamanu vairākus sprostus ar ķirzakām. Tās arī esot īpašas. Jā, jā, es piekrītu, bet lieku manīt, ka rokās neko neņemšu. Kafiju mums uzvāra un pienes tā pati meitene, kas gatavo pusdienas. Mazas, skaistas tasītes, bet kafija tā pati, vietējā. Nesaprotu, kāpēc viņi pupiņas neapgrauzdē? Parunājam par fermu, saimnieks izstāsta vēsturi, iedod informatīvu bukletu, vēlreiz painteresējas kā un kāpēc šeit esam. Noskaidrojam, ka mums ir kopīgi paziņas (Hermans) un es jūtu, ka ir laiks doties. Pateicos par cienastu un pošos atpakaļ uz savu mājiņu. Vēl pavadot, saimnieks pajautā manu vārdu un ieraksta adrešu blociņā e-pasta adresi. Nu tik gaidīšu vēstulesJ
Esmu atgriezusies mūsu istabiņā. Meitenes tikko pagatavojušas līdzatvesto kafiju –smaržo pa visu māju! Man arī tiek tase, no kuras nespēju atteikties. Ienāk Daiga un saka, ka Ernans viens sēžot un dzerot tēju ēdamistabā.
Tiek nolemts, ka jāaiznes viņam pagaršot mūsu kafija, lai novērtē. Sacīts, darīts. Aizeju. Jā, viņš man savukārt piedāvā tēju, bet no kafijas atsakās. Es gan ne. Tad nolemjam kafijas/ tējas pauzi ieturēt uz terases. Man šodien tā ir jau otrā pēc kārtasJ
Ir silta pēcpusdiena, saule palēnām tuvojas apvārsnim, ir tāds miers, ka burtiski līdz sāpēm labi. Fantazējam par to, kā te varētu būt izskatījies pirms simts gadiem – kādi augi un dzīvnieki bijuši apkārtnē. Jā, šī ferma mums pamatīgi dziļi paliks atmiņā ar visu, ko esam šeit piedzīvojuši. Nezinu kā pateikties par šīs vietas iekļaušanu maršrutā!
Lai arī mana vislielākā vēlme šajā braucienā bija ieraudzīt Iguazu ūdenskritumu, jūtu, ka tagad tas nemaz vairs nav tik svarīgi. Es labprāt paliktu tepat arī atlikušo laiku. Pieļauju, ka arī Igors, Oskars un Daiga man pievienotos, jo viņus parasti satiekam ēdienreizēs ar jau safotografētiem putniem, kurus tad viņi vēlas atpazīt un parasti Ernanam nākas noteikt sugas. Viņiem te esot īstā paradīze – putnu daudz, viegli sasniedzami. Kā Igors teiktu: „Ir putni, ir laime”.
Vakarā Daiga pavisam savārgusi, pacēlusies temperatūra. Viņa neatnāk arī vakariņās un kā par spīti šoreiz tiek pasniegts siers, kas Daigai tā garšo… Sadodam zāles, kādas nu spējam sameklēt, un ļaujam viņai pagulēt. Varbūt rīt jau būs labāk.
Pirms vakariņām vēl iepazīstamies ar milzu krupi, ko abi puiši murca pa rokām, cenšoties labāk nofotografēt. Tik lielu vēl nekad neesmu redzējusi. Te tiešām mīt visdīvainākās radības!
Pēc vakariņām ierakstu pateicību saimniekam par uzņemšanu īpašā viesu grāmatā un visi parakstāmies. Šodien jākārto koferi, jo rīt no rīta ap pusdesmitiem dosimies prom. Viss labais reiz beidzas.
19. maijs
15 MaiReizēm mēdz būt tā, ka vairāki pasākumi saskrien vienlaicīgi un pēc tam atkal ilgu laiku nekas nenotiek…
Šī sestdiena solās būt tieši tāda.
Vispirms DABAS TŪRES aicina uz Ziemeļvidzemi – brauksim apskatīt Kutkāju ragu, Veczemju klintis, Randu pļavas, tad Sarkanās klintis pie Salacas un Baltijā lielāko balto stārķu koloniju kokos (lapeglēs) pie Matīšiem.
Apciemosim divas putnu vērotāju sacensību “Torņu cīņas 2012” dalībnieku komandas Kuivižu un Burtnieku torņos.
Pa ceļam uz mājām degustēsim dažādu sēkliņu( kaņepju, linsēklu, ķirbju, sezama. u.c. ) maisījumus…
un tad jāpaspēj uz muzeju nakts pasākumiem. Gan jau vēl kādā no rindām paspēsim izstāvēt.
Ja kas, muzeju nakts ietvaros arī Kalnciema kvartālā dažādi pasākumi.
Nav vēlme piedalīties? Vēl jau var pieteikties, skaties http://www.dabastures.lv
Putnotāju piedzīvojumi Argentīnā (2010.g. 7.-19.nov.)
15 MaiNolēmu ielikt šo, nu jau vairs ne pārāk “svaigo” aprakstu par mūsu piedzīvojumiem Argentīnā, 2010. gada nogalē.
Ja jau būtu jaunāki stāsti, tad ieliktu tos, bet pagaidām vairāk uz turieni nav sanācis aizbraukt, kaut ļoti vēlētos to darīt.
Lasītājiem gan būs jābūt ļoti pacietīgiem, šī ir “triloģija”, stāstu sadalīju trīs daļās, kaut kā tā šķita loģiskāk. Nezinu, vai izdosies pievienot arī attēlus, bet centīšos.
Argentīnas pavasaris 2010
I daļa
Ievads
Novembris. Parasti mūsu platuma grādos šis mēnesis saistās ar drēgnumu, tumsu, lietavām un tuvojošās ziemas nojausmu. Reizēm arī sniegu un pamatīgu salu.
