Leduskritumi Gaujas nacionālajā parkā

23 Jan
Foto: Daiga Možeika

Foto: Daiga Možeika

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Foto: Daiga Možeika

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Foto: Daiga Možeika

Foto: Anita Stikāne

Foto: Anita Stikāne

2015. gads iesācies lieliski. Mēs arī vairākus braucienus dabā jau esam veikuši.

15. februārī aicinām pievienoties vienas dienas braucienam uz Gaujas nacionālo parku. Šoreiz pavērot – kādi izveidojušies ziemas skaistākie dabas pārsteigumi – leduskritumi. Tie parasti rodas mazām upītēm un strautiņiem ziemas salā sasalstot. Tad tie krīt par smilšakmens atsegumiem dažādās krāsās. Krāsa atkarīga no apkārtējiem iežiem, kas izšķīst ūdenī – tā mēdz būt no viegli zilganas līdz koši oranžai.

Tas ir brīnišķīgs atalgojums ilgai brišanai pa sniegotām, neviena neiestaigātām takām, līdz nonāc pie šī brīnuma. Katru gadu leduskritumi izskatās savādāk, ir dažāda apjoma. Tāpēc pat tad, kad jau kaut kur ir būts, katra reize šķiet kā pirmatklājums.

Pievienojies un ieraugi arī pats!

Putnu vērošana/fotografēšana pie Vatu jūras no 19.-23.martam, 2014

13 Feb

Piedāvājam ieskatīties pavisam nelielas putnu pasaules daļā – ziemojošo putnu atpūtas vietā pie Vatu jūras.

“Kur tāda atrodas?” – daudzi jautās. Nav nemaz tik tālu jābrauc – Vatu jūra ir šaura Ziemeļjūras piekrastes daļa starp Frīzu salām un Dānijas, Vācijas un Nīderlandes piekrasti. Nosaukums visdrīzāk cēlies no nīderlandienšu valodas vārda “wad” – “dubļu klajums”. Vatu jūra (Wadenzee) ir ļoti sekla un tās krasti – ļoti zemi. Plašajā, dubļiem klātajā plūdmaiņu joslā izveidojusies neparasta ekosistēma, Vatu jūra ir bagāta ar putnu faunu un citur Rietumeiropā izmirušām augu un dzīvnieku sugām. Savdabīgo ekosistēmu veido regulāri applūstošās sālspļavas un smilšainie -dubļainie vatu līdzenumi. Tā ir lielākā šāda veida ekosistēma pasaulē.

Vatu jūra ir viena no retajām vietām, kur dzīvo un pasaulē mazuļus laiž pelēkie roņi, tā ir mājvieta arī plankumainajam ronim. Bet Vatu jūras slavenais smilšu tārps izgraužoties cauri vatu smiltīm un tā uzirdinot zemi lielās platībās, savukārt mīdijas caur savām žaunām pārsūknējot visu Vatu jūras ūdeni.

Šis reģions ir putnu un to vērotāju paradīze, tāpēc te netrūkst putnu vērošanas torņu, no kuriem paveras plaša apkārtnes panorāma. Pateicoties Vatu jūras ekosistēmai, Husuma un Husumas līcis ir iekļauti UNESCO Pasaules dabas mantojuma sarakstā.

Mēs piedāvājam doties uz šo interesanto vietu šogad divas reizes – martā, kad putni sāk pulcēties pirms došanās uz ziemeļiem, kur daudziem no viņiem ir ligzdošanas vietas.

Otrā reize būs rudenī, kad tie paši gājputni šeit atgriežas kopā ar vasarā izperētajiem jaunuļiem.

Dosimies uz Vatu jūras piekrasti no 2014. gada 19. marta līdz 23. martam.

Grupā 5 dalībnieki

Gids: Edgars Dzenis

Brauciena cena: sākot no 498 EUR (350 LVL)

Pieteikšanās mājas lapā http://www.dabastures.lv  līdz 28. februārim!

Putni Pārslas ielā

4 Jan

Dzīvoju burvīgā Rīgas rajonā – Āgenskalnā. Burvīgā tāpēc, ka lielākoties apkārtnē ir privātmājas ar dārziņiem, miers un klusums un daudz dažādu putnu ko vērot. Vērot sanāk pa ceļam uz un no darba (kas arī tajā pašā burvīgajā rajonā). Tā nu manas ik dienas rīta un pēcpusdienas vai vakara 15-18 pastaigas minūtes ir vainagojušās ar “Pārslas ielas putnu sarakstu”, ko šeit publicēšu un droši vien šad tad papildināšu. Novērojumi apkopoti pēc divu gadu novērojumiem, tātad, tas nav “gada” saraksts un uzskaitītas ne tikai “vietējās sugas”, bet arī iegūtās novērojumos migrāciju laikā (savējie sapratīs:))

Nu ko tad tajā Pārslas ielā var novērot:

  1.  Paugurknābja gulbis, Cygnus olor – migrācijā
  2. Ziemeļu gulbis, Cygnus cygnus – migrācijā
  3. Sējas zoss, Anser fabalis – migrācijā
  4. Baltpieres zoss, Anser albifrons – migrācijā
  5. Meža zoss, Anser anser – migrācijā
  6. Meža pīle, Anas platyrhynchos
  7. Dzērve, Grus grus – migrācijā
  8. Sudrabkaija, Larus argentatus
  9. Mājas balodis, Columba livia f domestica
  10. Svīre, Apus apus
  11. Dižraibais dzenis, Dendrocopos major
  12. Mazais dzenis, Dendrocopos minor
  13. Baltā cielava, Motacilla alba
  14. Zīdaste, Bombycilla garrulus – vēlos rudeņos un šad tad arī ziemas sākumā migrējot
  15. Sarkanrīklīte, Erithacus rubecula
  16. Melnais erickiņš, Phoenicurus ochruros
  17. Melnais mežastrazds, Turdus merula
  18. Pelēkais strazds, Turdus pilaris – migrācijā
  19. Čuņčiņš, Phylloscopus collybita
  20. Melnais mušķērājs, Ficedula hypoleuca
  21. Cekulzīlīte, Parus cristatus
  22. Zilzīlīte, Parus caeruleus
  23. Lielā zīlīte, Parus major
  24. Dzilnītis, Sitta europaea
  25. Mizložņa, Certhia familiaris
  26. Sīlis, Garrulus glandarius
  27. Žagata, Pica pica
  28. Kovārnis, Corvus monedula
  29. Pelēkā vārna, Corvus corone
  30. Mājas strazds, Sturnus vulgaris
  31. Mājas zvirbulis, Passer domesticus
  32. Lauku zvirbulis, Passer montanus
  33. Žubīte, Fringilla coelebs
  34. Zaļžubīte, Carduelis chloris
  35. Dadzītis, Carduelis carduelis
  36. Dižknābis, Coccothraustes coccothraustes

 

 

2012. gadā Latvijā novērotas 6 jaunas putnu sugas

27 Dec

Cilvēki sākuši vairāk putnus vērot un komunicēt. Tā tik turpināt Jaunajā gadā!

K.Funts's avatarFUNTAPUTNI.LV

2012. gads bijis Latvijai bagāts ar jaunu putnu sugu novērojumiem. 2012. gadā pirmo reizi mūsu valstī konstatētas 6 putnu sugas. Līdz ar to uz šo brīdi Latvijas putnu sarakstā ir 356 putnu sugas (bez pasugām).

2012. gadā Latvijā pirmo reizi konstatētās putnu sugas:

1. Priežu stērsteEmberiza leucocephala – 2012. gada 29. janvārī Slampē, Tukuma n., putnu pirmais novēroja S.Rabkevičs.

2. Mazais jūraskrauklisPhalacrocorax pygmaeus – 2012. gada 29. janvārī Užavas lejtecē, Ventspils n., putnu pirmais novēroja K.Millers.

3. Klusais ķauķisHippolais caligata – 2012. gada 3. jūnijā Ciemupē, Ogres n., putnu pirmie noteica J.Jansons un A.Mankus.

4. Ceru ormanītisPorzana pusilla – 2012. gada 9. jūnijā Zvārdes poligonā, Saldus n., putnu pirmais novēroja J.Jansons.

5. Lāsainais ķauķisLocustella lanceolata – 2012. gada 2. septembrī Papē, Rucavas n., putnu gredzenošanai noķēra I.Dinsbergs.

6. Tundras tārtiņšPluvialis fulva – 2012. gada 9. septembrī Vītiņu pļavās, Grobiņas n., putnu novēroja J.Jansons.

Skatīt ziņu 39 more words

Gardēžu tūre Francijā, 2012

18 Dec

Sākotnējā iecere „Viegla vasaras tūre pa Franciju ar degustācijām ” papildinājās ar pamatīgu vēstures pielikumu. Konstatēju, ka savādāk nevar – Francijas vēsturē sastopami tādi intriģējoši notikumi, ka tos nepieminēt un neapskatīt ievērojamas vietas, esot turpat blakus, būtu vienkārši nepieklājīgi.

Ko tad degustējām? Kurš gan nezina Francijas sierus, vīnus, konjaku, austeres, zosu aknu pastētes utt., utt. Attiecībā uz šo, mums no frančiem vajadzētu pamācīties – kā viņi lepojas ar saviem izgudrojumiem! Viss ir patentēts, viss ir valsts līmenī aizsargāts – tikai šai vietai, tikai Francijai raksturīgs, mēs, mūsu… Jā, šai tautai patriotisma pašpietiekamības un pašapziņas netrūkst.

Pie reizes visiem ceļot gribētājiem iesaku vai nu iemācīties vajadzīgās frāzes labā franču valodā, vai mēģināt iztikt bez sazināšanās ar vietējiem. Vai arī – vienkārši runāt latviski, bet daudz smaidīt. Praksē pārbaudīti un sekmīgi darbojas visi varianti.

Mūsu kompānijā šoreiz – 6 dalībnieki (kas izvēlējās varbūt maksāt nedaudz vairāk, toties izvairīties no ceļošanas lielā grupā) + šoferis + grupas vadītāja (es).

Īsumā maršruts: Rīga – Trīre – Luksemburga – Parīze – Orleāna – Konjaka – Rokamadūra – Aviņona – Liona – Dižona – Strasbūra – Frankfurte – Rīga.

Dzejiskāk izklausītos – Vidusreinas ieleja, Šampaņas province, mūžīgi mainīgā Parīze, Luāras ielejas pilis, Atlantijas okeāna piekraste, Dordoņas ielejas aizlaiku vēsture, Vidusjūras trikīzzilais krasts, Provansas cikādes, bagātā Burgundija un Elzasas vīna ceļš.

Ceļš cauri Polijai un Vācijai ar autobusu (mūsu gadījumā ar 9-vietīgu busiņu) katram ceļotājam zināms līdz mielēm. Tāpēc neminēšu neko no tā.

Loreleja.

Pirmā vērā ņemamā pieturvieta mums paredzēta Vidusreinas ielejā. It kā jau vēl nav Francija, bet degustēt var arī šeit. Īpaši rozā un dzirkstošos vīnus vai rislingus. Gribu visus aizvest arī uz Lorelejas klinti. Tā nu braucam cauri ārkārtīgi skaistiem, krāšņos ziedos slīkstošiem ciematiņiem, līdz beidzot atrodam vietu, kur piestāt. Norunājam nekādus lielos pastaigu maršrutus neplānot, vienkārši iepērkam degustēšanai piemērotu vīnu un dodamies tālāk. Nākamā pietura pie Lorelejas klints. Jau pa gabalu saskatāms, ka tā tiešām ir šaurākā vieta upē, droši vien arī bīstama. Ne velti te tik daudzi laivotāji gājuši bojā un visu atbildību tad nu uzvēluši skaistajai Lorelejai. Skumjš stāsts ar skumjām beigām, jo meitene neesot izturējusi, ka viņu sauc par raganu, tāpēc metusies no klints upē un noslīkusi.

Piestājam stāvlaukumā klints pakājē un tie, kam fiziskā sagatavotība to atļauj, dodamies augšup. Lai arī kāpnes stabilas, visu laiku augšup kāpt (bija rakstīts, ka jākāpj pusstundu) tā ir, kā ir. Augšā nonākot, visi sarkani kā tomāti. Veldzēties iespējams tikai ar līdzpaņemto vīnu. Pieminam Loreleju, pajūsmojam par skaistajiem skatiem visapkārt un tomēr šaubāmies par stāsta noslēguma patiesumu. Vismaz no augšas skatoties šķiet, ka nav iespējams tā pa taisno lecot upē trāpīt! Tad meitenei būtu bijis jābūt ļoti labā fiziskajā formā un tas jādara ar milzu ieskrējienu…

Bet stāsti jau tāpēc ir stāsti, ka tajos ir kāds noslēpums. Nofotografējamies pie viņai veltītā pieminekļa un dodamies atpakaļ.

DSC00508

Mūsu naktsmītne šovakar Trīrē, kas ir Vācijas senākā pilsēta.

Neliela pārpratuma rezultātā mēs šonakt apmetīsimies ļoti skaistā viesnīcā – tieši pretim Porta Nigra – vienam no 9 šajā pilsētā atrodamajiem UNESCO mantojuma sarakstā esošajiem objektiem. Uz šo tad mums nebūs speciāli jāiet. Par to paldies booking.com!

Skats pa viesnīcas numuriņa logu vienkārši ekskluzīvs! Mēs savā istabiņā pat aizkarus neaizvelkamJDSC02441

Nākamās dienas rītā izejam pastaigā pa ievērojamākajām un varbūt ne tik ievērojamām, bet interesantām vietām Trīrē – apskatām Doma baznīcu, vecpilsētas centrālo laukumu, firsta pili un parku ap to, romiešu pirtis, u.c. Vienīgais, kas paliek ārpus redzesloka – romiešu amfiteātris. Līdz tam mums vairs nav laika aizstaigāt. Bet Francijā gan jau kādu no tiem vēl skatīsim, tāpēc neskumstam.

Nākamā pietura – Luksemburga. Neko daudz par šo pilsētu stāstīt nezinu. Tā vienkārši ir pa ceļam un apmeklējums paredzēts tāpēc, ka jāievelk taču ķeksītis, ka bijām vēl vienā valstī…

Četrdesmit minūtēs gūstam iespaidu par pilsētas centru un braucam tālāk. Interesants piedzīvojums gadās vienīgi degvielas uzpildes stacijā – čekā uzrādās, ka bākā ir ielieti vismaz 20 litru degvielas vairāk, nekā bākas tilpums pieļauj…??? Ko mums domāt par „godīgajiem” šīs valsts pilsoņiem?

Pēc nepilnas stundas – jo, ceļa remonta dēļ, jāmaldās pa visādiem viaduktiem un apvedceļiem, beidzot esam Francijā!!!

Šampaņas provincē.

Pirmie iespaidi – bezgalīgi, sakopti labības lauki un magones. Visur. Sākumā skaisti. Vēlāk jāatzīst, ka vienmuļi. Visas atlikušās dienas garumā, ainava tā arī nemainās. Mazliet atšķirības ir pilsētiņu arhitektūrā – pie robežas esošajās, ēkas ir tādas nesen, pēc Otrā Pasaules kara būvētas, tāpēc gandrīz visur līdzīgas. Tālāk uz Parīzes pusi jau jūtams franču īpašais šarms un dzīvesveids it visā. Mūs tas galvenokārt skar tajā, ka nevaram atrast vietu kur paēst. Ne jau tāpēc, ka tādu nebūtu (kaut gan nav arī pārāk liela izvēle), viss ir ciet līdz plkst. 18:00. Siestas laiks. Turpmāko dienu kārtību plānojot, šis apstāklis būs ļoti nopietni jāņem vērā. Bet grupa – gods kam gods – izturības kalngals! Īpaši nečīkstam, uzēdam to, kas ir atrodams pašu somās.

Tā kā braucam cauri Šampaņas provincei, tad šīs dienas plānā ir šampanieša degustācija. Kā nu bez tā! Epernē – tā sauc pilsētiņu, pat apstādījumi veltīti šampanieša tēmai un arī ielas tiek sauktas šampanietim par godu.IMG_2295

Iebraucam stāvlaukumā, vienā no trim šeit esošajām šampanieša ražotnēm, tuvākā ekskursija ir pēc pusstundas un nav nekādu problēmu tajā vēl pieteikties.

Ekskursija interesanta, izstaigājam ražotnes pagrabus, redzam kā top slavenais dzēriens, kā gatavojas, kā tiek skalotas duļķes, ko nozīmē „šampanizēšana”. Nu mēs to zināsim. Bet noslēgumā no 4 šķirnēm ko te ražo, nogaršot dod tikai vienu. Te tev nu bija – un par to 10 EUR!DSC02597

Jāpatur prātā teiciens – „Šampanietis ir karaļu vīns un vīnu karalis”, tāpēc cena atbilstoša.