Bet mums – 8 ceļotājiem, kas šajā laikā devās uz Argentīnu, bija iespēja izbaudīt pavasari, pareizāk gan būtu teikt – kārtīgu vasaru, jau otro reizi šogad!
Esam internacionāla grupa. Mūsu tautiešiem pievienojusies ģimene – putnu vērotāji no Somijas. Lieluma ziņā – ideāla grupa – tā vēlāk teiks mūsu gidi. Interešu ziņā gan bijām tik dažādi, cik vien var būt. Trīs profesionāli fotogrāfi – Daiga Možeika, Igors Deņisovs un Oskars Šmeliņš. Abiem somiem –Jannem un Jaanai lielākas zināšanas bija botānikā, tikai pēc tam par putniem. Līga Jurjeva un Gunta Lediņa savukārt grupai pievienojās ne jau nu putnu vērošanas dēļ, bet gan lai iepazītu Argentīnas dabu un kultūru. Es – brauciena iniciatore un grupas koordinatore, Ilze Vilšķērste, ar aizrautību putnus vēroju tikai šogad un pagaidām esmu iepazinusi vienīgi Latvijā sastopamās sugas.
Tātad mums visiem viss būs jauns un svešs.
Bet maršruts un programma ir sastādīta putnu vērotājiem, jo izmantojām Argentīnas kompānijas „ Seriema Nature Tours” pakalpojumus. Pie tam mēs esam sevišķi izredzēta grupa – abi kompānijas dibinātāji un direktori Hermans (Germán Pugnali) un Ernans (Hernan Casañas) šajā braucienā ir mūsu gidi! Man, vismaz sākumā, pilnīgi noteikti par to ir nelielas bažas, jo abi ir izcili labi putnu pazinēji un viņi, protams, vēlēsies savas zināšanas nodemonstrēt – vai spēsim to novērtēt?
Tad nu šajā pārskatā esmu centusies restaurēt visus mūsu piedzīvojumus tā, kā tos pati atceros. Ja kādam no dalībniekiem atmiņā būs palicis kaut kas savādāk, viņš ir aicināts stāstu papildināt.
Maršruts tika sastādīts jau pirms diviem gadiem, sadarbībā ar Hermanu, ņemot vērā manas vēlmes un organizatoru iespējas. Tēlaini izsakoties, trīs vaļi uz kā būvējām brauciena pamatu – slavenās Argentīnas pampas, Ibera mitrājs un tropiskie Atlantijas lietusmeži, kuros iespējams iepazīt lielu putnu un dzīvnieku daudzveidību.
Lidojumu uz un no Argentīnas organizēju: Rīga –Barselona – Buenosairesa; Buenosairesa – Barselona – Rīga. Somu draugi mums pievienojās Rīgā. Paldies par sadarbību aģentūrai Averoja un, īpaši, Dacei!
Buenosairesa – Costanera Sur
Kā jau visos ceļojumos, neiztikām arī bez sadzīviskām ķibelēm. Ielidojot Buenosairesā, pēc vairāk kā pusstundu ilgas gaidīšanas, bija skaidrs, ka lielākajai daļai grupas – 5 cilvēkiem nav un šodien nebūs bagāža… „ Welcome to Argentina!”
Atrasties šeit biezos džemperos, kad laukā +28 grādi!!! Varat iedomāties. Daži gan par drēbēm galīgi neuztraucās, bet bija nopietni nobažījušies, ka kopā ar lielo bagāžu kaut kur pa pasauli tagad klīst foto tehnika – lādējamie un papildus baterijas un atmiņu kartes. Ja esi ieradies šeit ar mērķi fotografēt, tad, protams, lielāka kreņķa par šo nemaz nevar būt.
Taču visas ķibeles šķita viegli pārvaramas brīdī, kad satikām mūsu gidu – Hermanu. Viņš ar apbrīnojamu mieru nokārtoja nepieciešamās formalitātes un spēja nomierināt satrauktos cilvēkus, zināja atbildes uz visiem mūsu jautājumiem. Viss tika atstāts viņa kontrolē un bijām absolūti pārliecināti, ka Hermans ar visu lieliski tiks galā. Momentā piešķīrām viņam pasaulē labākā gida nosaukumu. Atviegloti uzelpojam arī par to, ka esam iegādājušies labu apdrošināšanas polisi, kurā ir iekļauts punkts arī par bagāžas aizkavēšanos. Tagad vismaz visi neplānotie izdevumi tiks segti.
Tikai tagad beidzot varam pievērsties tam, kā dēļ esam šeit ieradušies. Pēc pārbrauciena uz viesnīcu, nelielas pauzes un iekārtošanās pa istabiņām, mēs gandrīz pilnā sastāvā devāmies uz Buenosairesas dabas mīļotāju lielāko lepnumu – dabas rezervātu pilsētas teritorijā Costanera Sur parku. Tam 2008. gadā tika piešķirts arī putniem nozīmīgās vietas statuss.
Man personīgi tā bija mīļa atkalredzēšanās, bet pārējiem pārsteigums par lielo kontrastu starp to, kas ir abpus parka vārtiem – lielie debesskrāpji un urbanizētā vide sadzīvo blakus tādai miera ostai, kurā ir tik daudz dzīvības!