Tālāk dodamies uz Reimsu. Ja jau par karaļiem runājam, tad šī ir īstā vieta tos pieminēt, jo tieši Reimsas katedrālē ir kronēti gandrīz visi Francijas valdnieki. Sākot jau ar pašu pirmo, oficiāli atzīto franku karali Hlodvigu I vēl tālajā 5. gadsimtā. Te viena no vietām, kur nenāk par ļaunu atcerēties mazliet šo to no vēstures.

Katedrāles ieeja iespaidīga – to rotā tik daudz eņģeļu statuju, ka otrs vārds katedrālei arī ir – Eņģeļu katedrāle. Lai visu aplūkotu, jāapsēžas, citādi galva reibst skatoties.

Pēc Reimsas apmeklējuma gan vairs nav ko kavēties – Parīze mūs jau gaida!

Nakšņosim Monmartras pašā vidiņā – pašas bohēmas centrā! Skanot franču mūzikai, iebraucam pilsētā un man par brīnumu, ļoti ātri un veiksmīgi atrodam pareizos ceļus un var teikt – pa taisno iebraucam Monmartrā.

Ak manu dieniņ, kas nu bija jāpiedzīvo šoferītim!!! To sapratīs katrs, kas pats ir mēģinājis braukt Monmartrā ar auto…

Nav vārdu lai aprakstītu sajūtas, kādas ir ar lielu busiņu braucot pa šaurām un stāvām ieliņām, pa kurām arī gājēji nez kāpēc pārvietojas visos virzienos, pie tam – visas ielas ir vienvirziena… Ja netrāpi pareizi, Tev tiek dota lepna otrā (vai pat trešā) iespēja to izdarīt ar slaidu loku pa tikpat šaurām un stāvām ieliņām vēlreiz. Tā veicot manevru jau trešo reizi, paliek bail, ka īsto adresi neatradīsim. Trakākais ir tas, ka nav kur atstāt auto. Viss visapkārt pilns ar mašīnām! Es izkāpju pastaigāt ar kājām un pameklēt mūsu viesnīcu, kas ir uz tās pašas ielas, bet – KUR???. Beidzot to atrodu – ielas otrā galā, pretēji braukšanas virzienam. Mūsējiem tas nozīmē vēl vienu „goda apli”, es tomēr eju turp ar kājām, lai piereģistrētos.

Beidzot esam visi klāt, saņemam atslēgas un atklājam, ka istabiņās ir vieta gultām, čemodāniem un tas arī viss. Kā no gultas, tā pie durvīm. Dikti jau nu šaurs te viss. Izvēle šai viesnīcai par labu bija tikai tādēļ, ka cenā iekļautas arī brokastis. Bija vērts? Labāk par franču brokastīm neizteikšos. Ja nu vienīgi tik daudz, ka kārtīgs latvieša vēders pēc tām vienmēr gribēs kaut ko vēl.

Ko apmeklējām Parīzē?

Vispirms (tā kā ierodoties bija jau pavēls), devāmies uz Svētās sirds baziliku Monmartras kalna galā. Tumšajā diennakts laikā tur ir īpaši skaisti skati uz pilsētu. Jā, visa Parīze te burtiski ir „pie kājām”!

Visapkārt vietējo jauniešu un tūristu pūļi. Iejūkam cilvēkos un bohēma nedaudz pielīp arī mums. Meklējam skaistākos skatus uz pilsētu, vērojam izgaismoto Eifeļa torni un klausāmies un skatāmies brīvmākslinieku uzstāšanos uz kāpnēm pie Svētās sirds bazilikas. Vēlāk izmaldāmies vai pa visām kāpnēm, kamēr atrodam īsto noeju atpakaļ uz mūsu ielu. Taču kas gan te ko uztraukties, neko nokavēt nevaram. Vēl izejam palūkoties uz slaveno Moulen rouge un tad netālu no viesnīcas, jaukā krodziņā atzīmējam mūsu ierašanos Parīzē un Francijā. Kopējā noskaņa tik laba, ka neviļus atzīstamies, ir taču tā Parīze pilsēta, kurā var iemīlēties!DSC00946

Otrā dienā mums paredzēta pilsētas nozīmīgāko objektu un Sēnas kreisā krasta apmeklējums. Iztiksim bez auto, pilsētā vienalga būtu grūti atrast vietu kur to noparkot. Ar metro no Monmartras ir ļoti viegli nokļūt līdz Trokadero laukumam. Tam pretī slejas Eifeļa tornis, kura pakājē arī kuģīša piestātne, kur mums plānots nokļūt. Īsumā mūsu dienas plāns ir šāds:

Izbraukums ar kuģīti pa Sēnu, apskatot visus ievērojamākos objektus gar tās krastiem. Pēc tam ar kājām iziesim kreiso krastu. Apskates objekti – Invalīdu nams un Doms ar Napoleona atdusas vietu, Luksemburgas dārzs, Senžermēndeprē abatija un Sv. Sulpīcija baznīca, Panteons, Latīņu kvartāla kafejnīcu rajons, Parīzes Dievmātes katedrāle, Sitē sala un tad jau brīvajā laikā ko nu kurš vēlēsies un kam pietiks spēka.

Gari nestāstot – izgājām visu tādā secībā kā rakstīts. Laiks mūs ne/lutināja, tā var teikt, jo – it kā jauki, ka saulains. Bet karstums! +32 grādi un saule nav tas labākais ceļa biedrs ekskursijai pusdienas garumā ar kājām pa piekarsušām ielām… Slavenais Parīzes lietus šoreiz mums izpalika, mēs pat neņemtu ļaunā, ja uzlītu.

Vakars paiet atkal Monmartrā, jo te ir ko piedzīvot gan dienā, gan vakarā, gan naktī.

Prombraucot katram dalībniekam ir sava „mīļākā” vieta ko atcerēties un kur noteikti vēlreiz gribētos atgriezties.DSC00733

Ildefransa.

Izbraucot no Parīzes, gribējām vēl apskatīt moderno Defansas rajonu. Līdz tam aizbraucām, bet uz Lielo Arku tā arī nenokļuvām, jo ceļi sabūvēti tik sarežģīti, ka ar visu navigāciju iespējams itin viegli pabraukt garām vienīgajam pagriezienam, konstatējot – tur tas bija… Nu tā bija lemts, tāpēc nemetām lokus un braucam prom. Mums vēl Versaļas pils, Šartra, Orleāna un vismaz viena Luāras ielejas pils jāapskata.

Versaļas pils kases ir pamatīgā tūristu ielenkumā. Mēs izvēlamies rindā nestāvēt, tikai iziet pastaigā pa dārzu, jo to var izdarīt bez maksas. Mums mazliet nepaveicas ar laiku – mašīnā jau bija silti, tāpēc biezās jakas neuzvelkam. Kad mašīna aizbraukusi jau nesasniedzamā attālumā, sajūtam, ka bez tām būs pagrūti. Liels vējš, pie tam, ļoti auksts! Pa parku izstaigājam dažus lokus, apbrīnojam stādījumus un puķu kompozīcijas. Neviļus gribas salīdzināt ar Rundāli – mums varbūt tie mērogi ir mazāki, toties dārzs izskatās skaistāks, jo pārskatāmāks un intīmāks. Arī ziedi – cēlāki, pārsvarā rozes. Atceļā uz busiņu, iemūkam suvenīru veikaliņā sasildīties. Te visi suvenīri ar karaliskiem simboliem. Tas arī vienīgais, kas ir savādāk kā citurJ

Luāras ieleja.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Šartru. Šo pilsētu esmu iekļāvusi maršrutā pirmkārt, tāpēc, ka pa ceļam, un otrkārt – šī katedrāle ir tāda īpaša. Vēsturiskajos avotos minēta kā noslēpumainākā Francijas katedrāle. Viena no lielākajām baznīcām, tās kriptā glabājas Dievmātes šķidrauts, kas dod auglību, bet uz galvenā joma grīdas atrodas labirints svētceļotājiem. Tieši tādu pašu, pēc šīs baznīcas labirinta zīmējuma, tagad var apskatīt arī Latvijā pie Krimuldas baznīcas. Tiesa gan, laukā, ne baznīcā.

Šartra arī kā pilsēta ir viena no man mīļākajām ar stāvo kalnu un baznīcu tā galā, ar kanālu, dārziem un frančiem raksturīgo arhitektūru.

Orleāna Francijas vēsturē nesaraujami saistīta ar Žannu d’Arku, kuru reizēm tā arī dēvē – par Orleānas jaunavu. Ņemot vērā, ka ārpus Parīzes pārsvarā visur ievēro siestu, mums vēl jāpaspēj paēst pusdienas līdz plkst. diviem, tad visas kafejnīcas vērsies ciet. Tāpēc, pilsētā iebraukuši, vispirms dodamies meklēt katram pa kabatai un vēlmēm atbilstošu ēstuvi. Jā, starp citu, ne tikai Parīzē, gandrīz visur sastopamies ar tā saucamo „dienas piedāvājumu” – 10 EUR apmērā trīs ēdienu pusdienas. Ar to droši var rēķināties, plānojot braucienu.

Pēc pusdienām ar busiņu izbraucam gar pilsētas centru (pa centru ar transportu nemaz nevar, tas atvēlēts gājējiem). Pa ceļam parādu galvenos apskates objektus – piemineklis Žannai d’Arkai, katedrāle, Žannas māja (tā ir pieņemts domāt, bet kurš to zina…). Tad odamies tālāk, Luāras ielejas virzienā.

Mūsu šīs dienas pēdējais objekts – Šamboro pils. Tā celta Fransuā I laikā kā medību pils. Sākotnēji saimniekam bijušas lielas ambīcijas – pili ietver kanāli, pa kuriem esot bijusi iecere piebraukt ar kuģiem. Bet laikam viss līdz galam tā arī nav ticis realizēts. Kanāli jau ir, bet ar kuģiem pa tiem te nebrauc. Saka, ka pilij ir tik daudz tornīšu, cik gadā dienu, pie tam, katrs savādāks. Saskaitīt tos neizdodas, bet tiešām daudz gan.

Pie pils projektēšanas savu roku pielicis arī slavenais meistars Leonardo Da Vinči. Tiesa gan, ne pils, bet iekšējo divvirziena vītņu kāpņu projekts ir viņa meistardarbs.

Mēs iekštelpās vairs netiekam, jo ir jau par vēlu vizītei. Pusstundu pirms apmeklējuma beigām, kas ir plkst. 18:00, viss tiek slēgts. Esam nokavējuši tieši šo pusstundu…Mūs laipni palūdz iziet arī no suvenīru veikaliņa, kur vēl esam paspējuši iespraukties. Apskatām iespaidīgo pils ārpusi, panašķojamies tuvējā zemnieku tirdziņā ar pastētēm un ievārījumiem. Galvenais tirdziņa ieguvums – sīpolu ievārījums. Cik garšīgs!! Nekad nebūtu ticējusi, ka tā teikšu. Bija jau arī pastētes ļoti gardas, bet cena…atbilstoša katra zemnieka pašapziņai, tāpēc šoreiz darījums nenotiek. Sīpolu ievārījums gan aizceļos uz Latviju.

Vakars mums paiet omulīgās sarunās privātās viesnīciņas pagalmā, kur laikam esam vienīgie viesi. Vienīgās neērtības un ar to jārēķinās visur – mazajās viesnīcās atrast istabu diviem cilvēkiem ar atsevišķām gultām ir praktiski neiespējami.

Rīts mūs sagaida lietains. Kāda ķibele! Biju palepojusies, ka šajā dienā vilkšu „smuko kleitu”, jo dosimies uz dāmu pili un pastaigai pa to un pa dārzu neko piemērotāku nespēju iedomāties. Mani atbalstīt solīja visas sieviešu dzimtas pārstāves, kam arī kleitas paņēmušās līdzi. Diemžēl lietus ievieš korekcijas. Es gan gluži padoties netaisos, ir varianti.

Pie Šenonso pils esam gandrīz pirmie apmeklētāji, tā var spriest pēc nedaudzajām automašīnām stāvvietā. Tā ir mūsu veiksme, jo jau pēc stundas visapkārt ir tūristu pūļi un rindas. Līst jau diezgan stipri, tāpēc nekavējamies un dodamies uz pili. Visās telpās svaigi ziedu kārtojumi, ko var nosaukt par īstu mākslu. Reizēm sajūsma par tiem aizēno informāciju par slavenajām istabu saimniecēm. Pārstāstu vēsturi, pieminu dāmas, kas te dzīvojušas. Pili izstaigājam no augšas līdz apakšai. Karaliski eleganta un tomēr omulīga.

Tagad vēl vēlos parādīt dārzu. Lietus nav mitējies, bet dodamies turp – izvēles jau nav. Mazliet pastaigājam pa Katrīnas Mediči laikā ierīkoto rožu dārzu un tad ejam uz blakus pilij esošo 16. gs. fermu. Te viss tikpat skaists un kopts kā pilī. Franči ir lieli estēti. Fermas teritorijā atrodas sakņu un puķu dārzs. No šejienes arī ziedu kārtojumi pils vajadzībām un agrāk – dārzeņi pusdienu galdam. Pasakains skats, viss tik sakopts un krāsains! Ja būtu saulains laiks, droši vien vēl ilgi te gribētu staigāt. Lielākais pārsteigums visiem – zemās ābeles. Dīvaini redzēt, kā tās savus zarus izpletušas apmēram cilvēka ceļgalu augstumā un turpat, pie kājām karājas āboli. Ērti!

Tālāk dodamies uz Ambuāzu. Netālu no tās pils, savus pēdējos trīs dzīves gadus, nelielā muižā pavadījis Leonardo Da Vinči. Runā, ka viņš nomiris sava drauga, karaļa Fransuā I rokās. Kā nu bija, kā ne, bet Fransuā I tiešām bija tas, kas slaveno itāli šurp ataicināja un kopā viņi daudz jauninājumu ieviesa tā laika kara tehnikā.

Uz ievērojamā meistara dzīvesvietas apskati parakstās tikai trīs cilvēki no grupas. Žēl. Esmu te jau bijusi un otrreiz tiešām augsto maksu – 13 EUR negribētu maksāt. Bet pārējiem ir savi apsvērumi un tā nu sadalāmies pa interešu grupiņām lai nākamās stundas pavadītu atbilstoši sev vēlamajam.

Ambuāza pati kā pilsētiņa ir burvīga. No Da Vinči muižas uz to viegli nokļūt kājām. Man vienmēr ir paticis pastaigāt pa tās centru. Sajūta kā atpakaļ laikā nonākot.

Pēc pusdienām steidzamies tālāk, jo šodien vēl viena degustācija – konjaks! To ražo pilsētā ar tādu pašu nosaukumu – Konjakā un tieši pateicoties šim vietvārdam dzēriens ieguvis savējo. Pilsētā atrodas četras zināmās konjaka šķirņu ražotnes – Camus, Otard, Hennessy, Remy Martin. Mēs dosimies uz Otard ražotni.

Tā ir tuvāk mūsu šīs dienas tēmai – karaļiem, īpaši Fransuā I. Jo ēkā, kurā iekārtota ražotne, šis karalis ir nācis pasaulē. Diemžēl pēdējā šīs dienas ekskursija nupat kā sākusies (ieradāmies dažas minūtes pēc pieciem) un mums piedāvā tikai bezmaksas degustāciju. Labi, ka vismaz tā.

Vakars paiet maldoties viesnīcas meklējumos. Brīžam jau ļaujamies izmisumam, ka tā arī to neatradīsim. Esmu rezervējusi vietas viesnīcā. Kas saucas 1. Formula. Citiem zināšanai – ja ir nepieciešams istabiņu izmantot diviem cilvēkiem – uzreiz rezervējiet trīsvietīgo numuru. Tas maksā tikpat cik divvietīgais, bet ir nesalīdzināmi ērtāk iekārtoties.

Līdz Atlantijas okeānam tikai kādi 30 km. Nolemjam, ka vakars ir pārāk vēls, lai turp dotos, bet rīt no rīta, tad gan! Tāpēc vienkārši degustējam gan iepirktos Francijas gardumus, gan vēl no Latvijas līdzpaņemtos. Pārliecinos, ka ceļojumos tiešām pats galvenais ir laba kompānija. Tad jautri un omulīgi ir arī tādā 1. Formulas viesnīcas pagalmā…

Dordoņas ieleja.

No rīta visapkārt migla. Okeāna apmeklējums solās būt interesants. Bet, kamēr braucam, migla izklīst un pie okeāna mūs sagaida burvīga saule zilās debesīs! Pasaka!

Vēl, ja ņem vērā, ka rītos franči ilgi guļ (mēs gan katru rītu cēlāmies septiņos), tad nemaz nav pārsteigums, ka pludmalē neviena nav. Jūtamies kā privātajā peldvietā. Ūdens silts, viļņu tikpat kā nav. Šis ir tiešām burvīgs sākums dienai!

Tas nekas, ka pēc peldes mans peldkostīms palika pludmalē – laikam kaut kā būs izslīdējis no dvieļa atceļā uz busiņu. Tas uz atgriešanos. Es kā zinādama biju paņēmusi līdzi divusJ

Tālāk mūsu plānā ir tirgus apmeklējums, jo ir taču sestdiena. Gribas nopirkt kaut ko svaigu, reģionam raksturīgu. Perigē tirgus izslavēts ar savu piedāvājumu – esot valrieksti, augļi un dārzeņi, pastētes, sieri, un vēl visādi labumi.

Perigē centrā atstājam mašīnu, ejot kājām var labāk iepazīt pilsētu. Tirgošanās jau iet uz beigām. Nav brīnums, ir jau gandrīz pusdienlaiks. Mēs arī iepērkam melones, persikus un aprikozes, vīnu, pastētes, maizi. Un tad aši – jāskatās kur vēl paēst. Piedāvājums tik raibs, ka galvenais noteicošais ir – cena, protams. Mūsu izvēlētajā restorānā dienas piedāvājums ir 12 EUR, bet redzot citiem atnesto porciju apjomu, nolemjam sūtīt pa diviem vienu porciju. Atliek tikai vienoties – ko. Oficiante, kas mūs apkalpo gan ir pati nelaipnākā kādu vispār brauciena laikā nācās satikt. Mūsu, dienas piedāvājuma porcijas, ir krietni mazākas par tām citām, kā izrādās. Bet tik ilgi gaidot uz apkalpošanu un uz desertu, saprotam, ka teicienam par to, ka jāēd nesteidzoties, ir sava jēga. Maksājot rēķinu, ilgās gaidīšanas rezultātā, konstatējam, ka jūtamies paēduši. Pa laikam mūs arī izklaidēja dažādi triku meistari un ielu muzikanti. Atmosfēra omulīga, ja tik tā oficiante būtu jaukāka…

Turpmākajā maršrutā esmu iecerējusi kādas alas apmeklējumu. Tās, tādas aizlaiku/senlaiku – šajā apvidū ir „uz katra stūra”. Vismaz Lesiezes pilsētiņas apkaimē noteikti. No šī reģiona cēlusies arī Eiropas ciltsmāte – tā vēsta ģenētiskie pētījumi. Šajos kalnos atrastas arī Eiropā senākā Homo sapiens atliekas un atklātas slavenās Lasko alas ar pirmatnīgiem sienu gleznojumiem. Tā kā oriģinālās Lasko alas nemaz nav tūristiem pieejamas, tikai kopija, cenšos noskaņot grupu par labu kādu citu alu apmeklējumam. Lielā mērā visiem ir vienalga kur ieiet, galvenais ir pieredzēt ko tik senu. Apstājamies pie Grotte du Grand Roc, jeb lielās klints alas.

Mums paveicas, ka ekskursija jau pēc pusstundas, tik vien paspējam kā kalnā līdz ieejai uzkāpt.

Alās vienmēr jārēķinās ar to, ka būs vēss. Te arī ir ap + 16 grādiem. Pēc tiem + 30, kas valda laukā, jakas noder. Šīs nav alas ar gleznojumiem. Te var apskatīt 8 miljonus gadu senus stalagmītus, stalaktītus un vēl dīvainus veidojumus, kad ūdens maina savu struktūru un ceļu un veido ziediem līdzīgus pušķus. Kas tāds nekur citur nav skatīts! Bija patiešām interesanti, neskatoties uz to, ka ekskursija noritēja franču valodā un mēs varējām sekot tikai tam, kas rakstīts sagatavotajos drukātajos materiālos. Tāpēc, aizmugurē pārējai grupai turoties, veidojam savus stāstus, arī gana jautrus un aizrautīgus.

Laukā nonākam atkal siltumā un gaismā. Mūsu šīs dienas plānā vēl Domme – visaugstāk kalnos esošā pilsēta šajā apvidū un varbūt paspējam vēl līdz tirgum Sarlā. Nolemjam – vispirms Sarla. Bet te nu varu teikt – ja interesē burzma un tirgošanās pa nopietnam, tad tam jāvelta visa diena. Pilsētiņa, kas dēvēta arī par brīvdabas muzeju, pilna ar tirdzniecības teltīm, letēm, cilvēkiem, mašīnām, suņiem…Iebraucam gandrīz centrā un vairs netiekam ārā… Nav iespaida ne par pilsētu, ne par tirgu. Jāsecina, ka tā, garāmskrienot tomēr nav vērts šurp braukt.

Laimīgi izkūlušies no burzmas, braucam uz Dommi. Pats uzbrauciens jau pakutina nervus gan šoferim, gan pasažieriem. Ceļš ir ļoti stāvs un izskatās bīstams pagriezienos. Kad iebraucam iekšā pa pilsētas vārtiem, nepamet neomulīgā sajūta – kā tiksim atpakaļ lejā. Bet tas, ko redzam, visiem patīk. Vienkārši nevar nepatikt!

Man laiks paiet meklējot bankomātu lai izņemtu skaidro naudu, jo naktsmītnē būs norēķini jāveic tā. Vēl paspēju ieiet vienā no Templiešu ordeņa kādreizējās klātbūtnes liecībām – Annas baznīcā. Tie šajos kalnos būvējuši dažādas mītnes un dievnamus saviem rituāliem. Vispār Dordoņas ieleja ir vēsturnieku un ģeogrāfu paradīze. Es noteikti te pavadītu kādu nedēļu un man būtu par maz. Žēl, mums ir tikai šī diena…

Dienas noslēgums atkal nes jaunu pieredzi ar navigācijas ierīcēm. Ceļš uz naktsmītni izvēršas interesants, lai neteiktu vairāk. Vispirms tom-toms mūs spītīgi ved kaut kur taisni stāvus debesīs, jeb pa ceļu, kas drīz vien pārvēršas takā un noteikti nav piemērots braukšanai ar tādu busiņu kā mūsējais. Nolemjam viņam neklausīt un doties pa citiem ceļiem, tikai…neattopamies izņemt funkciju –„īsākais ceļš”.

Arī pa to otro ceļu braucot, ir sajūta, ka dodamies nevis uz kādu pilsētu, bet pie kāda laucinieka ciemos. Ceļš, lai arī asfaltēts, kļūst aizvien šaurāks, apdzīvoto vietu aizvien mazāk…nu jau jūtamies pavisam apmaldījušies. Bet – viss labs kas labi beidzas. Esam vajadzīgajā ciemā, kas, izrādās, ir viena iela ar sešām mājām. Tas, ko mēs noturējām par vietvārdu – Auberge Du Relais, ir kaut kāds kopīgs apzīmējums visām lauku viesnīcām Francijā, līdzīgi kā mums „Lauku ceļotāja” mītnes Latvijā. Mēs esam ciematā Aunic un tā krustojumā ir norāde uz Valmiere…Burvīgi! Esam īstos Francijas laukos! Pats saimnieks mūs sagaida viesnīcas priekšā apgriežot rozes un runā apbrīnojami labā angļu valodā. Sajūsma turpinās arī ieņemot mums ierādītos numuriņus. Arī te esam vienīgie (pagaidām) viesi. Būšot aizņemta vēl tikai viena istabiņa. Pavisam te tādas ir septiņas. Mēs sajūtamies tik lieli saimnieki, ka nolemjam vakariņas gatavot pie baseina, kas ir dārzā. Saimnieks gan drusku saskumst, kad atsakāmies ēst viņa krodziņā, tāpēc nolemjam to kompensēt, pasūtot brokastis. Kad pajautāju – vai tās būs franču brokastis? (kurš gan nezina, ka franču brokastis nozīmē kafiju un kruasānu…), viņš apsola, ka būšot arī šķiņķis un siers. Esam vienojušies.

Jaukākais vakars ir sācies!

Vispirms pelde baseinā, tad vakariņas un vīns. Tad pastaiga pa ciemu, kuras laikā ciema māju pagalmos sarodas aizvien vairāk cilvēku. Tiem visiem pēkšņi kaut kas žoga tuvumā darāmsJ, visi mūs sveicina kā senas paziņas. Mēs laikam viņiem esam reta sensācija. Tik skaista viesnīca! Nu jā, bet tādā nomalē. Te gan noteikti gribētos atgriezties vēlreiz. Patiesi skaista diena – pelde okeānā no rīta un šis ciematiņš vakarā!

Nākamā diena, lai arī svētdiena, mums sākas agri. Vispirms no balkona vērojam, kā speciāli mums no ceptuves tiek atvesti svaigi kruasāni. Saimnieks vēl guļ. Brokastis pasūtītas 8:30.

Arī 8:30 no saimnieka ne vēsts. Tikai galda piederumi visiem salikti vietās. Drīz arī viņš parādās un sākas neliela rosība. Neliela tāpēc, ka nesaprotam – kas īsti tiks piedāvāts. Uz galda ir sviests un ievārījums. Arī kruasāni ir. Bet vēl nesākam ēst, jo gaidām to šķiņķi un sieru. Gaidām. Viss smaržo – kafija, svaigā maize…nolemjam nemocīties un apēdam to kas ir. Tā, tikko tas ir noticis, saimnieks atnes šķiņķi. Atkal gaidām – vai būs vēl kāda maize, jo šķiņķi vienu pašu tā kā negribas. Nesagaidām. Garāmejot saimnieks vēl atnes dažādus sierus un pastāsta no kāda piena katrs gatavots. Viens stipri sāļš, otrs maigāks, svaigais siers, bet ar dīvainu piegaršu. Maizes nav. Beidzot saņemamies un apēdam arī šķiņķi un sierus. Nu viņš atnes maizi un jogurtu…

Apkalpošana jau nu bija kā bija. Nospriežam, ka laikam būtu bijis prātīgāk ēst vakariņas un pašiem iztikt ar saviem krājumiem brokastīs, jo laikam īsti pamodies kungs vēl navJ, arī gandrīz stunda pagājusi šādā veidā brokastojot. Tāpēc sakām paldies un strauji krāmējam mantas prom braukšanai. Šodien ceļš vedīs uz divām svētvietām – Rokamadūru un Sv. Cecīlijas katedrāli Albi pilsētā. Kā jau svētdienā – baznīcā jāiet!

Mazliet Viduspireneji, mazliet Centrālais kalnu masīvs…

Pirms pašas Rokamadūras palūdzu piestāt lai varētu nofotografēt lielisko skatu no malas uz šo svētvietu. Izskatās iespaidīgi – ēku komplekss, kas pa pusei ieslēpies klintī un it kā karājas gaisā virs aizas. Tuvumā šāda iespaida vairs nebūs. Bet apskatīt šo vietu iesaku katram, kas dodas ceļojumā pa Dordoņas ieleju. Kaut kas ļoti saistošs te ir. Pats galvenais stāsts mūsu uztverē ir par noslēpumaino zvanu – katru reizi, kad jūrnieki vētras laikā lūdzot Dievmātei (tā šeit ir melnā) palīdzību, zvans pats ieskanoties. Lūgums vienmēr tiekot izpildīts, cilvēks izglābjoties. To esot iespējams noteikt tā, ka mūki iezvanīšanās laiku pierakstot. Bet vēlāk vienmēr atrodoties kāds, kas atbraucot uz šejieni pateikties par glābšanu un lūguma izteikšanas laiks sakrītot ar mūku pierakstīto zvana skanēšanas laiku…Mistiski, interesanti.

Arī mūsdienās te pulcējas svētceļnieki un teritorijā atrodas mūku celles – tāpat kā baznīca, kaut kur pa pusei klintī iecirstas, gluži vai gaisā karājas.

Aizsākums visam svētvietas kompleksam bijis kāda ceļinieka – Amadūra klintī apbedītais un nesatrūdējušais ķermenis. Tāpēc viņu nodēvējuši par Svēto, bet vietai piedēvētas brīnumainas īpašības un tā nosaukta viņa vārdā – klinšu Amadūra. Stāstu te ļoti daudz, visus nepārstāstīsi – katram savs tuvāks, tāpēc jābrauc pašiem to visu apskatīt un piedzīvot.

Tālāk dodamies pa ceļu, kur kalni mijas ar aizām, tas līkumo, met cilpas un serpentīnus. Skaisti. Īsi pirms pusdienām iebraucam Albi pilsētā. Šī vieta devusi nosaukumu kādreizējo protestantu kustībai – viņus visus dēvējuši par albiģiešiem. Esmu daudz par viņiem lasījusi. Pasaulē jau laikam gandrīz visi lieli kari un slaktiņi notikuši kristietības dēļ – gan ieviešot, gan pretojoties tai, gan aizstāvot savu ticību. Tā arī šajā reizē – iznīcināti veseli ciemi, tāpēc, ka protestantu apmetnes. Pāvests devis pavēli nogalināt visus bez izņēmuma. Uz jautājumu – „un ja nu kāds starp viņiem ir ticīgais?”, bijusi atbilde: „Slepkavojiet visus, Dievs savējos atpazīs”. Skarbi.

Katedrāle, kas tagad slejas pilsētas centrā, apzināti būvēta tik milzīga, lai ikkatrs baznīcas priekšā sajustos sīks un niecīgs. Lai tā apliecinātu – cik stipra un neuzveicama ir ticība. Apskatot ēku, vairāk gan tā asociējas ar cietoksni, ne baznīcu. Bet iekštelpas ir ar ārkārtīgi skaistiem rotājumiem un tā nu arī mēs katrs par šiem jautājumiem brīdi padomājam.

Pēc pusdienām turpinām ceļu caur maziem ciematiņiem naktsmītņu virzienā.DSC01624

Bet līdz tai vēl jādegustē Rokfora siers. Ekskursija ar degustāciju izmaksā vien 5 EUR no cilvēka, bet ir viena no vērienīgākajām un interesantākajām. Ja zina paša siera rašanās vēsturi, var jau to klausīties arī franču valodā, kā mums nākas to darīt (jau atkal!). Arī te tiek izdalīti drukāti materiāli angļu valodā un kaut kā jau to kopstāstu par visu izlobām. Noslēgumā degustējam visas trīs šķirnes ko šeit ražo – parasto Rokforas sieru, Templiešu un Sevišķo. Vismaz es secinu, ka parastais arī ir vislabākais. Iepērku vienu komplektu mājiniekiem un tas grupas dalībnieku vidū izraisa derības – vai siers tiks līdz mājām vai netiks. Nē, neviens netaisās man viņu apēst – pārvadāšanas apstākļi nav sevišķi labie, pie tam laukā joprojām ap 30 grādiem katru dienu. Bet es uzticos mūsu aukstuma kastei un riskēju (kā vēlāk izrādās – ne velti. Jau iepriekš varu pateikt priekšā – viss man izdevās lieliski).DSC01642

Līdz naktsmītnei vēl dažu labu šausmu mirkli gan piedzīvojam. Uzreiz saku, ka mūsu šoferītis ir pats labākais kādu zinu, visi viņam ļoti uzticamies… Un tomēr – tie kalnu ceļi ir tik stāvi un šķiet tik neizbraucami, bet viņš tik brauc tādā ātrumā(apmēram 40 -50 km stundā), ka reizēm elpa aizraujas. Neizturīgākie pat paklaigā no aizmugures, lai apstājas. Bet ko nu tur stāsies. Pie galamērķa jānokļūst un, jo lēnāk brauksim, jo ilgāk baidīsimies. Tā domā šoferis.

Pēdējā kalna galotnē gan beidzot apstājamies, lai atskatītos uz tām briesmām. Bet – nekādu briesmu jau nav – pie kājām pat ne pārāk stāvi kalni un skaista, īsta lauku miera pilna ainava. Redzēt var ļoti tālu, tātad esam tiešām augstu. Pajūsmojam par ainavām, saņemamies un sēžamies atkal busiņā lai ceļu turpinātu.

Mūsu naktsmītnes šovakar La Cavalerie ciemā – šeit 11. gadsimtā apmetušies Templieši, uzbūvējuši baznīcu, slimnīcu (kaut ko līdzīgu tai) un droši vien arī citas šeit esošās ēkas. Tādu Templiešu būvētu ciemu apkārtnē netrūkst, kartē atzīmēti kādi pieci. Vienam jau pa ceļam izbraucām cauri, ar milzīgām bailēm, ka kādā no mūriem iesprūdīsim. Viss saglabājies gandrīz neizmainīts no tiem laikiem. Ciemata ielas patiesībā pat par ielām nevarēja nosaukt, jo agrāk jau mašīnu nebija un zirgi tika cauri krietni šaurākām vietām, nekā mums šodien nepieciešams…

La Cavalerie vispirms iekārtojamies istabiņās un tad vakarpusē braucam apskatīt slaveno Mijo viaduktu. Lai arī tā garums pāri aizai ir ap kilometru un augstākais balsts ap 300 m, tilta izmaksas ne tuvu nesasniedz mūsu Dienvidu tilta vai tautā sauktā – „Zelta tilta” radītās. Secinājumi rodas neaicināti.