Jāsaka, ka parkā vērojām ne tikai dzīvniekus un augus. Bija svētdiena un parks pārpilns ar sportotājiem, kas, vai nu bariņos, vai individuāli, nodarbojās ar skriešanu, citi brauca ar velosipēdiem. Visapkārt, kur vien iespējams, ģimenes apmetušās uz sedziņām un nododas piknika priekiem. Burvīgas ainiņas! Pierādījums, ka dabas rezervāta nosaukums un aizsardzības statuss nemaz nav šķērslis cilvēka un dabas saskaņai. Tiesa, nevarētu gan teikt, ka parkā valdīja pārlieku liela sakoptība. Celiņi gan tīri, jo atkritumu konteineru apkārt pietiekami, taču visas lagūnas ir pilnas ar plastmasas pudelēm un citu drazu. Bet tās, iespējams, pavasarī ar palu ūdeņiem ieskalo no tuvējās ostas.
Hermana pavadībā apejam lielu līkumu pa parku un vērojam gan putnus – papagaiļus, dzeņu, jocīgas dzeguzes u.c., gan citas radības –ķirzakas, kukaiņus, tauriņus, priecājamies par ziedošajiem kokiem un par visu uzdodam jautājumu pēc jautājuma. Kā nekā šeit viss ir tik atšķirīgs no mums ierastā!
Rezultātā ar pāris stundām, ko rīta pusē šeit pavadījām, mums bija par maz. Tāpēc tūlīt pēc pusdienām lielākā daļa grupas nolēma atgriezties un baudīt mierīgu pēcpusdienu tieši šeit, ko nu kurš atrodot par labāko nodarbi – fotografēšanu, sauļošanos, pastaigu vai vienkārši atpūtu uz soliņa smaržīgajā parka gaisā. Mūsu viesnīca ir 15 minūšu attālumā no parka – arī par to paldies organizatoriem!
San Clemente del Tuyu – Punta Rasa
Nākamās trīs dienas paredzēts pavadīt Atlantijas okeāna krastā, kūrorta pilsētiņā San Clemente del Tuyu. Tā atrodas 300 km uz DA no Buenosairesas un netālu no tās ir vēl viens mūsu plānotais apmeklējuma objekts – pussala, putniem nozīmīga apmešanās vieta pavasara migrāciju laikā – Punta Rasa.
Jau pats rīts pārsteidz ar pēkšņu aukstumu. Pēc vakardienas iegūtā iedeguma, nav sevišķi patīkami atkal meklēt biezāku apģērbu. Bijām brīdināti, ka piekrastē būs vējains un ap +15, +18 grādiem silts. Nu ko, tā laikam kompensācija bezbagāžniekiem.
Esam sagaidījuši, kamēr Hermans noorganizē, ka Igors uzlādē fotoaparāta baterijas tuvākajā foto veikalā, iegādājušies nepieciešamās higiēnas preces un medikamentus un varam doties ārpus Buenosairesas uz ilgāku laiku.
Pa ceļam visu laiku līņā. Aiz loga ainava tāda, ka šķiet, esam atgriezušies Latvijā – lauki ar dažiem krūmājiem, pa kādai apdzīvotai vietai. Sākam kļūt grūtsirdīgi – gribējās taču saulīti, siltumu un putnus! Tos gan mēs ik pa brīdim ieraugām, bet drēgnumā un lietū mirkt, lai skatītos kaut kādu nepazīstamu putnu…reizēm patiešām ir grūti saņemties, lai izkāptu no busiņa. Labu laiku esam braukuši un jau sākuši snauduļot, piepeši atmostamies no Igora sauciena: „ Nandu! Nandu!”. Gids pārsteigts raugās pļavā – kas tur varētu būt izraisījis Igora satraukumu, jo viņam šis vārds ir svešs! Izrādās, tie ir Dienvidamerikas rea – putni, kas līdzīgi strausiem. Noskaidrojam pārpratumu, iemācāmies jaunu vārdu, atdzīvojamies un atsākas debates par šo un to.
Tajās Hermans noskaidro, ka mēs labi zinām, kas ir mate tēja. Tiek izvilkts termoss no somas, mate trauciņš, un tējas dzeršana visa brauciena garumā ir sākusies. Izrādās, ka tās cienītāju mūsu vidū ir daudz, par ko Hermans ir pa īstam pārsteigts. Iemācamies arī dažus noteikumus – kamēr vien vēlies tēju dzert (to draudzīgi dodam apkārt pa apli), tikmēr nesaki „paldies” , jo tas nozīmē, ka Tev pietiek.
Tējas dzeršana gan uzmundrina, gan sasilda. Nu jau labprāt kāpjam laukā pieturvietās vērot visādus pļavu putnus, daži no tiem ārkārtīgi krāšņi, piemēram, Scarlet – headed Flycatcher. Šis putns izraisa īstus sajūsmas saucienus. Pat mūsu Līga un Gunta, kas sākumā pat īsti nesaprata kā lietot binokli, atzīst, ka putnu vērošana nemaz nav garlaicīga.
Gribas ātrāk nokļūt pie Atlantijas okeāna, tāpēc, par lielu nožēlu šoferītim, atsakāmies piestāt pusdienot ceļmalas krodziņā. Bet mums nemaz nav žēl zaudēto hamburgeru. Krājumā vēl ir Hermana dotie, ļoti garšīgie graudaugu batoniņi un tēja. Pavēlu pēcpusdienā ierodamies tā saucamajā kūrortpilsētā. Lielāko pārsteigumu izraisa absolūti tukšās ielas, tikai šur tur var manīt pa kādam klaiņojošam sunim. Visapkārt neviena cilvēka! Hermans skaidro, ka sezona sāksies tikai janvārī un tagad šeit sastopami tikai vietējie (???tikai kur???), bet sezonas laikā te adatai neesot kur nokrist. Var jau būt. Patiešām ir vējains. Jāsaģērbjas silti, ja gribam pastaigāt. Pēc necerēti ilgas kafijas pauzes dodamies kur nu kurais.