Skats iespaidīgs, bet fotografēt sanāk pret sauli, tāpēc neviens uz labām bildēm pat necer, viss paliks atmiņās.

Pēc vakariņām vēl izstaigājam pašu ciemu, kas ir pilns ar muzejiem. Tik vēlā stundā, protams, iekšā nevienā no objektiem netiekam. Par pārsteigumu – visur seno mūru namos deg gaisma, tātad te cilvēki dzīvo vēl šodien. Tas nav nekāds muzejs, jeb patiesībā ir īsts, apdzīvots brīvdabas muzejs.

Vakarā pirms gulētiešanas lasu grupai savus sagatavotos stāstus par Templiešiem un albiģiešiem. Dažs labs sola mājās atgriežoties vēl kādu informāciju pameklēt, āķis lūpā gan…

Provansa.

Nākamajā dienā mums paredzēta Aviņonas apskate. Esam nonākuši līdz Vidusjūras piekrastei. Braucam pa maksas ceļu, jo tā ir iespēja ietaupīt laiku, ko vēlāk pavadīt Aviņonā un citos apskates objektos. Pa ceļam izraisās diskusijas par to – cik tālu tad ir pati Vidusjūra. Parādu karti un secinām, ka no pagrieziena punkta, kur mums atkal jādodas prom no tās, līdz jūrai ir tikai kādi 9 km. Nolemju, kaut arī nebija programmā paredzēts, kāpēc gan neaizbraukt un nenopeldēties arī tajā? Īpaši nemaldoties, un tomēr pilnīgi nejauši, esam pie lieliskas pludmales, Monpeljē pilsētas nomalē. Te gan cilvēku krietni vairāk, tomēr ne tik daudz kā mūsu Jūrmalā. Ak jā, frančiem jau vēl skaitās agrs rīts.

Peldēties gan saņemas tikai divi no grupas, jo ūdens šķiet nežēlīgi auksts, okeānā noteikti bija siltāks. Bet pabradājam visi, tā, ka – vēlāk varēsim palepoties, ka viena brauciena ietvaros nopeldējāmies gan Atlantijas okeānā, gan Vidusjūrā!

Pēc peldes radusies apetīte, tāpēc ceļmalā esošajiem augļu tirgotājiem vairs garām netiekam. Vienmēr vēlāk atcerēšos, kā šie augļi tika ēstiJ, tie bija tik sulīgi un gatavi!

Nākamais apskates objekts – Gardas tilts, pareizāk sakot viens no romiešu būvētajiem akvaduktiem. Saglabājies līdz mūsdienām gandrīz sākotnējā izskatā. Tilts patiešām iespaidīgs un mēs, neskatoties uz karstumu un īso apmeklējuma laiku, pamanāmies uzkāpt līdz tā trešajam stāvam, cerībā paieties arī pa pašu tiltu. Taču augšā tiekot, konstatējam – ceļš tam pāri ir slēgts. Patiesībā jau augšējā stāvā agrāk ir tecējis ūdens, ceļš pāri upei izveidots apakšējā stāvā. Nokāpjam arī mēs tur un mazliet pastaigājam pa senajiem akmeņiem. Vienalga bija iespaidīgs skats gan uz, gan no tilta. Vēlreiz jāapliecina cieņa romiešu būvēt prasmei.DSC01735

Pusdienlaiku pavadīsim Aviņonā.

Iepriekšējo reizi mani personīgi šī pilsēta „ievilka”, iemīlējos tās burzmā, kņadā, dzīvotpriekā. Atrodam stāvvietu, norunājam tikšanās laiku un dodamies pusdienot un pie reizes aplūkot pilsētas ievērojamākās vietas. Laika gan mums nav daudz –

tikai divas stundas (rīta neplānotās peldes dēļ). Nekur objektos iekšā iet grupa nevēlas. Gan finansiālu apsvērumu dēļ, gan lielā karstuma dēļ. Visiem gribas vienkārši kaut kur ēnā piesēst un papusdienot. Tomēr nozīmīgākos – Pāvesta pili, nošķelto Aviņonas tiltu un Dievmātes katedrāli burtiski piespiežu apskatīt.

Sēžot parciņā un ēdot burgermaizi, vēroju kā garām plūst cilvēki, tiek tirgotas ieejas biļetes uz izrādēm. Katra trupa izpaužas kā nu māk – nogrimējušies mākslinieki pienāk pie galdiņiem un izspēlē kādu ainiņu no vakara izrādes. Pēc tam attiecīgi izdala ielūgumu kuponus. Drīz vien esam piekrāmējuši iespaidīga izmēra maisiņu ar tādiem. Žēl, ka nevaram palikt te visu vakaru! Man parasti burzma nepatīk, bet šai vietai piemīt kaut kas fascinējošs. Cikādes sisina un lavandas smaržo, cilvēki laipni un priecīgi, mūzika skan visapkārt. Īsta vasaras atvaļinājuma sajūta!DSC01759

No Aviņonas izbraucam dalītām jūtām – citi arī jūtas gandarīti par šo apmeklējumu, dažus karstums un burzma nogurdinājusi.

Pa ceļam uz Lionu mēs vēl piestāsim apskatīt „Ideālo pili”. Pagaidām nestāstu, ka tā ir kāda pastnieka mūža darbs, visi domā, ka būs kāda ļoti īpaša pils no senlaikiem.

Bet pašlaik cītīgi vēroju ceļmalas, meklējot lavandu laukus. Līdz pat vajadzīgajam ciematiņam lavandas ieraugu tikai vienā laukā. Piestāt nevaram, jo atkal, laika taupīšanas dēļ braucam pa maksas šoseju, kur tādas lietas nav paredzētas. Vēlāk saprotu – jūlijā lavandas apgriež. Tāpēc arī nekur ziedošos violetos mākoņus, kā biju iztēlojusies Provansas provinci, neredzam. Tagad uz māju ceļos tikai neliels lavandas zariņš herbārija izskatā no La Cavalerie ciemata (starp citu, šobrīd ir jau decembris, bet tas smaržo joprojām!) Vēl skatus saista aprikozu un citu augļu dārzi.

 

Ronas ieleja.

Ideālā pils mazliet nošokē ar savu izmēru. Drīzāk tā ir tāda bērnu rotaļu pils. Protams, visu cieņu pastniekam par viņa darbu (bez kādas speciālās izglītības būvniecībā ko tādu paveikt!), bet otrreiz, zinot kā te izskatās, es noteikti šo vietu maršrutā neiekļautu. Ja nu vienīgi kā vietu, kur paklausīties kādu brīvdabas koncertu (te tādus vasarā rīko).

Vakars mums paiet vispirms kārtējoreiz meklējot 1 Formulas viesnīcu. Tiešām brīnos, kā viņi tās tik rūpīgi saslēpuši visādās vietās! Pirmajā brīdī tom-tom mūs aizved pilnīgi šķērsām. Ieved laukos pie viena no ganību žogiem un saka, ka esam „galā”. Pasmējāmies un devāmies meklēt citu „galu”. Nākas pat zvanīt un lūgt norādes pa telefonu, jo pēc mūsu navigācijas neko nevaram atrast. Adresi taču norakstīju pareizi, bet ierīce to spītīgi neņem pretī. Beidzot, veikalā, kur iepērkam dažādus gardumus vakariņām Vidusjūras stilā, puisis pie kases laipni pastāsta kurā virzienā jābrauc. Viegli apmaldīties, jo esam vienā no plašās Lionas priekšpilsētām.

Viesnīcu atrodam, galdiņu pagalmā, kur vakariņot – nē. Pie tam konstatējam, ka no rīta nāksies ātri doties projām, jo visapkārt teritorijai norit būvdarbi. Tā kā ir nedēļas vidus, diez vai kāds mūsu miegu saudzēs.

Vidusjūras veltes – olīvas, svaiga maize, siers, tomāti, eļļa, ēdamie gliemeži (viss jāpamēģina!) un neiztrūkstošais vīns garšo lieliski, vienalga kur atrodies. Arī kompānija joprojām tā pati ļoti jaukā. Tā, ka vakars atkal izdevies.

Tā kā brauciens strauji tuvojas noslēgumam, no rīta Lionā plānots „šopings”. Kamēr meklējam lielveikalu, iznāk krustu-šķērsu izbraukāt pašu pilsētu. Bet par to nebēdājam. Pilsēta skaista un ir labi to apskatīt kaut vai šādi, gandrīz piespiedu kārtā. Pēc pirkumu sakrāmēšanas somās, mazliet ieēdam un dodamies uz vecpilsētu. Plānots apskatīt Katedrāli ar slavenu astronomisko pulksteni. Pašu vecpilsētu diez vai izdosies daudz redzēt – pirmkārt, esam braukājot daudz laika pavadījuši, otrkārt, tā ir augstu kalnā, karstums jau liek sevi manīt, diez vai cilvēki gribēs doties augšup. Tā domāju es. Bet cilvēki grib!

Un tāpēc mēs atrodam gana ērtu veidu kā tikt augšā – ar funikulieri. Sākumā gan neticam, ka mūs interesējošā pietura ir jau nākamā, tāpēc „braucam pa visu naudu”, līdz pašai augšai (otrai pieturai). Izrādās, ka pieturu rādītājs nemeloja, un romiešu amfiteātris tiešām atrodas tur kur tas atrodas, tāpēc tagad ejam atpakaļ, labi, ka lejup.

Amfiteātris minēts kā viens no pasaulē labāk saglabātajiem. Te joprojām notiek dažādi brīvdabas koncerti un izrādes. Par to liecina arī afišas.

Lai arī daudz ir ceļots, īstā romiešu amfiteātrī esmu pirmoreiz. Gribas piesēst un padomāt. Arī citi no staigāšanas noguruši, visi pasēžam. Karstums neizturams. Pusdienlaiks. Tagad īpaši labi saprotams, kāpēc viņi ievēro siestas laiku.

Vēl mēs aizejam līdz Dievmātes katedrālei. Tā saulē mirdz balta, ar zelta torņiem.

Izstaigājam baznīcu un, tā kā vēl ir nedaudz laiks, nolemjam noiet arī pagrabā, jeb kriptā. Jau pa ceļam uz to mūs sagaida pārsteigums – pie sienas daudz dažādu plāksnīšu, uz vienas no tām skaidrā latviešu valodā lūgšana Dievmātei!!! Aizkustinoši!

Bet vēl lielāks pārsteigums gaida lejā – ieejam identiskā baznīcas telpā, gluži tikpat lielā un iespaidīgā, kā augšā. Divstāvu baznīca! Kaut ko tādu skatām pirmoreiz.

Apmierināti ar redzēto, teciņus dodamies lejup uz norunāto tikšanās vietu, kur mūs gaidīs šoferītis (auto stāvvietas vecpilsētā nav). Mums ir kādas 15 minūtes laika.

Lejā esam laicīgi, vienīgi no karstuma galvā pulsē, tāpēc smeļam ūdeni no strūklakas lai atvēsinātos un slavējam sevi par domu braukt augšā ar funikulieri. Lai arī attālums ar acīm neizskatās liels, augšup kāpiens būtu mūs piebeidzis burtiskā nozīmē.

Kamēr busa vēl nav, nolemjam ieiet baznīcā, apskatīt, kur tad atrodas tas astronomiskais pulkstenis. Ārpusē neko tādu nemana. Kamēr Ingrīda fotografē kādu viņasprāt interesantu objektu, pienāk francūzis un mums kaut ko satraukti stāsta un rāda uz vienu stūri baznīcā, no kurienes atskan klusa mūzika. Saprotam, ka tur notiek kaut kas īpašs un skrienam. Jā, tur ir tas pulkstenis un, tā kā šobrīd ir tieši divi pēcpusdienā, tas zvana. Figūriņas griežas, mēs gan redzam tikai izrādes noslēgumu, bet saprotam, ka tas ir bijis kaut kas vienreizēji skaists.

Ļoti lieliski, kaut arī pilnīgi nejauši saplānojusies šī dienas daļa. Visi esam apmierināti ar redzēto un piedzīvoto. Kāpjot busiņā, skan Imanta Kalniņa dziesmas un nedaudz jau sagribas uz mājām…

 

Morvāna.

Vakarpusē mums jānonāk Avallonā. Pa ceļam esmu ieplānojusi pāris pieturvietas šajā apvidū – vispirms slavenais Klinī klosteris, kas ilgu laiku noteica toni reliģijas un varas pārstāvjiem, pat visā Francijā un Eiropā.

Mūsdienās no klostera apskatāma vairs tikai daļa. Lielā ietekme jau sen zudusi. Ir vērts apzināties, ka nekas nav mūžīgs, lai cik nozīmīgs tas kādreiz bijis.

Vēl iebraucam Otēnā, šeit arī ieejam baznīcā, jo te ir uzstādīts piemineklis Dižonas hercogam. Tam, kuram pateicoties, Bērtuļu nakts notikumi gājuši secen visā Burgundijā. Vīrs bijis ļoti prātīgs un uz karaļa pavēli šajā naktī nogalināt visus baznīcas atkritējus, noteicis vien „sevišķi niknu monarhu pavēles jāpilda īpaši lēnām”. Protams, lomu nospēlēja tas, ka Burgundija no Parīzes tolaik atradās pietiekami tālu, tātad pavēles nepildīšana īpaši netika pamanīta. Bet teiciens ir kļuvis slavens.

Otēna izrādās ļoti burvīgs (jau kurais!) ciematiņš. Šajā apvidū laikam pārāk daudz tūristu neieklīst. Šis vispār ir Francijas nabadzīgākais, vientuļākais nostūris arī mūsdienās. Bet mums tas šķiet visskaistākais un mēs nesaprotam, kāpēc franči neizvēlas te dzīvot. Kopš esam iebraukuši Morvānas apgabalā, apdzīvotu vietu ir pavisam maz. Agrāk te bijušas vairākas nozīmīgas pulcēšanās vietas krustnešiem pirms došanās Krusta karos un svētceļotājiem pirms došanās uz Kompostellas svētvietu Spānijā – tas pats jau minētais Klinī klosteris un Vezlē baznīca. Mūsdienās viss apkārt ir rāms, vien lauku sadzīves ainavas bez lielām pilsētām. Laiki mainās.

Pat 1. formulas viesnīca šajā apvidū šķiet romantiskāka nekā iepriekš apmeklētās.

Nākamajā rītā pie brokastīm pārrunājam dienas plānus. Stāstu, ko apmeklēsim, jo pati šajā pusē esmu pirmoreiz. Burgundijas un Elzasas reģioni man ir jaunums.

 

Burgundija.

Bet vispirms dodamies uz Bonu. Ja jau esam slavenāko vīnu ielejā, jāapmeklē vieta, kurā parasti notiek vīnu izsoles. Es gan vēlos grupai parādīt ko citu, vīns paliks otrajā vietā – ja būs laiks. Tas cits ir ļoti iespaidīgs, 15. gs. divu mecenātu – sievas un vīra, kas reizē bijis arī tā laika pilsētas mērs, būvēts Nespējnieku nams. Vienīgā nespēja šodien – noticēt, ka kaut ko tik skaistu tiešām kāds ir uzturējis nabadzīgu ļaužu aprūpes vajadzībām. To pat nevar vārdos izstāstīt. Slimnieku gultas gluži kā no kinofilmām ar krāšņiem baldahīniem. Tādejādi, kaut telpā ir ap 40 gultu, katrs slimnieks ir it kā atsevišķā istabiņā. Pieeja šīm gultām ir no abām pusēm – gan no telpas centra, gan no sienas puses. Mūķenēm atlika tikai atvilkt aizkarus un aprūpēt slimnieku, pārējos netraucējot. Un tie rotājumi telpās – kā pilī! Arī telpu daudz. Ir pašiem savs lūgšanu stūrītis, ir sava veļas mazgātava, aptieka, aprūpes telpas arī nedaudz turīgākiem klientiem un virtuve! Staigājam pa telpām, klausāmies audio gida stāstījumu un nebeidzam brīnīties. Nams aktīvi darbojies vēl Pirmā pasaules kara laikā. Par to liecina melnbalti fotoattēli dažās no telpām, kā arī mūsdienīgāki aprūpes instrumenti.

Man personīgi šis ir iespaidīgākais muzeja apmeklējums brauciena laikā. Ilgi nevaru atgūties, tāpēc pat nepamanu kas tiek piedāvāts turpat namam blakus esošajā tirgus laukumā, kurā pēc ekskursijas iznākam.  Te ir gan Dižonas sinepes, gan pastētes, augļi un citi lauku labumi. Šoreiz mani tas neinteresē, lai cik garšīgs vai skaists tas arī nebūtu.

Bet Bonā sākas arī mūsu šīs dienas neveiksmes. Visi pulcējamies pie busiņa, ir karsts un gribas apsēsties. Bet netiekam iekšā, šoferītis vēl nav atgriezies. Kad ir jau 20 minūtes pāri norunātajam laikam, saņemos uz zvanu. Viņš saka, ka drīz būšot. Gaidām. Pēc brīža nolemju nosūtīt ziņu vēlreiz – cik tālu viņš ir. Atbildē atnāk lūgums atsūtīt adresi, kurā atrodas busiņš. Vēl viņš neatzīstas, ka ir apmaldījies. Adreses noskaidrošana gan man prasa nedaudz pūļu. Jo uz tuvāko māju stūriem nekādu ielu nosaukumu nav, tikai numuri. Nosaukuma meklējumos pati noskrienu kādus pāris kvartālus. Kamēr vēl aizsūtu ziņu, kamēr šoferītis ierodas…ir gandrīz stunda pagājusi. Nu nekas, katram var tā gadīties, nolemjam, kad dzirdam stāstu par to kā viņš apmaldījies. Nekādu steidzamu plānu mums nebija, ja nu tikai ātrāk kārojām apsēsties vēsajā busiņā.

Tomēr Dižonā viss turpinās. Atrodam vietu, kur nolikt auto. Tā kā pilsēta nav pārāk liela, vismaz vecpilsēta, nolemjam samaksāt par 2 stundām stāvvietu un iekļauties šajā laikā. Te nu gribas apskatīt slaveno Hercogu pili, Marijas dievnamu, pie kura stūra esot akmens pūcīte. Leģenda stāsta, ka tā nesot laimi tam, kas tai pieskaras. Kuram gan laimes ir par maz!? Ejam meklēt pūcīti.

 

Skāde, jau pusceļā pamanu, ka pilsētas karti esmu atstājusi busiņā. Jāpaļaujas uz savu attapību. Norādes uz visiem ielu stūriem un pat zem kājām – zeltītā trīsstūrī stilizēts pūcītes zīmējums ar bultiņu un skaitļiem. Par tiem skaitļiem netiekam nekādā jēgā, bet nav kam pajautāt. Arī bultiņu virziens nesakrīt ar ielu norādēm. Nolemjam nepanikot, tomēr nesapratne valda. Beidzot atrodam vajadzīgo dievnamu. Bet…ne iekšā ne ārā nekādu pūcīti nemana. Aprakstā minēta austrumu ārsiena, pat ielas nosaukums. Bet mēs vienalga neatrodam. Nolemjam, ka mums laimes pietiek tāpat.

Pa ceļam uz kādu no ēstuvēm vēl Hercogu pils jāapskata. Ejam, šoreiz saskaņā ar ielu norādēm. Bet arī tās ir tik dīvainas! Vienā kvartālā tās rāda, ka pils ir uz priekšu, otrā, ka atpakaļ. Neko nesaprotam. Paņemam pa kārtējam burgerim un apsēžamies māju ēnā to apēst. Priekšā arī ir kāds iespaidīgs nams ar augstu žogu, zeltījumiem un kalumiem. Pēc brīža gandrīz aizrijos – augšā lieliem burtiem rakstīts „Palace Ducale”. Nu tas pats vajadzīgais nams arī ir!! Galīgi neizskatās pēc pils un uz izstādi, kas tajā tiek organizēta nolemjam neiet. Mazliet tādi kā izjokoti, dodamies atpakaļ pie busiņa. Šoreiz šoferis nokavē tikai 10 minūtes, bet jau tas izraisa smieklus. Tie gan pēc brīža paši pāriet, kad mēs jau trešo reizi cenšamies atrast ceļu ārā no vecpilsētas, bet remontdarbu dēļ, jau atkal atgriežamies vienā un tajā pašā ielā. Apburtais loks. Beidzot, jau ceturto reizi riņķojot, nolemjam neklausīt tom-tomu un doties pilnīgi pretējā virzienā. Tas palīdz. Viņš ātri pārorientējas un piedāvā alternatīvu risinājumu izbraukšanai. Nu tā…no šīs pilsētas esam ārā. Šīs abas maldīšanās šodien nokāvušas vēlmi piestāt pat pie vīna tirgotavām, kas ir pa ceļam. Izkārtnes skaistas un kārdinošas, bet mēs sākam kļūt taupīgi. Patiesībā visai labi saprotam, ka diezin vai brauciena noslēgumā Burgundietis mums vēl ir pa kabatai. Tas tomēr ir dārgākais Francijas vīns. Vēl tikai jāatzīmē, ka arī pāreju no Morvānas reģiona uz Burgundiju manījām tikko tā sākās. Ļoti atšķirīgi, kaut arī kaimiņos.

Šodien vēl paredzēta Besansonas apskate. Jāapskata Viktora Igo dzimtais nams un kārtējais astronomiskais pulkstenis. To šeit tiešām vajadzētu redzēt visiem, jo pilsēta slavena ar savām pulksteņmeistaru tradīcijām. Tātad – tam jābūt kaut kam īpašam. Un tomēr – arī šeit mūs vajā neveiksmes. Kamēr nokļūstam līdz katedrālei, kurā ir šis pulkstenis, izrāde jau sākusies un mūs vairs neielaiž. Nolemjam paklīst pa pilsētu, jo tai ir savdabīga aura un interesanti nami. Galu galā – vēl plānā bija Viktora Igo māja.

Tom-toms mūs neved tā kā gribētos, pie tam – ielas ir vienvirziena. Tāpēc pametam busiņu un dodamies pastaigā kājām. Saprotam, ka šāds pavērsiens mums ir pat labvēlīgs – varam paspēt uz šīs dienas pēdējo astronomiskā pulksteņa „šovu”. Vienīgā nelaime – nu vairs nevaram atrast īsto ielu. Braucot šķita, ka tepat vien ir, ejot – izrādās, ka ielas ir līkumainas un reljefainas, iešana tik ātri vis nesokas, arī pareizais virziens vairs nešķiet pareizs. Vai tiešām mūs atkal „vadātājs” būs pārņēmis??? Beidzot nonākam tajā pat laukumā, kur katedrāle! Jāatzīst, ka nejauši, jo katram jau bija radies savs priekšstats par to, kurā virzienā vajadzēja iet…

Jūtamies tik atviegloti brīdī, kad ieejas maksa samaksāta un beidzot slepenās durvis veras tieši mums, lai parādītu ko īpašu. Jāsaka, ka pulksteņa darbošanās bija visu pūliņu vērta! Pat tas nekas, ka mums atkal tika materiāli angļu valodā. To, ko pieredzējām jau nevienā valodā nevar iztulkot. Žēl, ka tik maz, tikai pusstundu ir iespējams to vērot. Ir gan bijuši tie viduslaiku pulksteņmeistari tādi Meistari!! Nez kāpēc pie mūsdienu tehnoloģijām un iespējām vairs netiek radīti šādi brīnumi un skaistums. Esam kļuvuši tik racionāli, askētiski un mazliet garlaicīgi, jeb varbūt vienkārši neprotam novērtēt to, kas ir mums šobrīd.

Vakars paiet mierīgi, jo jūtamies mazliet noguruši. Diena bija karstākā no līdzšinējām.

Nākamajā rītā braucam gar Alpu kalniem – vismaz tālumā tos jau var redzēt. Pavisam tuvu Šveices robeža. Mēs apmeklēsim Kolmāru un tad izbrauksim pa slaveno Elzasas vīna ceļu. Pēcpusdiena Strasbūrā, bet nakšņosim jau Vācijā.

Elzasas vīna ceļš. 

Pirmais pārsteigums šodien – mūs uz lielās šosejas aptur žandarmērijas pārstāvji. Pie tam – nevis vienkārši ceļa malā, bet liek iebraukt sānceļā, kaut kāda lauka nomalē. Esam pārsteigti. Kamēr šoferis meklē dokumentus, žandarms mani izprašņā – kas esam, no kurienes un kurieni braucam. Saprotu, ka visu maršrutu nav vērts aprakstīt, saku, ka no Lionas un Strasbūru. Viņam vēl interesē kāpēc un kur mēs nakšņojam. Tajā brīdī nespēju atcerēties kas bija pēdējā naktsmītneJ, arī to – kāpēc tā braukājam pēkšņi nezinu kā pastāstīt. Bet viņš pats visu atrisina – iebāž galvu pa auto logu un konstatē – ah, family…Laikam tāpēc, ka mums tādi dažāda vecuma cilvēki. Ļaujam viņam tā domāt. Katrā ziņā nu jau brauciena noslēgumā arī tiešām jūtamies kā tāda liela ģimene. Viņš vēl pajautā vai mums ir navigācijas ierīce un vai tiksim tālāk, neko nepaskaidrojis, kāpēc tāda pārbaude, pazūd no redzesloka. Labi gan, ka mums ir tāda navigācijas ierīce. Diez vai mēs tik vienkārši tiktu atpakaļ uz ceļa. Atliek secināt, ka dīvaini gājieni tiem franču žandarmiem.

Kolmārā, izkāpjot no busiņa, jūtam, ka karstums ir tāds pats kā vakar. Nogurdinoši. Nez kāpēc cilvēkam nekad nav labi tā kā ir…?

Šī pilsētas daļa tiek dēvēta par „Petite Venis”. Tā pat ielu norādēs rakstīts. Mēs esam apstājušies tieši blakus kanālam. Uzejot uz tiltiņa, lai iekļūtu vecpilsētā, ieraugām un saprotam, kāpēc šāds nosaukums. Visa kanālmala ar blīvi apbūvētām mājiņām, kurām uz kanāla pusi piestiprinātas bagātīgi ziedošas ģerāniju kastes. Izskatās kā pasakā. Tomēr jāsaka, ka vairāk vāciski, nekā franciski. Robežas klātbūtne jau jūtama arī arhitektūrā – skaisti pildrežģu namiņi visapkārt burtiski uzprasās, lai tos fotografētu.DSC01907

Klīstam bez sevišķa mērķa un priecājamies par skaistajiem ielu skatiem. Atceļā uz busiņu nokļūstam tirgus placī. Te kārdinoši smaržo uz iesma ceptas vistas. Nu tik kārdinoši, ka zibenīgi izlemju vienu no tām nopirkt pusdienām. Vēl nezinām, kur piestāsim, bet šajā pilsētiņā vairs neuzkavēsimies, taču pusdienām vēl ir par agru.

Nolemjam doties uz kādu no vīna degustācijām. Kartē esmu atzīmējusi vairākus ciematiņus, kas jāapskata slavenajā vīna ceļā. Nekas speciāli rezervēts vai pasūtīts nav, paļaujamies uz to, ka piedāvājumu te netrūks. Netrūkst jau arī, bet nevaram vēl izlemt – kur tieši doties degustēt. Ciematiņos – lai cik skaisti tie nebūtu negribas, vajag sameklēt kaut ko tieši blakus vīna dārziem.

Vēl pa gabalu ieraugām pili kalna galā. Arī tā ir iekļauta vīna ceļā. Ja jau iekļauta, dodamies turp. Bet atkal tom- toms mūs ved neceļos! No sākuma vēl braucam pa lauku ceļu, vēlāk jau sākam bažīties – uz kurieni, jo ceļš vairs neizskatās pēc oficiāla ceļa, ja nu vienīgi pēc vīna dārza apmales. Tā arī ir. Sākas vīnogulāji, ceļš kļuvis šaurs kā taciņa. Busiņš ar grūtībām tiek cauri, zari skrāpējas gar durvīm. Nu jāmeklē atkal nākamais pagrieziens, kā no šī dārza tikt laukā. Pils aicinoši slejas turpat priekšā esošā kalna galā, bet mums jāgriežas apkārt un jāmeklē citi varianti. Pirms pametam vīna dārzu, nolemjam apstāties tepat, izkāpt un beidzot paēst. Labs lēmums. Vienīgi žēl, ka vīnogas nav gatavas, būtu burvīgākais deserts, pie tam – par brīvu.

Paēduši joprojām meklējam kā izkļūt no dārza. Beidzot!! Izbraucam uz nepārprotama ceļa un – kas tad tas? Tieši mums priekšā māja ar lielu plakātu pie iebraucamā ceļa “Ferme Le Dimanche”, kurā aicinājums degustēt Elzasas vīnus! Tieši to taču mēs meklējām! Eju noskaidrot cenas un citus sīkumus. Mani laipni uzņem saimnieks (pēc izskata gluži kā Paganels no „Kapteiņa Granta bērniem”). Viņš apsola mūs pacienāt, bet ne tagad, vēlāk, pēc diviem pēcpusdienā. Pa to laiku mēs paspēšot apmeklēt to pili. Degustācija esot par velti. Šādas ziņas visus ielīksmo. Vēl gan nezinām ko domāsim pēc pils apmeklējuma, bet nolemjam šo vietu iegaumēt.DSC01954

Tūrisma ceļvežos rakstīts, ka pils ir apmeklētākais objekts šajā reģionā. Braucam pa stāvā kalna serpentīniem un jāsāk būs ticēt – visa ceļa mala pilna ar automašīnām. Numuri uz tām gan vietējie, gan ārzemju, latviešus gan nemanījām. Mēs arī laimīgi atrodam vietu kur piestāt. Tālāk kalnā jāiet kājām. Gaiss virmo no karstuma. Dažbrīd atrodam vietas, no kurām iespējams fotografēt panorāmas skatus uz ieleju. Bet ieleju klāj tāda kā dūmaka, nekas spožs bilžu kvalitātes ziņā nesanāk. Lai arī mašīnu bija ārkārtīgi daudz, nekādus lielos cilvēku pūļus nemana. Kaut kur visi veiksmīgi izklīduši. Mēs uzkāpjam līdz pašiem pils vārtiem un noskaidrojam, ka ieeja pilī maksā 7 EUR. Ļauju katram brīvi izvēlēties, iet iekšā vai neiet, bet pati sekoju norādēm, kas ved uz dārzu. Atpūtīšos ēnā. Ceļvedī izlasīju, ka pils iekšiene veidota identiska tai, kādu to būvējis īpašnieks (11. gs) un tiek cītīgi uzturēta autentiskajā izskatā. Bet…citreiz.

Vēl labu brīdi pirms dotā laika, visi nejauši satiekamies dārzā (kur viens no augiem dobē ir parastā nātre!), tāpēc nolemjam braukt atpakaļ uz vīna degustāciju. Ceram atvēsināties. Lejup un atpakaļ braucot, vērojam skaistus ciematiņus, līdzīgus kā Kolmāra. Arī šeit uzraksti aicina degustēt vīnu. Bet mūs kaut kā tā ferma lauka vidū vairāk uzrunāja.

Esam klāt un mūs sagaida nu jau cits saimnieks, izrādās, viņi ir brāļi un mūsuprāt abi izskatās kā Paganeli.

Viņš mums izstāsta par savu ģimenes uzņēmumu, to, kur atrodas viņu vīna dārzi un kādus vīnus te ražo. Protams, tā nav milzīga ražotne un lielveikalos mēs tādus vīnus nekad neredzēsim, bet, mūsuprāt, tieši tā ir šī vīna lielākā vērtība.

Degustācija tiešām ir bez maksas. Vīnus degustējam pussaldos (kā dāmas gribēja). Kungs mums piedāvā vispirms lētāko variantu no kādas šķirnes, tad tās pašas šķirnes labāko darinājumu. Starpība ļoti izjūtama garšas ziņā, kaut arī neesam lieli vīnu speciālisti. Tā turpinām vēl pāris reizes – lētāko un dārgāko. Vīns ļoti garšīgs, no ledusskapja, sanāk arī atveldzēties. Par reibumu vēl neko nevar pateikt. Bet gan jau būs.

Jautāju, vai šeit bieži piestāj tūristi. Saimnieks atbild, ka nē, jo viņi ir ārpus pilsētas. Tāpēc dod degustēt par velti, cerot, ka iegaršosies un kāds kaut ko arī nopirks.

Lielajās ražotnēs tā nedara. Mums tas ļoti patīk, tāpēc viņa cerības piepildās un neviens neiziet no mājas kaut ko neiegādājies.DSC01956

Kāds bija ceļš līdz Strasbūrai, pagrūti aprakstīt, jo, domāju, ka, izņemot šoferīti, gulējām visi.