Okeāns sagaida ar pelēku ūdeni un nelieliem viļņiem, ainava stipri vientulīga. Tajā tikai smiltis, nabadzīgs augājs, kuru papildina skaisti dzelteni ziedi. Ieraugām arī dažas jūras žagatas un interesantu garastainu putnu. Vēlāk noskaidrojam, ka tas ir „dakšastes mušķērājs” – Fork-Tailed Flycatcher.
Otrajā dienā pēc brokastīm mūs ved uz dabas rezervātu Punta Rasa. Burtiski tas nozīmē „ mitrāja punkts”. Pampas. Zāle reizēm pārsniedz cilvēka augumu, tāpēc gan tūristu ērtību labad, gan, lai neizmīņātu rezervāta teritoriju kur ienāk prātā, ir ierīkotas takas. Ejam pavērot putnus tuvumā. Hermans brīdina par čūskām, bet mums nepaveicas un nevienu nesastopam.
Nelielā dīķītī bradā dažādi ūdensputni – gārņi, jūras žagatas, ibisi. Mūsu fotogrāfus tuvumā nemana, tie ķer labus kadrus vēl uz ceļa, ar papagaiļiem un plēsējiem. Tagad esam iemācījušies vēl vienu jaunu sugu – Caracara – tām ir vairākas pasugas. Pēc brīža pamanām Oskaru, kas pilnībā saplūdis ar dabu, iebridis garajā pampu zālē, cerams, būs labas bildes. Bet Hermans aicina doties tālāk pie okeāna, kur esot īstā putnu uzturēšanās vieta.
Pa ceļam vēl dažas Caracara, kāds dzenis, uz ceļa redzam daudz krabju. Okeāna krastā ainava, salīdzinot ar vakardienu, nav mainījusies – tie paši pelēkie viļņi. Uz neliela mola satupušies kādi pārsimts zīriņi. Tuvumā viņus nav iespējams novērot, vienīgi ar teleskopa palīdzību. Bet pa krastu staigā tikai divas jūras žagatas un piecas kaijas. Te tev nu bija – putnu pulcēšanās vieta! Bet, iespējams, arī viņiem vēl sezona nav sākusies. Ar to arī putnu vērošanas ekskursijas atšķiras no visām pārējām – absolūta neprognozējamība.
Bet neskumstam, ātri vien katrs no mums atrod sev tīkamu nodarbi. Par fotogrāfiem viss skaidrs, tie rīkojas, Līga ar Guntu vāc gliemežvākus. Brīdī, kad Gunta saprot, ka visus nebūs iespējams paņemt līdz, viņa sāk ūdens malā no tiem veidot dažādus latviskus ornamentus. Tie, savukārt pārsteidz Līgu, kas, nezinot rakstu rašanās vēsturi, domā, ka tie izveidojušies dabiskā ceļāJ Gids tiem, kam vēl interesē putni, pacietīgi māca atšķirt divu sugu kaijas.
Pēc dotās pusstundas ir skaidrs, ka nekas šeit nemainīsies, tāpēc nolemjam doties atpakaļ. Pa ceļam vēl varam piestāt, ja kas interesants gadīsies. Igors ierodas pie busiņa ar krastā atrasta putna nu jau vairs tikai atliekām un visus sasmīdina ar lūgumu: „Herman, pasaki, kas tā par sugu?” Bet Hermans neapjūk un nosaka, ka tas ir albatross. Protams, ir bēdīgi iepazīt šo putnu tādā izskatā, taču savās grāmatiņās vakarā ķeksīti ievilksim.
Dodoties prom no okeāna, jau pēc mirkļa atkal nākas stāties, jo pamanu vienā no kāpu uzkalniņiem pūcīti – dienas laikā? Pūcītei nervi neiztur mūsu busiņa klātbūtni un tā pārlido un tālāku uzkalniņu. Tad nu kļūstam drosmīgāki un kāpjam laukā, cenšoties nofotografēt to tuvumā. Viņa izrādās visai laba pozētāja, fons arī pateicīgs…Un patiesībā tas izrādās „racējapogs”.
Vēl atpakaļceļā iepazīstamies ar to, kas palicis pāri no bruņneša, bet Hermans saka, ka tie šeit ir visai bieži sastopami, arī dzīvi. Vairāk nepiestājam, tikai, izbraucot no dabas rezervāta teritorijas, nenoturamies nefotografējuši to pašu skaisto Scarlet – headed Flycatcher. Putns ir patālu, tomēr tik spilgts, ka kaut kas jau sanāks.
Pēcpusdienā Hermans sola tos, kam interesē, aizvest uz kādu tuvumā esošu fermu. Ap to esot mitrājs, kurā uzturas dažādi ūdensputni.
Braucam gandrīz visi, izņemot Guntu un Līgu, kas jau no paša sākuma bija pieteikušas, ka tvers pēc iespējas plašāku ieskatu par šo valsti, ne tikai par putniem. Bet tās ir viņu brīvdienas, ļausim viņām tā darīt – tā teica Hermans, vēlreiz iemantojot visu simpātijas.
Brauciens uz fermu izrādās ļoti interesants. Nobraucam nost no lielajiem ceļiem un dodamies ganībās. Varam pavērot kā noris dzīve Argentīnas laukos. Kopā ar govīm, ganībās uzturas daudz putnu – dažus, biežāk sastopamos, nu jau zinām paši nosaukt – Sauthern Screemer, Greater Rhea, gārņi, ibisi. Atkal satiekam bruņnešus – šoreiz dzīvus un pat veselu pārīti! Mātīte izskatās apaļīga un uzvedas jocīgi –laiku pa laikam apveļas uz muguras un smieklīgi tirina kājas. Pa lauku cilpo arī zaķis. Noskaidrojam kā tas skan abās valodās – spāņu iemācāmies mēs, savukārt Hermans sāk apgūt latviešu vārdus. Pie lagūnām izkāpjam no busiņa un Hermans cenšas ar ieraksta palīdzību sasaukt dažādus putnus, kas apdzīvo niedrāju. Dažus tiešām izdodas redzēt visai tuvu.
Atpakaļ braucot visi esam ļoti apmierināti ar dienas guvumu. Vakarā, kā jau ierasts, galvenā nodarbe, bez ēšanas, ir visu dienā redzēto sugu atzīmēšana putnu sugu sarakstā, kurš ir tik garš…Argentīnā mīt apmēram 900 putnu sugu. Nez, cik mums iedosies ieraudzīt?
Lai gan šis ir tikai trešais vakars kopā ar Hermanu, tomēr arī pēdējais un mums viņam jāsaka „ paldies par darbu”, jo rīt pēcpusdienā stafeti pārņems otrs gids – Ernans.
Esam viņam sagatavojuši īpašu pārsteigumu – kalendāru ar brauciena dalībnieces Daigas putnu un citu dzīvnieku bildēm, par ko viņam ir patiess prieks. Kā bonusu iedāvinām Dabas koncertzāles disku ar filmu par ķērpjiem.
Pēdējā dienā pie okeāna, vēlreiz aizbraucam uz dabas rezervātu Punta Rasa. Tur konstatējam, ka putnu nav kļuvis vairāk un racējapogs joprojām sastopams iepriekšējā vietā. Pēc tam seko garais pārbrauciens atpakaļ uz Buenosairesu.
Nez kāpēc man šķiet, ka šeit attālumu mēra citādos kilometros, tie šeit noteikti ir garāki! Nevaru saprast, kā 300 km lielu attālumu jābrauc tik ilgi…Bet ir jau arī priekšrocības –vēl iespēja pavērot putnus un ainavas. Dīvaini, bet vismaz man tās kļuvušas pat mīļas.
Ap pusdienlaiku sākam meklēt kādu ēstuvi. Vispār jau īpaši ēst negribam, bet Oskars gan atzīst, ka derētu. Divos no benzīntankiem, kur piestājam, neko piemērotu neizdodas atrast. Vai nu nepiedāvā neko ēst, vai arī ir slēgts – arī „ne sezona”? Beidzot ieraugām ceļa malā lielu plakātu, kas aicina piestāt tieši paēst. Veikals – krodziņš „ El Sol de Mayo” . Tulkojumā maija saule. Lai būtu.
Hermans ieiet noskaidrot par iespējām šeit ieturēties un atgriežas laimīgi smaidot. Viņš aicina mūs iekšā un saka, ka te tik nu esot ko redzēt un fotografēt. Un viņam ir pilnīga taisnība! Ikviens, kurš pārkāpj slieksni, nenovalda pārsteiguma „ Oh! un Ah!” saucienus. Vieta izskatās kā laikā sastingusi, kas apstājies kaut kur 50-60. gados. Plaukti pilni ar tā laika apputējušām pudelēm un burkām, ir visādas ierīces, kas pat vēl darbojas, piemēram, kases aparāts. Pie tā visi grib nofotografēties. Un kad iznāk saimnieks apkalpot vēl kādu klientu un izsit čeku uz tā, sajūsma nebeidz beigties! Lai arī neesam iepriekš brīdinājuši, mūs apkalpo jau pēc piecpadsmit minūtēm. Saimniece atnes priekšēdienu – garšīgu sieru, olīvas, gaļas ruleti un maizi. Mēs nekavējoties ķeramies klāt un viss garšo lieliski. Tikmēr ir saceptas gaļiņas – plānas, čurkstošas šķēles tik lielas, ka pārklāj visu šķīvi, tām klāt zaļie salāti. Un noslēgumā vēl deserts! Ļoti saldi ķirbji medus mērcītē. Esam sajūsmā! Šī vieta bija patīkams pārsteigums arī pašam Hermanam, kas nekad iepriekš te neesot bijis. Visi paņemam krodziņa vizītkartes „nākamajai reizei”.
Mazliet vēlāk nekā paredzēts, iebraucam Buenosairesā. Pa ceļam izlaižam Līgu un Daigu pie Costanera Sur parka, mazliet ar skaudību noskatāmies kā Līga aiz sajūsmas palecas par doto brīvību un dodamies uz lidostu, pakaļ nu jau laimīgi atrastajai bagāžai. Vēl kādu brīdi pacietības, kamēr atrodas vajadzīgais ierēdnis, un tad BEIDZOT!!! Visi esam laimīgi saņēmuši savus čemodānus. Hermans vēl lūdz rūpīgi pārbaudīt vai viss ir savās vietā, jo, izejot no lidostas teritorijas, nekādas pretenzijas vairs iesniegt nevarēsim. Viss ir vietās, bet mums nu vairs ir tikai tik daudz laika, cik aizbraukt līdz norunātajam stūrim uz kura mūs jau gaidīs abas parka apmeklētājas un otrs gids.
Visi satiekamies norunātajā vietā un laikā un dodamies uz Buenosairesas autoostu, kur mums paredzēts iekāpt sabiedriskā maršruta autobusā nakts pārbraucienam uz nākamo pieturas vietu – San Juan Poriahu fermu Ibera mitrājos.
14
Mai
Pēdējā laikā nākas sastapties ar dīvainu parādību – proti, ir cilvēki ar kuriem nav iespējams normāli komunicēt. Normāli es saprotu tā, ka notiek savstarpēja saruna – viens jautā, otrs atbild un otrādi. Katrā ziņā komunikācija ir abpusēja.
Ja par kaut ko sāc domāt, arī apkārt pēkšņi visādas interesantas lietas par konkrēto jautājumu “uzpeld”. Atradu sen pierakstītā blociņā atziņu (žēl, bez autora) : “Neatbildēta vēstule ir kā neatņemts sveiciens, kas aizvaino uz sāpina”.