Strasbūra ir pilsēta uz Francijas/Vācijas robežas. Pēdējā, ko Francijā skatīsim. Centrs atrodas burtiski uz salas, jo apjozts ar kanāliem. Mēs atkal izkāpjam, lai dotos vecpilsētu apskatīt kājāmejot. Pēc divām stundām tiksimies tur, kur sarunāsim.

Kas tad vecpilsētās ir ko apskatīt? Protams, baznīcas. Tādas te ir vairākas. Ejam uz slaveno katedrāli. Katedrāle šobrīd tiek restaurēta, tāpēc iespaids rodas tikai par stalažām, kas to apņem. Ieejam pa sānu durvīm iekšā. Tā nu gan ir milzīga!!! Šķiet, ka lielāka gan par Albi redzēto. Cilvēku tik daudz droši vien tāpēc, ka laukā nežēlīgs karstums, bet šajā vēsumā ir tik jauki! Mēs staigājam un vērojam un atrodam arī šeit astronomisko pulksteni. Ja kāds nepaskopojas un iemet naudiņu, var redzēt kā tas darbojas. Mums paveicas, jo kāds nupat ir iemetis monētu un vērojam kā kustas figūriņas. Lai cik labs patvērums šis arī nebūtu, mums jāiet tālāk, jo ir jau vēl dažas labas lietas ko apskatīt. Laukā izejam pa centrālajām durvīm. Gribu apskatīt fasādi. Bet te nu tiešām burtiskā nozīmē jāapsēžas. Tik milzīgi augstus torņus neesmu redzējusi nevienai baznīcai! Žēl, ka nav kur atkāpties, jo laukums apbūvēts samērā cieši. Lai arī šajā braucienā skatījām ne mazums baznīcu, šī, ar savu varenību un skaistumu paliks neizdzēšamā atmiņā.

Vēl apmeklējām arī „Mazo Franciju” – pilsētas daļu kanālmalā. Vērojam kā darbojas kanāla slūžas un neapskaužam tobrīd laivās sēdošos, saulē karstošos tūristus.DSC01982

Ir taču vasara un karstums tai piederas. Tomēr jāatzīst, ka ilgstoši saulē uzturoties, rodas tikai īgnums un apnikums.  Dienas galvenā frāze: “Laba daudz nevajag”.

Esam pilsētas centru apskatījuši un mierīgi varam doties mājup.

Pārsteigums neizsakāms, kad bez kādām īpašām norādēm, piepeši manām, ka visi ielu nosaukumi un norādes jau ir vācu valodā.

Tātad – esam izbraukuši laukā no Francijas pat to nepamanot. Šoferītis vienīgais priecājas: „Paldies Dievam! Beidzot visu var saprast!”, ar to domājot norādes.

Jā, Francijā bez franču valodas ir pagrūti, bet ne neiespējami. Vismaz mums tā vienmēr būs jaukā atmiņā ar visu ko piedzīvojām.DSC01960

Norvēģijas brauciena dienasgrāmata (25.06.-08.07.2012.)

29 Okt

Aiz polārā loka

Šīs vasaras (2012) pirmais garākais brauciens kopā ar DABAS TŪRĒM.

Maršruts (minēšu galvenos pieturas punktus):

Rīga – Stokholma – Tronheima – Mūiranna – Saltstraumene – Būdē – Lofotu salas – Annejas sala – Trumse – Alta – Nordkaps – Rovaniemi – Turku apkaime – Helsinki – Tallina – Rīga.

Pavisam kopā 13 dienas – no 25. jūnija līdz 8. jūlijam, pavisam nobraukti ap 5000 km, tieši pa Norvēģiju ~3600 km.

Sākotnējās izmaksas katram brauciena dalībniekam – 450 Ls gan izauga lielākas par vismaz 100 Ls + papildus ekskursijas un ieejas maksas apskates objektos.

Pirmoreiz arī pati dodos tik tālu uz Eiropas ziemeļiem.

Norvēģijā ir būts, bet tikai līdz Bergenai un Oslo. Šoreiz ceļojums pa Norvēģiju sāksies no vidienes – Tronheimas un tad uz ziemeļiem, līdz pat Nordkapam.

Iespējams, šādu maršrutu turpmāk „DABAS TŪRES” varētu plānot katru gadu, tāpēc šis bija tāds kā izmēģinājums – vai ir tā vērts un ko ir vērts šajā Norvēģijas reģionā skatīt un apmeklēt. Braucām maza kompānija – 6 dalībnieki +šoferis +grupas vadītājs.

Ko mēs šajā laikā apmeklējām un piedzīvojām? Katrs, protams, saskaņā ar savām interesēm un mērķiem, ja tādi bija. Bet galvenā doma bija – nelielā draugu pulkā aizkļūt līdz tālākajam Eiropas ziemeļu punktam. Tā kā visiem zināms, ka oficiāli atzīmētais nav tālākais, mums bija doma aiziet pārgājienā līdz īstajam…

Pa ceļam, protams, gribējās redzēt iespējami vairāk no tā, ko piedāvā Ziemeļnorvēģija – gan dabas skatus, gan augu un dzīvnieku valsti.

Šoreiz par to, ko apskatījām brauciena laikā un ko atzinu par labu esam, bet „citai reizei”. Aprakstā minēti tikai mani – reizē arī grupas vadītājas, personīgie iespaidi.

Kopumā var teikt, ka brauciens ir skarba skaistuma mīļotājiem un tiem, kas mīl atpūsties aktīvi, ārpus pludmalēm un viesnīcām. Komforta līmenis – vidējs vai pareizāk sakot –cilvēkiem ar ne pārāk augstām prasībām.

Jārēķinās ar to, ka dzīvošana pa 4 vienā mājiņā (lētākais no variantiem ceļojot ar grupu, lētāk ir tikai teltī), gultas veļa pašiem jāņem līdzi. Mājiņās reizēm gan ir viss nepieciešamais ēst gatavošanai (traukus un mazgājamos līdzekļus varējām pat līdzi neņemt) un tomēr…kādam jau ir jāgatavo, tas prasa laiku, iedvesmu un piepūli.

Ne katru dienu viss šķita tik skaistiJ Bet tāda nu ir Norvēģija. Gribi ceļot ar komfortu – maksā. Gribi ceļot pēc iespējas lētāk – rēķinies, ka nāksies vairāk piestrādāt savā labā.

Zviedrijā. 

No Rīgas uz Stokholmu tiekam ar prāmi.

Brokastis uz prāmja paēdam krietni, jo turpmāk par visām ēdienreizēm būs jārūpējas pašiem, tas ir viens no lielajiem nezināmajiem jēdzieniem šajā braucienā.

Visa diena paies Zviedrijā, jānobrauc vairāk kā 600 km, lai tiktu līdz rezervētajai naktsmītnei. Tā kā Zviedrija nav mūsu ceļojuma mērķis, īpašas pieturvietas nav plānotas, stāsimies kur patiks. Pa ceļam iebraucam apskatīt Upsalu, pareizāk sakot apmeklēt tās katedrāli, kurā apglabāts Kārlis Linnejs – visu augu un dzīvnieku sugu klasifikācijas pamatlicējs. Laiks apskatei – 40 minūtes paskrien vēja spārniem. Vispirms jau ierodamies tieši uz brīvdabas koncerta sākumu. Iela pie katedrāles pilna ar klausītājiem. Mazliet papriecājušies par mūziku, dodamies apskatīt Linnejam atvēlēto stūrīti iekštelpās. Ķeksītis ielikts, vēl tikai labierīcības, kādi suvenīri un braucam tālāk.

Nākamo pieturu cenšos sameklēt iespējami tuvu Botnijas līča krastam, lai pusdienu pauzi ieturētu „pa smuko”. Izvēlamies kartē ciematiņu netālu no Sundsvālas un meklējam kā piebraukt. Īsti nesanāk tā kā vēlējos, jo ciematā iebraukšana liegta, izņēmums – iedzīvotājiem piederošais transports. Apstājamies turpat pie ciemata stāvlaukumā. Kamēr top aukstā zupa, laižu grupu pastaigāt pa apkārtni. Bija doma salīdzinājumam novērtēt – kāds ir ūdens Botnijas līča ziemeļu pusē, Zviedrijā un atceļā – Somijas pusē. Botnijas līcī tam ir ļoti niecīgs sāls saturs, tāpēc praktiski šajā krastā zivju un augu sugas ir gandrīz vai tādas pašas kā saldūdens tilpnēs. Diemžēl…karte navigatorā mazliet mānīga. Līdz līcim krietns gabals, pusdienu pauzē neiespējami tik tālu aiziet. Tāpēc top tikai foto ar skaista piekrastes ciematiņa sadzīves sīkumiem – mājām, laivu piestātnēm un lupīnām, kas visapkārt un gar ceļa malām šajā laikā ir pilnos ziedos.

Vēl pārsimts kilometri līdz naktsmītnei, tāpēc, lai izlocītu kājas, ir vēlēšanās piestāt kāda ezera krastā. Te ir stāvlaukums pilns ar kemperiem. Droši vien vieta, kur sabrauc makšķerētāji. Mums vairāk interesē putni. Pamanām divas pūkpīļu ģimenes. Fotogrāfi dodas ķert labos kadrus, pārējie staigājam un pētām senas laivas, kas izvilktas krastā.

Aiz Sundsvālas griežam nost no ceļa kas ved paralēli līcim, tagad dodamies kalnu virzienā. Jocīgākais secinājums – ir jau plkst. 20:00, saulei vajadzētu būt kreisajā ceļa pusē, rietumos. Bet tā spītīgi spīd turpat, labajā pusē, pie tam samērā augstu pie debesīm. Tā varētu būt pirmā liecība par to, ka esam netālu no polārā loka līnijas, bet kāpēc saule atrodas nepareizajā pusē??? Mīkla, ko minēt un smiekli, jo tieši šīs diskusijas laikā fonā Intars Busulis savā dziesmā par rīta kafiju arī dzied, ka „parasti saule otrā pusē spīd”…tā gadās.

Vēl mums gadās kāda skaista pietura pirms naktsmītnēm. Pamanām labiekārtotu stāvlaukumu, nolemjam piestāt labierīcību dēļ. Bet te ir arī ierīkotas pastaigu takas, laipas pāri akmeņiem un upei. Atkal jau stunda paiet nemanot. Sākumā domājam arī vakariņot tepat, taču šo lēmumu mainām, jo paliek jau tumšs, bet mēs vēl neesam atraduši nakšņošanas vietu. Tā ir kādā no slēpošanas bāzēm kalnos. Nebūtu jau problēmu, bet mūsu navigācijas ierīce saniķojusies un tieši šim reģionam man nav līdzi lielākas izšķirtspējas karte. Ar to, kas ir, nepietiek lai saprastu kur tieši būs jānogriežas no galvenā ceļa…

Gala rezultātā pašu Bāzi atrodam viegli, vienīgi naktsmītne jāmeklē, jo birojs nu jau slēgts, mums ir atstāta atslēga pastkastītē pie ieejas ar karti un paskaidrojumiem. Viss labs, kas labi beidzas, esam nu jau pa tumsu, bet tur kur vajadzēja nonākt. Istabiņas kā jau istabiņas ar divstāvīgām gultām. Bet virtuve!!!! Visas iespējamās un nepieciešamās ierīces, plītis, cepamie un vārāmie katli, trauki, telpas! Viss mūsu rīcībā. Pagatavojam pirmās kopīgās vakariņas un apsēžamies pie kamīna parunāties par dienā piedzīvoto. Tā nu sanāca, ka šo vienīgo reizi brauciena laikā visi kopā…

Norvēģijas vidiene.

Nākamais rīts atkal pa virtuvi gatavojot brokastis. Sāku aptvert, ka viegli nebūs –ļoti jārēķinās ar laiku – kārtīgi jāizdomā cikos celties, lai visu paspētu. Apkārtnē viss tāds drēgns un apmācies, mazliet smidzina. Šodien vienai brauciena dalībniecei dzimšanas diena, tāpēc saplūcu bagātīgu raspodiņu pušķi, vēlāk vismaz tējai noderēs.

Pēc sveikšanas un laimes vēlējumu izteikšanas, dodamies robežas virzienā. Jāuzpilda degviela. Kamēr mēs ar tādām piezemētām lietām darbojamies, ir tapuši burvīgi uzņēmumi ar vāveri, kura tepat zālājā kaut ko meklē.

Jau pēc kādiem 60 km šķērsojam robežu, arī to iemūžinām fotoattēlos. Bet nekāda lielā iespaida vēl par Norvēģiju nav. Abas pierobežas puses samērā līdzīgas.

Mēs dodamies Tronheimas virzienā. Esmu ielikusi plānā šo pilsētu jo tā taču norvēģu vēsturē ieņem ļoti nozīmīgu lomu. Pavisam nesen, pirms brauciena, vēlreiz pārlasīta arī Sigrijas Unsetes grāmata „Kristīne Lavransa meita”, esmu sameklējusi arī visu pieejamo informāciju par pilsētas centrā apskatāmajiem objektiem un tie ir – Nīdarūsas katedrāle, Arhibīskapa pils un arsenāla telpas, ostas rajons ar skaistajām, atjaunotajām mājām –Brigene. Diez vai ko vairāk divarpus stundās paspēsim.

 

Jāatzīst, ka pilsētas centrs mazs un kompakts. Tepat vien apkārt, saskatāmā attālumā viens no otra ir visi objekti. Laika pietiks. Šodien pilsētas centrālajā laukumā notiek tirdziņš. Cilvēki tirgojas, našķojas (mēs arī), izklaidējas, ziedo, un vienkārši pavada laiku staigājot. Sadalāmies pa interešu grupiņām. Mūsējā vispirms uzmeklē tūrisma informācijas centru, lai paņemtu kādus materiālus un karti. Pēc tam tad arī top plāns, kādā secībā visu skatāmo salikt. Ar divarpus stundām man pietiek. Bet vai es te gribētu braukt vēlreiz??? – nezinu. Tādam ieskatam lai to saprastu, varbūt tomēr bija par maz.

Esmu apsolījusi šodien vēl Stiklestādes apmeklējumu – kas ir senas, vēsturiski nozīmīgas kaujas vieta. Bet, kaut kā pabraucam garām. Vai nu piemigu, vai nepamanīju, bet norādes ar pagriezienu nav. Esam jau pie kempinga, kur pasūtītas naktsmītnes. Atpakaļ varētu doties pēc vakariņām, ja ir vēlēšanās. Bet – tādas nevienam nav.

Protams, paiet laiks, kamēr sagatavojam ēdienu, paēdam, nosvinam beidzot dzimšanas dienu. Vakars brīvā režīmā, skaista ezera malā. Ir vasara, varētu peldēties, bet ūdens šķiet nežēlīgi auksts. Arī gaiss ir vēss. Mums ar šoferi laiks paiet sēžot un liekot nākamos pieturas punktus navigācijas ierīcē. Kaut kā viss ir izdzēsies. Ierīce pirkta tieši pirms ceļojuma un nav vēl pamatīgi iepazīta droši vien tāpēc arī ik pa laikam niķojas (vai pareizāk sakot – dara to ko tai liek darīt, nevis to ko vajagJ)

Ziemeļnorvēģija.

Nākamajā dienā joprojām turpinām ieturēt virzienu uz ziemeļiem. Bet nolemjam, iespēju robežās, sekot ceļa norādēm ar kurām apzīmēti visi ainaviskie un vēsturiskie apskates objekti, jo šajā reģionā konkrētu vēlmju kaut ko apskatīt nav. Pirmais objekts izrādās skaists ūdenskritums. Lielākais un iespaidīgākais, ko vispār brauciena laikā apmeklējām. Kā nu Norvēģijā bez ūdenskritumiem!

Biju iecerējusi arī kādas lašu audzētavas apmeklējumu. Piebraucam. Ir iespējas iziet botānisko taku, uzzināt visu par lašu nārstiem un audzēšanu tikai…par diezgan ievērojamu maksu, vietējā gida pavadībā. Bez maksas te nekā nav. Nav iespējams pat pār žogu paskatīties. Bet kaut ko papildus maksāt neviens no grupas nevēlas. Tad nu pamielojam acis suvenīru veikaliņā un dodamies tālāk.

Vēlāk mums atgadās neliels piedzīvojums. Ap pusdienlaiku pēkšņi uz ceļa nākas stāties – sastrēgums. Nav īsti skaidrs iemesls, jo mašīnu rinda pazūd aiz līkuma. Ātri tiek pieņemts lēmums – kamēr vēl iespējams, doties mazliet atpakaļ līdz stāvvietai un tur, upes krastā, pagatavot pusdienas. Ja jau jāgaida, tad vismaz lietderīgi laiku pavadot.