Ja runa ir par personīgām lietām, droši vien šis teiciens atbilst 100%. Bet ko domāt, ja tāpat rīkojas cilvēki, ar kuriem komunicēju par darba jautājumiem?
Nu jau esmu ierakstījusi savā “sarakstā” kādus četrus cilvēkus, kam pēdējo divu nedēļu laikā ir nosūtītas ziņas (dažādi iemesli, dažādas ziņas), bet atbildes tā arī nav. Ja piezvanu, tad vēl kaut kā lietas risinās un saruna notiek, bet rakstiski – ne par ko. Ja tas būtu viens cilvēks, secinātu, ka viņam tāds stils. Ja tādi ir jau vairāki, sāku domāt – par ko tas liecina?
– esmu nepatīkams sarunu biedrs?
– uzdodu nepatīkamus jautājumus (kaut gan manis minētajos gadījumos tā galīgi nav)?
– kādam ir mazāk laika nekā man un pārējiem?
– varbūt tā ir vienkārši nepieklājība?
Sāku vairāk sekot savai e-pastu sarakstei, ja nu pati kādam esmu aizmirsusi aizsūtīt atbildi…
Kalnciema ielas tirdziņš
12 MaiVarētu teikt – kārtējais Kalnciema ielas tirdziņš, ja vien tie nebūtu tik dažādi…katrs tomēr ir kā pirmreizējais.
Šodienas atklājums – “Lāču tēta dziesmas” – Kārļa Lāča mūzika, Kārļa Vērdiņa teksti. CD kopā ar visu dziesmu ilustrētiem tekstiem un vēl arī notis dziesmām. Kādu brīdi tas viss skanēja arī tirdziņa laikā. Daudzus dzirdēju sarunājamies un apspriežamies – cik foršas dziesmas, un kas par tekstiem!! Uzrunāja gan lielus gan mazus. Nopirku.
Žetons abiem Kārļiem!!
Sedas purva putni
10 Mai15. aprīļa rītā (2012.g.) pavisam agri – 7:00 no rīta sākās ceļš uz Sedas purvu.
Sākotnējā iecere – vērot putnus, braucot ar purva drezīnu izpalika un, ja var ticēt drezīnas apsaimniekotājam –vispār vairs nebūs iespējama. Iemesls – nesalaboti sliežu ceļi. Ja kāds ir bijis Sedā un redzējis tās pamestību un nolemtību, tad ticēs uz vārda, ka ar to labošanu diez vai kāds steigsies. Žēl.
Tas samazināja grupu par trim dalībniekiem, kuriem putni laikam nebija galvenais iemesls piesakoties šim braucienam.
Un tā – sešas putnu vērotājas un deviņgadīgais Emīls, gida Edgara Dzeņa vadībā dodas pretim pavasarim. Diena patiešām liecina, ka beidzot tas ir iestājies!
Pirmā pieturvieta Strenčos. Iebraucot pilsētā, visus sveicina zīme „Strenči – Starptautiskā Plostnieku pilsēta”. Katram par plostniekiem savas asociācijas.
Dodamies pie Gaujas. Edgara vēlme esot kādreiz ieraudzīt zivju dzenīti Gaujas malā. Šodien mums tas neizdevās. Toties dzeņu bungošana skan visur, kur vien izkāpjam no busiņa. Viena no dalībniecēm atzīstas, ka visu līdzšinējo dzīvi to esot noturējusi par koku čīkstēšanu. Mums šodien tiešām veicas ar tiem dzeņiem – pavisam īsā brīdī – stundas laikā savos pierakstos varam minēt dižraibo, mazo, baltmugurdzeni un kas pavisam jauki – trīspirkstu dzeni! Tas pašam Edgaram arī bija pārsteigums. Ejot pa taku uz Gauju, putns pārlaidās pār mūsu galvām un sāka kalt turpat, blakus esošā nokaltušā eglē. Pie tam ne no viena nebaidoties! Aiz pārsteiguma gan neviens nenoreaģēja to mirkli iemūžināt.
Vecupē atradām vienu gaigalu pāri, iemācījāmies pazīmes – ar ko atšķiras tēviņš no mātītes. Bet Emīlam vieglāk šķita putna nosaukumu iegaumēt angļu valodā – Goldeneye. Turpmāk, kur vien to redzējām, viņš to sauca tieši tā.
Šodien ir arī citas dzīvās radības pamodušās – pamanījām pirmos dzeltenos tauriņus, vēlāk bija arī baltie, raibie, melni ar gaišu spārna malu –gan pa vienam, gan pa pāriem, gan baros. Arī zilās vizbulītes pilna mežmala. Diena kā radīta ekskursijai.
Pēc pusdienu pauzes, jābrauc pakaļ atļaujai, kas dotu mums tiesības apmeklēt Sedas purva putnu vērošanas torni. Pa telefonu dotās norādes – kā atrast vietu, kur mums iedos šo svarīgo dokumentu, izklausās gana sarežģītas, tāpēc visu atkārtoju skaļi, lai citi arī iegaumētu. Dzīvē izrādās, ka jābrauc uz Jērcēniem… Nu tā arī varēja pateikt. Jērcēnos mums ne tikai izsniedz atļauju „braukt pa vietējās nozīmes ceļu Sedas purvs-Seda”, bet arī laipni uzaicina apskatīt izstādi, ko ierīkojuši vietējie mednieki.
Te sapulču telpā izliktas slavenā fotogrāfa Klimpiņa putnu bildes, zem kurām ļoti asprātīgi paraksti, kas gan tikai nosacīti saistāmi ar putniem – mednieku jociņi. Ir arī putnu un dzīvnieku izbāzeņi. Daudz. Otrā telpā ierīkota šautuve. Mēs gan ar tiem ieročiem galīgi uz „jūs”, bet kādam jau bisi pie pleca pielikt izdodas.
Sakām paldies par jauko uzņemšanu un dodamies putnos. Mūs brīdina, ka pa ceļu līdz tornim netiksim, ka tornī kāpt nedrīkst, jo tas ir sašķiebies un nedrošs. Ja mēs to darīsim, tad tikai uz savu atbildību. Skaidrs ir tas, ka mēs to darīsim.
Pa ceļam vērojam, ka visas balto stārķu ligzdas jau pilnas. Uz viena no laukiem pamanām arī zosu baru, bet klāt nepiebraucam – vispirms uz purvu.
Mašīnu, paklausot brīdinājumam, atstājam diezgan lielu gabalu pirms purva. Bet laikam te neviens sen nav bijis, informācija izrādās maldīga – ceļš ir sauss un noteikti viegli izbraucams. Taču arī pastaiga nenāk pa ļaunu.
Tās laikā dzirdam, ka purvā putnu netrūkst. Brīžam tādas klaigas, ka nevar dzirdēt ko kaimiņš ejot saka. Tie ir lielie ķīri, kas te, purvā, ligzdo.
Ceļa malās ievērojam izliktus būrus, izskatās, ka lielajām gaurām. Bet tie ieauguši krūmos, nez vai kāds vispār ir apdzīvots. Mūsu pārbaudītais nav gan.
Tālāk ceļš jau ieved purvā – visapkārt ūdeņu klajumi, kuros peld un nirst un klaigā. Īsta putnu Bābele.
Mums neko daudz neizdodas vērot, jo gar ceļa malu ir biezi saauguši krūmi. Vietās, kur tas iespējams, Edgars uzliek teleskopu. Putnu saraksts papildinās ar visādām pīlēm. Iemācamies, ka ir nirpīles un peldpīles.
Visskaistākais šajā vietā ir novērotā cekuldūkuru riesta deja.
Pa gabalu redzamais putnu tornis tiešām izskatās nožēlojami. Sašķiebies un vienu sānu, bez jumta. Pie tam – te nu taisnība – sausām kājām līdz turienei nenokļūt. Bet tā kā tornī redzam kādu cilvēku, tad cerības tomēr ir. Pēdējā sausajā vietā pirms torņa, sieviete, kas tur bija, nāk mums pretim un mēs aiz pārsteiguma aizmirstam aizvērt mutes – viņai ir basas kājas! Pienākot klāt un redzot mūsu pārsteigumu, viņa sāk smieties –torņa dēļi esot ļoti silti, ūdens arī nemaz tik auksts neesot. Un dziļums – tā līdz celim vai mazliet pāri. Tas mums dod nepieciešamo impulsu un – tā kā pašu gumijas zābaki tik augsti nav, bet putnus gribas ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt, viens un divi – esam basām kājām un gatavas doties tornī augšā. Edgars vienīgais brien savos garajos zvejnieku zābakos. Lai. Pirmā bradāšana pa ūdeni šogad atklāta!
Auksts ir, mazliet. Bet ātri aprodam. Tiekot līdz tornim, sievietei atkal taisnība- dēļi ir pamatīgi uzsiluši, saule silda un žāvē, vēja nav. Toties putni visapkārt! Jau iepriekš minētie lielie ķīri, pīles, gulbji, zosis, dūkuri. Ir viss, kas šajā laikā te var būt. Priecājamies par ainavu, fotografējamies un lepojamies ar sevi.
Vēlāk atpakaļceļš jau šķiet īsāks un siltāks. Pie busiņa vēl nedaudz patukšojam līdzpaņemtos pārtikas maisiņus. Svaigā gaisā vienmēr viss garšo vairāk. Sabīnei šodien viss garšo pat ļoti vairāk kā parasti. Tāpēc lūgums pēc veikala kļūst aktuāls. Tādu gan te apkārtnē nav daudz. Kamēr ēdam, pamanu, ka pāri izcirtumam pārlaižas melns putns. Jautāju – vai krauklis? Edgars sākumā tā kā pamāj, tad saka, nē, tā esot melnā dzilna. Nu sākam vērot pamatīgāk. Jā, ir melnā dzilna. Pat divas! Sekojot, kurp tās laižas, atklājam viņu šī gada dobumu. Gribas jau nofotografēt. Bet putni ir gudri, jaušot, ka sākam pievērst tiem uzmanību, aizlaižas mežā. Vēl viens „dzenis” sarakstā.
Tālākais ceļš uz palieņu pļavām. Te gan putnu nav pārāk daudz. Toties mums prātus sajauc dīvainas skaņas. Sākumā šķiet, ka kaut kur tālāk klaigā zosis, bet tad brienot tuvāk skaņām, atklājam varžu koloniju. Tās sarīkojušas pavasara tusiņu ar dziesmām.
Nākamā pietura ir Valda ezers. Viss aizsalis. Neticami, ka vēl pirms neilga laika bradājām pa ūdeni…
Ērģemē tiekam arī vietējā veikaliņā. Kārotais saldējums nav pārāk plašā izvēlē, bet toties Rūjienas ražojums. Tas mums visiem garšo.
Vēl tikai pāris pieturas un jaukā diena būs beigusies. Ceram arī noslēgumā redzēt ko īpašu. Bet neko vairāk par mežirbi pievienot sarakstam neizdodas.
Pļavās, netālu no Turnas, atkal daudz pīļu. Uzskaitām arī platknābi un garkakli.
Tagad gan jāsāk domāt par mājupceļu. Pēdējā pieturvietā ir skaidrs, ka arī šeit pavasara lielā migrācija ir beigusies, pļavās putnu nav.