Esam jau paēduši, bet mašīnu rinda nekustas. Tā ir kļuvusi krietni vien garāka, nu jau arī tālu aiz mums. Kartē secinām, ka cita ceļa kā šo visu apbraukt nav. Nolemju mazliet „paspiegot”. Sarunājam, ka dodu visiem kādu pusotru stundu brīvā laika, pati tikmēr iešu paskatīties, kas noticis. Ja nepaspēju atgriezties, lai brauc man pakaļ. Eju, eju, aina nemainās. Cilvēki gar ceļa malu apstaigājas, vadā suņus, smēķē. Vārdu sakot piespiedu kārtā meklē kā sevi nodarbināt. Daži pusdieno tāpat kā mēs. Te virs meža pamanu helikopteru. Redzu arī no kuras vietas tas ceļas gaisā, tālu vairs nav. Nu tātad kaut kas jau ir atrisināts. Tā arī ir, vēl aiz pāris līkumiem redzu mežā no ceļa noslīdējušu smago auto, kam piekabe burtiski ap koku aptinusies. Negadījuma vietā ir visas iespējamās tehniskās palīdzības un ceļš samērā drīz jau ir atbrīvots satiksmei.

Es tā arī netieku atpakaļ līdz mūsu stāvvietai, mani tiešām uzņem jau pa ceļam. Ejot atpakaļ, lai netraucētu mašīnas, cenšos turēties ceļa nomalē. Tā ir šaura, šaura un vēl – ar ļoti irdenu segumu, reizēm tam uzkāpjot, kāja ieslīd grāvī. Praktiski sanāk – tur kur beidzas asfalts, ceļš patiešām beidzas! Ja pārbrauc kaut drusku pāri malai, grāvis garantēts. Par šo brīdinu šoferīti, lai turpmāk uzmanās.

Arī tālāk maršrutā ir ceļa remonts, tāpēc jādodas pa apkārtceļiem. Un tā ir mūsu lielā veiksme. Citādi diez vai būtu redzēti tik skaisti skati! Izkāpjam kāda kalna virsotnē ierīkotā stāvlaukumā lai pafotografētu apkārtnes ainavas. Esam virs 1000 m augstuma. Nu jau kalniem sniega cepures galvā! Pūš ass vējš, blakus mazam ezeriņam vēl neizkusis sniega blāķis. Kad kārtīgi apskatu binoklī, kas tie par baltumiem ezerā, izrādās, ledus. Ir jūnija beigas! Kokiem lapas gan ir, bet vēl tādas spilgti zaļas, tikko izplaukušas. Arī ziedi kā pie mums pavasarī. Īsa gan Norvēģijā tā vasara, nākas secināt! Tad jau, ja šis brauciens būtu nedaudz agrākā laikā ieplānots, mēs vispār piedzīvotu vēl kārtīgu ziemu.

Arī šeit no kalna tek upe, kas veido skaistu ūdenskritumu. Ložņājot, kāpelējot un fotografējot stunda paiet nemanot.

 

Vēlāk, jau uz lielā ceļa atgriežoties, šķērsojam oficiālo robežu ar Ziemeļnorvēģiju.

Tā izveidota kā arka pāri ceļam, kas simbolizē ziemeļblāzmu. Esot Norvēģijā tūristu visvairāk fotografētais objekts. Tam par godu iedzeram pa vīna glāzei.

Vienīgā lielā pilsēta, ko šodien pa ceļam redzam, bet kuru neapmeklējam – Mūšene. Tās tuvumā piestājam vienā no fjorda līčiem. Te ir pilna piekraste ar jūras žagatām un kaijām. Top dažādas fotogrāfijas. Pastaigāt gan nekur tālu nesanāk, jo atkal jau diena bīstami tuvu vakaram. Labi, ka var manīt pusnakts saules ietekmi – pat astoņos vakarā saule vēl zenītā. Pie tā jāpierod.

Īsi pirms kempinga, piestājam lai nofotografētos uz ezera un kalnu fona. Pēc desmit minūtēm kempings arī ir klāt. Šoreiz saņemu daudz sajūsminātu „paldies” par izvēlēto skaisto vietu. Izvēloties gan pat īpaši nenojautu, ka tā būs tieši tāda, bet arī pati bezgala priecājos.

Mūsu ceļojuma skaistākais un komfortablākais kempings – Yttervik. Pēc vakariņām, kas iznāk jau krietni vēlu, ap pusvienpadsmitiem, miegs vēl nenāk. Laukā gaišs kā dienā. Nolemjam doties pastaigā pa apkārtni. Vispirms jau gribas apskatīt un pakāpelēt pa nelielajām klintīm, kas tepat pie kempinga iebrauktuves bija redzamas. Tā arī darām. Vēss gan, bet tam jau ir domātas biezās jakas, pat cepures. Jā, cimdi tiešām noder, kaut arī ir saulains vasaras vakars…Uzrāpjamies klintīs un saprotam, ka esam iekāpuši tieši putnu ligzdās. Mazuļu gan te vairs nav, tie jau izperēti. Tomēr kaut kur tuvumā tiem jābūt, jūtam, ka esam krietns traucēklis, kaijas visu laiku lido virs galvas un ķērc, cenšas mūs aizdabūt prom. Aicinu grupu viņām paklausīt un šoreiz atkāpties. Tā pastaiga izvēršas ļoti īsa, jo citu klinšu kur uzkāpt nav.

Atceļā atgadās kas tāds, kas vēlāk veido vienu no leģendāriem brauciena teicieniem. Ejam pa dzelzceļa sliedēm, jo citas takas te nav. Pēkšņi pa šoseju, kas ved paralēli dzelzceļam, mums pabrauc garām vieglā automašīna un tajā esošā kompānija kaut ko skaļi kliedz un vicina mums ar rokām. Tā kā kompānijā esam tikai sievietes, paraustām plecus, norunājam, ka uzbāzīgi gan tie norvēģi un turpinām ceļu. Pēc brīža sadzirdu dīvainu skaņu, šķiet, ka tā nāk tieši no klints. Apstājos un mēģinu saklausīt labāk. Meitenes tikmēr nogriezušās uz taciņas, kas ved uz kempingu un sauc – „Tu nenāksi?” Bet es vēl stāvu, klausos un jautāju „Kas tā par skaņu???”

Beidzot sekoju meitenēm. Minūti vēlāk uzzinām – kas tā par skaņu. Apdullinošā ātrumā mums garām pabrāžas ātrvilciens. Labi, ka bijām jau uz takas mežā. Diez vai spētu noturēties pretī vējam, ja vēl būtu sliežu malā, kas ir tikai šaura strēmelīte gar klintīm! Cik tur trūka!!

Bīstamās situācijās vēlāk vienmēr skanēs jautājums – „Kas tā par skaņu?”J

Pirms aizmigšanas gribas pasēdēt uz namiņa terases. Skats uz ezeru burvīgs! Ir jau ap pusdiviem naktī, bet tik gaišs, ka mierīgi var lasīt grāmatu. Es vēl paspēju nosūtīt dienas laikā tapušās fotogrāfijas mājiniekiem. Un tad ar piespiešanos dodos pie miera. Vienīgais, kas disciplinē, ir doma, ka no rīta jau septiņos jāgatavo brokastis.

Pārgājiena diena.

Izbraucam agri, jo daudz darāmā pa ceļam. Šodien paredzēts pārgājiens uz Svartisena ledāju, kas ir otrais lielākais Norvēģijā – 25 km2 . Platība ne pa jokam, bet mēs jau tikai pašu „mēles” galiņu redzēsim.

Laiku sola jauku. Rīts saulains. Bet īpaši tam neuzticos, jo arī saulainā laikā te ir vēss. Lieku visiem padomāt par siltām jakām un džemperiem.

Ceļam, kas ved uz ledāju, gar malu tek brīnišķīga upe. Vietām oļaina, vietām smilšainu segumu. Ūdens nav augstu, tāpēc ir interesanti skati.

Esam atraduši kuģīšu piestātni, bet, izņemot reklāmas plakātus te neviens mūs nesagaida. Sarunā ar dažiem tūristiem, kas tepat nakšņojuši, noskaidroju, ka pirmais ūdens transports aties pēc pusotras stundas. Bet uz ledāju varot doties arī ar kājām un viņi tā darīšot – attālums tikai 8 km. Pēc nelielas apspriešanās arī mēs nolemjam iet ar kājām. Parēķinām, ka 8 km pa divām stundām varētu noiet, nav vērts tāpēc lieki naudu maksāt par braucienu (120 NOK). Saģērbjamies un dodamies.

Jau pēc 20 minūtēm saule cepina kā negudra, izskatās, ka laiks patiešām būs jauks. Drēbju ir par daudz un ērti ejamais ceļš ir izbeidzies. Tā… Brienam caur brikšņiem un prātojam vai vispār vēl ejam pareizā virzienā. Mierina doma, ka nomaldīties jau nevar, ja vien iet gar ezera krastu. Bet divās stundās jau nu gan to ceļa gabalu nenoiesim. Būs tā kā būs, jo atpakaļ iet arī nav vērts. Ar nelielām pauzītēm un krietni noguruši esam nokļuvuši ezera otrā galā. Īsi pirms galamērķa sasniegšanas, mums garām kaitinoši papukšķina arī kuģītis. Iznākot no krūmājiem, redzu, ka tas vēl ir piestātnē. Dodos noskaidrot, cik bieži tas kursē un uz kuru mums ir cerības paspēt atceļā. Atpakaļ gar krastu vairs neiesim, tā nu ir nolemts. Kuģītis kursē samērā bieži, mums derētu tas, kas atiet no šīs piestātnes ap trijiem pēcpusdienā. Bet izrādās, ka gar ezeru esam nogājuši tikai 5 km, vēl 3 km jāiet kalnos līdz ledājam!!!

Šajā ezera galā visa veģetācija ir izbeigusies. Ainavas kā uz mēness. Skarbas klintis dažādās krāsās, kalnu upe, kas iztek no kādas klints un spoža saule zilās debesīs. Ar visu nogurumu, kas pulsē galvā summējot – sirreāla sajūta. Ceļa kā tāda, protams, nav. Bet neizskatās arī, ka būs kaut kas īpaši sarežģīts. Katrā ziņā, sasaistē jāiet nav un pa stāvām klintīm jārāpjas arī nav. Pamanu, ka mums garām paiet pat ģimenīte ar visu mazo bēbi. Tātad – taka visa vecuma cilvēkiem.

Bet viegli arī nav, galvenokārt tāpēc, ka visi pārsvarā esam birojos sēdošie cilvēki. Tie 3 km šķiet garākie kādus esmu gājusi. Daži no grupas nolemj neturpināt kāpienu un dodas atpakaļ uz piestātni. Daži ir jau aizsteigušies tālu priekšā. Mazliet spēku dod tas, ka ledājs ir saskatāms. Tuvojoties tam, jūt arī aukstumu. Beidzot noder siltās jakas! Vismaz nav vairs jānes.

Līdz galīgai uzvarai gan visa grupa nav aizgājusi, tomēr pie pusdienām lielākais vairums saka, ka šis bija vērtīgs pārgājiens, neskatoties uz visām grūtībām. Nu ja tā padomā, laiks mūs patiešām lutināja. Šī laikam arī bija vienīgā, īsti siltā diena.

Paēdam un braucam tālāk. Mums vēl jāšķērso Ziemeļu polārā loka līnija un jāpaspēj uz dabas izrādi – Saltstraumenes milzu virpuli.

Aiz Ziemeļu polārā loka.

Ziemeļu Polārā loka centrs izrādās ļaužu kupli apmeklēta iestāde. Mēs arī nofotografējamies visi kopā pie simboliskās zīmes un paklīstam apkārtni pavērot. Laiks nomainījies ļoti strauji, laukā vairs tikai + 7 grādi! Arī augu valsts pilnībā mainījusies. Skujkoku mežu vietā sīki, reti bērziņi, vai pat tikai sūnājs.

Foto: Daiga Možeika

Nevaru izvēlēties, kurš no ceļiem labāks braukšanai uz Saltstraumeni, lai paspētu laikā – tieši 20:01 sāksies lielais virpulis, kas noteikti esot jāredz.

Man palīdz navigācija – arī tom-toms iesaka braukt pa mazāko, ne tik nozīmīgo ceļu, toties tas ir īsāks. Nogriežamies no šosejas un braucam kalnos, riskējam. Arī šoreiz jāatzīst, ka tā bija veiksme. Skaistākais brauciena posms , bet laikam arī bīstamākais. Busiņa aizmugurē aizdomīgs klusums, nesaprotam – vai no bailēm? Izrādās – tauta guļ. Žēl, visu skaistumu tikai mēs ar šoferi novērtējām.

Saltstraumenē esam pusstundu pirms virpuļa sākuma. Jau braucot pāri tiltam, manām, ka tas ir pilns ar cilvēkiem. Tātad – izrāde būs! Sākumā piestājam upes malā, bet tad tomēr arī mēs nolemjam doties uz tiltu – no augšas taču jābūt labākam skatam. Virpulis jau ir, bet ne tik iespaidīgs kādu biju iedomājusies. Patiesībā pat neveidojas viens, konkrēts virpulis, bet vairāki atvariem līdzīgi. Tā, par šo viss skaidrs – reklāma ir labākais līdzeklis jebkā iebarošanai. Kaut gan, nevar jau teikt, ka nekā iespaidīga nebija. Reizēm īsti nesaproti, kas tam cilvēkiem vajadzīgs pilnai laimei.

Iekārtojoties naktsmītnē, ir pilnīgi skaidrs, ka pilnai laimei nevajag vienu mājiņu visiem. Ir šauri, smacīgi, neērti, viena duša un tualete uz visiem astoņiem…Laukā arī nav ko darīt, jo ne tikai līcī, bet arī gaisā sagriezies īsts virpulis. Ir ļoti nemīlīgs laiks –vējains, lietains.

Kaut kā tā nakts jāpārlaiž un jāieraksta atmiņā šī namiņa izvēle kā totāla neveiksme.

Lofotu salas.

Otrā dienā ar prāmi dosimies uz Lofotu salām. Laiku esmu parēķinājusi pareizi, bet vienīgais ko nevar parēķināt – cik pie prāmja būs brauktgribētāju. Jāstāv visiem vienā rindā, pie tam, autobusus no tūrisma firmām laiž pa priekšu, jo tie ir iepriekš rezervējuši vietas. Stāvam rindā un gaidām, izvēles nav. Nākamais prāmis tikai pēcpusdienā, kas būtu krietni par vēlu, ņemot vērā mūsu plānoto programmu atlikušajai dienas daļai. Kasiere, kas mums izdod biļetes, saka, ka vēl nezina vai mēs uz šī prāmja tiksim… Tas nu gan nav patīkams jaunums. Sēžam kā uz adatām. Bet laikam esam to pelnījuši, visa pasaule ir ar mums un mūsu busiņš iebrauc kā priekšpēdējais vēl uz šī paša prāmja!!

Ceļš pāri līcim uz Lofotu salām nav sevišķi interesants, jo laiks apmācies. Jābrauc četras stundas. Lielāko daļu no tām izmantoju atpūtai, pat īstam miegam.

Arī Lofotu salas mūs sagaida ar drēgnumu. Mākoņi aizķērušies zemu kalnos, šķiet, ka burtiski virs galvām. Esmu dzirdējusi, ka Lofotu salas ir skaistākais Norvēģijas stūrītis. Man jau gan šķiet, ka Norvēģijā visur ir skaisti, būtu tikai siltāks…

Moskenes ostā mūs sagaida kaiju klaigas uz visām apkārt redzamajām klintīm. Kaut arī laiks apmācies, priecājamies, ka nelīst un ir iespējams ik pa laikam piestāt kaut ko pafotografēt. Pirmais fotografējamais objekts ir lielie zivju statņi. Nekur citur tā zivis nežāvē. Salās ir plānots arī Vikingu muzeja un lielākās pilsētas – Svolvēras apmeklējums. Tik maz tāpēc, ka naktsmītnes mums nākamajām divām naktīm ir otrā galā – Annejas salā, bet līdz turienei vēl ap 300 km.

Pusdienu pauzei piestājam kāda neliela ciematiņa nomalē, galvenokārt vilina uzraksts „Statoil”. Cerībā uz WC apmeklējumu, kafiju un ko nu vēl ne, iebraucam stāvvietā. Smagi nākas viltiesJ, šoreiz slavenā zīmola uzraksts ir būdiņai, kurā nav pat ieejas, bet blakus ir tikai viens pašapkalpošanās degvielas sūknis…

Pēc pusdienām un vietējā suvenīru veikaliņa apmeklējuma, dodamies tālāk.