Bet mēs vēl gribam apskatīt Sedas centru un to vietu, kur būtu braukušas ar drezīnu. Piebraucam pie stacijas. Tai sūnas saaugušas visapkārt un uz jumta jau palieli bērziņi. Nu jā, jātic, ka vairāk braucienu nebūs.
Sedas veikals nebija slikts. Bet mums kaut kā tas Ērģemes mazais šķita mīlīgāks.
Vietējiem arī sagādājām kādu pārmaiņu viņu vienmuļajā dzīves ritmā. Ne jau katru dienu centrā iebrauc busiņš ar cilvēkiem, kas visu apkārt redzamo fotografē, paši skaļi diskutējot par to ko redz. Uz mums noraugās visi, kas tobrīd gaida autobusu pieturā.
Tā, nu šeit oficiāli ekskursija ir noslēgusies. Vēlāk salīdzināsim savus novērojumus un taps zemāk redzamais šīs dienas saraksts.
Novērojumus veica 7 brauciena dalībnieki un gids – Edgars Dzenis.
Brauciena aprakstu un putnu novērojumus apkopoja brauciena dalībniece – Ilze Vilšķērste.
2012. gada 15.aprīlī, Strenču un Sedas apkaimē novēroto putnu saraksts:
|
1 |
Cekuldūkuris | Podiceps cristatus | Great Crested Grebe |
|
2 |
Pelēkvaigu dūkuris | Podiceps grisegena | Red-necked Grebe |
|
3 |
Jūraskrauklis | Phalacrocorax carbo | Cormorant |
|
4 |
Lielais dumpis | Botaurus stellaris | Bittern |
|
5 |
Baltais stārķis | Ciconia ciconia | White Stork |
|
6 |
Paugurknābja gulbis | Cygnus olor | Mute Swan |
|
7 |
Ziemeļu gulbis | Cygnus cygnus | Whooper Swan |
|
8 |
Sējas zoss | Anser fabalis | Bean Goose |
|
9 |
Baltpieres zoss | Anser albifrons | White-fronted Goose |
|
10 |
Meža pīle | Anas plathyrhynchos | Mallard |
|
11 |
Garkaklis | Anas acuta | Pintail |
|
12 |
Prīkšķe | Anas querquedula | Garganey |
|
13 |
Platknābis | Anas clypeata | Shoveler |
|
14 |
Brūnkaklis | Aythya ferina | Pochand |
|
15 |
Cekulpīle | Aythya fuligula | Tuffted Duck |
|
16 |
Gaigala | Bucephala clangula | Goldeneye |
|
17 |
Lielā gaura | Mergus merganser | Goosander |
|
18 |
Mežirbe | Bonasa bonasia | Hazel Grouse |
|
19 |
Laucis | Fulica atra | Coot |
|
20 |
Dzērve | Grus grus | Crane |
|
21 |
Ķīvīte | Vanellus vanellus | Lapwing |
|
22 |
Mērkaziņa | Gallinago gallinago | Common Snipe |
|
23 |
Meža tilbīte | Tringa ochropus | Green Sandpiper |
|
24 |
Upes tilbīte | Actitis hypoleucos | Common Sandpiper |
|
25 |
Lielais ķīris | Larus ridihundus | Black-headed Gull |
|
26 |
Kajaks | Larus canus | Common Gull |
|
27 |
Sudrabkaija | Larus argentatus | Herring Gull |
|
28 |
Mājas balodis | Columba livia f. domestica | Feral Pigeon |
|
29 |
Lauku balodis | Columba palumbus | Woodpigeon |
|
30 |
Melnā dzilna | Dryocopus martius | Black Woodpecker |
|
31 |
Dižraibais dzenis | Dendrocopus major | Great Spotted Woodpecker |
|
32 |
Baltmugurdzenis | Dendrocopus leucotos | White-backed Woodpecker |
|
33 |
Mazais dzenis | Dendrocopus minor | Lesser Spotted Woodpecker |
|
34 |
Trīspirkstu dzenis | Picoides tridactylus | Three-toed Woodpecker |
|
35 |
Baltā cielava | Motacilla alba | Wagtail |
|
36 |
Paceplītis | Troglodytes troglodytes | Wren |
|
37 |
Sarkanrīklīte | Erithacus rubecula | Robin |
|
38 |
Melnais mežastrazds | Turdus merula | Blackbird |
|
39 |
Dziedātājstrazds | Turdus philomelos | Song Trush |
|
40 |
Čuņčiņš | Phylloscopus collibita | Chiffchaff |
|
41 |
Zeltgalvītis | Regulus regulus | Goldcrest |
|
42 |
Meža zīlīte | Parus ater | Coal Tit |
| 43 | Lielā zīlīte | Parus major | Great Tit |
| 44 | Dzilnītis | Sitta europaea | Nuthatch |
| 45 | Somzīlīte | Remiz pendulimus | Penduline |
| 46 | Lielā čakste | Lanius excubitor | Great Grey Shrike |
| 47 | Sīlis | Garrulus glandarius | Jay |
| 48 | Žagata | Pica pica | Magpie |
| 49 | Pelēkā vārna | Corvus corone | Hooded Crow |
| 50 | Krauklis | Corvus corax | Raven |
| 51 | Mājas strazds | Sturnus vulgaris | Common Starling |
| 52 | Mājas zvirbulis | Passer domesticus | House Sparrow |
| 53 | Lauku zvirbulis | Passer montanus | Tree Sparrow |
| 54 | Žubīte | Fringilla coelebs | Chaffinch |
| 55 | Dižknābis | Cocothraustes cocothraustes | Hawfinch |
| 56 | Niedru stērste | Emberiza schoeniclus | Reed Bunting |
dabastures 