Pie vikingu muzeja sadalāmies 2 interešu grupās – ir tādi, kam interesē vikingu vēsture un tādi, kas vēlas vērot un fotografēt putnus. Šoferis aizvizina fotografētājus, pārējie dodamies muzejā. Pusotra stunda, ko te varam pavadīt ir pārāk īss laiks. Ir palikušas nākamajā reizē skatāmās lietas. Tas nozīmē, ka nākotnē šeit atgriezīšos.

Svolvērā gan nepiestājam, tā vietā grupa ierosina sameklēt kādu ainaviskāku vietu. Tā arī darām un top dažas ļoti jaukas bildes.

Vēl viens pārsteigums mums tiek sagādāts kārtējā stāvlaukumā, kur ēdam vakariņas. Te automašīnās, taupības nolūkos, naktis pārlaiž daži, uz šejieni darbā atbraukušie latvieši. Saprotam, ka nauda arī Norvēģijā nenāk viegli.

Naktsmītnēs ierodamies jau īsi pirms pusnakts. Lai arī laukā nav īsti tumsa, par ļoti gaišu laiku arī to nenosauksi, jo ir apmācies. Visu vēl vairāk sarežģī fakts, ka mūsu rezervēto mājiņu atslēgas neatrodas solītajā vietā. Nakti pārlaist busiņā? Īpaši laba noskaņojuma nav, prāts uz jokiem nenesas. Visu atrisina kempinga saimnieks, kurš uzrodas pēdējā iespējamā brīdī pirms īstas katastrofas sākšanās. Atslēgas nu mums ir un aši sadalāmies pa kompānijām. Miegs gan vēl nenāk. Pie tējas norunājam jau krietni pāri pusnaktij. Bet tā nav liela bēda – rīt nekur nav jāsteidzas.

Otrā diena kempinga apkārtni rāda jau priecīgākās krāsās. Parādās saule. Mēs esam ieplānojuši doties izbraukumā ar laivu, pufinus jeb alkus vērot. Izbraukšana uz to ir no netālu (9 km) esošā ciematiņa. Paēduši dodamies noskaidrot kas, kur un cikos notiek.

Bleikā viss vientulīgi, nekur nekādas norādes nemana. Sastopam tikai divus savstarpējās sarunās iegrimušus cilvēkus. Saņemos un eju noskaidrot jautājumu. Man paveicas – viens no runātājiem ir mūs interesējošā kuģīša kapteiņa brālis. Pats kapteinis dzīvo tepat, galvenajā ielā un pēc īsas sarunas pa telefonu, tieku nosūtīta ciemos tieši pie viņa. Uzzinu, ka 8 cilvēki ir pietiekami liela kompānija, lai kuģītis dotos ceļā (ja mūsu būtu mazāk, brauciens nenotiktu).

Mums vēl kādu stundu ir laiks līdz izbraukšanai. To nu katrs pavada pa savam. Mūsu šoferītis gaužām lietderīgi – viņam jau pēc pusstundas gadās noķert piecas zivis. Bijām dzirdējuši, ka Lofotu salas ir labākā vieta šādai nodarbei, taču piedzīvotais liek sajūsmināties pat tādiem, kam makšķerēšana nav mīļākais laika pavadīšanas veids.

Lielākais prieks par to, ka vakariņā būs svaigi ceptas zivis, nevis konservi kā līdz šim!!!

 

Izbraukumā piedalās vēl arī daži citi tūristi. Viens no komandas vīriem interesanti pastāsta par alku dzīvesveidu, kā arī par citiem uz Bleika klints dzīvojošajiem putniem. To tur ir vairākas sugas.

Izkāpt lai fotografētu nebūs atļauts, tas jādara no kuģa, ir taču ligzdošanas periods. To saprotam tīri labi. Bet traucējums jau vienalga sanāk, ja katru dienu tāds kuģītis vismaz trīs reizes apriņķo salu…Pie tam, par prieku tūristiem, tiek izdotas visādas skaņas, kas sapulcina apkārtnes plēsīgos putnus. Diez ko komfortabli un pasargāti vis tie alki nevar justies šā vai tā. Bet skati jau vienalga iespaidīgi. Nekur citur tādus neredzēsim. Pirms nokāpšanas no kuģīša, tiek iekasēta maksa par braucienu (360 NOK no cilvēka).

Pēc atgriešanās uz sauszemes, nolemjam, ka vajag vēl noķert vismaz trīs zivis, lai ir katram pa vienai. Tāpēc Jānis turpina makšķerēt, bet mēs dodamies mazliet pastaigāt gar Norvēģu jūras krastu. Pēc stundas atgriežamies un vajadzīgais skaits zivju ir maisiņā.

Tepat, piestātnē uzzinām, ka ir iespēja braukt arī vaļus vērot, bet cena ir tik augsta, ka nevienam vairs nerodas vēlme pamēģināt.

Vakariņas mums šoreiz sagādā un gatavo abi vīrieši, paldies viņiem!

Vēlā vakarā nevaram izlemt – iet vai neiet pārgājienā kalnos. It kā ir pietiekami gaišs lai to darītu. Bet takas sākums ir patālu no kempinga, būsim jau piekusuši turp aizejot, tad vēl kāpiens… Man jau vēlēšanās ir, bet bez kompānijas viena arī nekāpšu. Šī būs otrā lieta, kas tiek atlikta „nākamajai reizei”. Trešā – noteikti nākamreiz izmantošu silto kublu. Man šķiet, ka ir taču tik skaisti – sēdēt +37 grādu siltā ūdenī, iespējams, pavisam ne siltos un komfortablos āra apstākļos, kaut kur pasaules malā, Norvēģu jūras malā un baudīt mieru un apkārtnes skaistumu! Noteikti.

Trumse – ziemeļu Parīze.

No rīta atkal agrās brokastis, jo ar prāmi, kas atiet no salas gala jau plkst. 9:00, jātiek uz sauszemes. Pēc iepriekšējās pieredzes zinām, ka labāk laikus ierasties ostā un pagaidīt, nekā nervozēt – tiksim vai netiksim uz kuģa. Šoreiz gan kuģis nav tik pilns. Braucam apmēram divas stundas. Cītīgi skatos jūrā, cerībā ieraudzīt vaļus – veiksmes gadījumā tos varot redzēt. Bet šoreiz veiksme nav ar mums. Laiks paliek aizvien draņķīgāks. Līst, ir drēgns un miglains. Tāds tas mūs sagaida arī krastā. Krasta klintis nosauktas par Velna zobiem to stāvuma un robainuma dēļ. Klinšu galotnes ir tik augstas, ka īsti novērtēt pat nav iespējams, būtu tālu jāatkāpjas, bet nav jau kur.

Te pa ceļam iepazīstam arī šo to no Lapu dzīves, jo ik pa laikam ceļa malā kāds vigvams (patiesībā nemaz nezinu kā dēvē viņu mājokļus – jurtas?). Noslēpumaina tauta – lapi, bez savas dzimtenes, tomēr sastopami četru valstu teritorijā – Norvēģijā, Somijā, Zviedrijā un nedaudz arī Krievijā. Ļoti īpatnējs dzīvesveids un par ziemeļbriežu ganīšanu viņiem māca skolā…Neko citu gan viņi tā pa nopietnam arī nedarot. Ziemeļbrieži viņiem ir dzīvesveids, ne tikai mājdzīvnieki.

Tā kā laiks mūs nelutina, dodamies vien uz Trumsi. Nolemjam, ka ēdīsim pusdienas tur. Un pēc tam būs brīvais laiks.

Trumses kempings ir lielākais no visiem, kurus brauciena laikā izmantojām. Nekādas intimitātes. Bet apkārtne skaista par spīti lietum. Pēc steidzīgas pusdien/launaga maltītes ieturēšanas, atkal sadalāmies interešu grupās. Daži dodas novērtēt Trumsi – kāpēc to sauc par ziemeļu Parīzi, daži sola fotografēt apkārtnes putnus.

Pa ceļam uz pilsētas centru, piestājam apskatīt Ziemeļu Ledus Katedrāli. No ārpuses – interesanta ēka. Mums vienā ziņā paveicas, tieši mums ienākot, meitene pie kases paziņo par kaut kādām problēmām ar kases aparātu. Mēs to izmantojam, lai apskatītos interjeru bez maksas un tad arī rodas jautājums – par ko tad šeit būtu bijis jāmaksā??? Viss skaistums vitrīnās lieliski redzams arī no ārpuses. Atbilde ir viena – Norvēģijā jāmaksā pilnīgi par visu.

Pilsētā iepērkam svaigus dārzeņus mūsu kopgaldam un dodamies apskatīt kas vēl te tāds ievērojams. Tā kā ir jau vēla pēcpusdiena, muzeju apmeklējums laikam vairs nesanāks. Žēl, gribējās uzzināt ko vairāk par Admunsena ekspedīcijām un citiem Polārajiem brīnumiem, kas te pieejami. Līst lietus, tāpēc arī uz Botānisko dārzu nav vērts braukt. Vienkārši paklīstam pa centru. Ir jūlijs, bet puķu dobēs zied tulpes!!!

Es izmantoju laiku lietderīgi un pēc Admunsena pieminekļa apskates, netālajā tūrisma informācijas centrā uz ilgu laiku piesēžu pie datora. AtkarībaJ

Vēlāk, jau uz kempingu ejot, izvēlos ceļu gar ostu – arī te ir sava „Brigene” jeb sprunguļmājas. Skaists rajons. Bet – kas par vilšanos! Tilta galā pie Polārā muzeja ieejas uzzinu, ka tas strādā līdz plkst. 19:00 un nu ir piecas pāri!!! Vēl viens objekts „nākamajai reizei” un dusmas, ka tūristiem domātie bukleti ir ar nepareizu informāciju. Tajos bija minēts, ka muzejs strādā līdz plkst. 17:00.

Atceļā uz kempingu nu jau līst pamatīgi, jāiet kāds pusotrs kilometrs. Kamēr tieku līdz mājiņai, apavi ir pilnībā izmirkuši un bikšu gali slapji līdz ceļiem. Jaka arī piemirkusi un auksta. Nepatīkams vakars. Tā tik vien gribas kā ātrāk mājiņā un uzvārīt siltu tēju.

Esmu pirmā. Tas gan pārsteigums. Šķita, ka vismaz fotogrāfiem te jābūt. Tādā lietū taču nav iespējams neko uzņemt. Bet ir kā ir – neviena vairāk te nav. Uzlieku vārīties gan tēju, gan zupu vakariņām.

Pēc stundas pamazām sāk sarasties arī citi. Tikpat slapji un nosaluši kā es. Pēc vakariņām jau oma atgriežas, bet nekas cits neatliek, kā lasīt kādu lasāmvielu, jo laukā nekā ko darīt nav. Jānis atgriežas ar kārtējām zivīm. Mēs nolemjam tās uzcept vēl šovakar, kaut vakariņas jau paēstas. Pārējie tobrīd kopīgajā virtuvē esošie putru ēdēji dabū rīt siekalas, kamēr mēs garšīgi čurkstinām uz pannas savu guvumu…

Nordkaps.

Laika apstākļi nolēmuši mūs nelutināt. Arī rīts mūs sagaida drēgns un nemīlīgs. Labi, ka šodien paredzēts tikai pārbrauciens uz Nordkapu. Es gan gribētu piestāt Altā, kur ir klinšu muzejs ar ļoti seniem klinšu zīmējumiem. Bet neko konkrēti neplānoju – diena pēc apstākļiem un izvēles. Jācer, ka būsim pietiekami veiksmīgi. Ap pusdienas laiku, meklējot vietu kur apstāties, saprotam, ka veiksme ir tālu no mums, vai mēs tālu no tās. Savas sviestmaizes uzēdam stāvlaukumā pie klinšu muzeja. Izrādās, neviens cits nav ar mieru man pievienoties, jo joprojām līst un dažiem apģērbs vēl pēc vakardienas nav izžuvis. Bet te muzejā jārēķinās ar vismaz pusotru stundu ilgu pastaigu. Smagu sirdi saku „braucam tālāk”. Tātad vēl viens objekts…

 

Pa ceļam, ainavas vērojot, saprotu vēl vienu lietu – šis ir viens no skaistākajiem brauciena posmiem skatu ziņā. Žēl, ka līst, protams. Bet pie labākiem apstākļiem, diez kā mums veiktos ar nokļūšanu Nordkapā kā plānots…Nākamreiz te jāpavada ceļā vismaz divas dienas. Vienīgais – ar tām naktsmītnēm šajā Norvēģijas galā ir pavisam švaki. Kempingi, ko pa ceļam redzu, ir paredzēti tikai kemperiem. Nav ierasto mājiņu. Varbūt kaut kur nostāk no šosejas? Būs jāpameklē tīmeklī, kad plānošu nākamo reizi.

Pārsteigums mūs sagaida pie tuneļa. Patiesībā izbraucam caur vairākiem tuneļiem (jo Eiropas tālākais Ziemeļu punkts taču atrodas uz salas), esmu sagatavojusi naudu, kas jāmaksā par tā šķērsošanu, bet… nav iespēju to kādam atdot. Esam jau uz salas, kad mūs aptur policija. Nu tad beidzot! Bet tā izrādās tikai parasta šofera pārbaude (jā, jā, lika iepūst arī trubiņā:)), bet naudu neņem. Kopš 27. jūnija vairs neesot jāmaksā. Ietaupījums ir vērā ņemams – brauciens maksā ap 25 NOK no cilvēka gan turp, gan arī atpakaļ tikpat un vēl maksa par transportu…

Pagaidām nezinu kā to izmantosim.

Pirmā pietura uz salas ir pie sudrablietu veikaliņa. Tā ir gandrīz vienīgā mītne šī ceļa malā. Izkāpjam un sajūtam cik spēcīgi pūš vējš, lai tiktu atpakaļ busiņā, jāiet burtiski atpakaļgaitā, jo pret vēju paiet nav spēka. Karogi mastā tiek plivināti ar tādu sparu, ka brīnos, kā tas audums to iztur. Jūrā ūdens skaisti zaļganā krāsā ar baltām putu cepurēm. Skarbs skaistums, ja skatās pa busiņa logu.

Naktsmītne mums ir vienīgajā salas ciematā, hostelī. Tieši tam pretī lielveikals, kaut kas līdzīgs mūsu „SuperNeto”. Te visur mājo tāda pamestības un nolemtības sajūta.

Hosteļa darbiniece izrādās ir meitene no Krievijas. Mazliet tas atvieglo komunikāciju. Viņa mums pastāsta ka hostelis darbojas tikai trīs mēnešus gadā – no maija līdz jūlijam. Pārējā laikā te esot Polārā nakts un viesi nebraucot. Izstāsta arī ko te vēl bez paša Nordkapa ir vērts apskatīt, parāda fotogrāfijas ar tādu kā „logu” klintī, caur kuru var redzēt Nordkapa klinti. Izskatās mākslinieciski skaisti, nolemjam uz turieni aizbraukt un paši apskatīties pa šo „logu”.

Vēl viņa izstāsta, ka naktī no plkst. vieniem, iebraukšana teritorijā pie Nordkapa muzeja esot bez maksas. To arī paturam prātā.

Nekas jau laika apstākļu ziņā te nemainīsies, tāpēc, saģērbušies silti, vakarā dodamies uz salas galu lai izmantotu iespēju to slaveno, oficiāli par tālāko Eiropas ziemeļu punktu nodēvēto klinti, apskatīt bez maksas. Citādi mūs tā neinteresē, jo rīt dosimies pārgājienā uz īsto, tālāko ragu, kas atrodas tepat netālu no oficiālā.

Pa ceļam izbraucam nelielu līkumiņu – cerot atrast fotogrāfijās redzēto „logu” klintī. Nav jau pārliecības, ka esam pareizajā vietā. Taču kaut kāda norāde uz taku ir. Lai arī līņā, nolemjam uzkāpt augstāk un paskatīties – ir vai nav. Kāpjam. Kāpiens izrādās krietni vien garāks, nekā no apakšas izskatījās. Un jo augstāk nokļūstam, jo spēcīgāks pretvējš pūš. Sajūta, ka kalns mūs vienkārši vēlas nodabūt nost no sevis. Pašā augšā nonākuši secinām, ka priekšstats par to –ir vai nav īstā vieta tāpat neradīsies, jo nav laba redzamība, miglains. Nolemjam klausīt vējam un pūsties pa kalnu atpakaļ, lejā. Tāpat jau ir vēls, tuvojas pusnakts. Dīvaini. Tikko mainām virzienu un ejam atpakaļ, arī vējš pierimst…Mistika.

Braucot uz Nordkapu, nav sajūta, ka mēs būtu pasaules malā. Pirms mums brauc liels autobuss un ik pa brīdim pretī – tādi paši lielie – 40-vietīgie busi, viens aiz otra. Saskaitu 12 gabalus. Pasmejamies, ka tie arī izvēlējušies paskatīties uz klinti bez maksas. Vai arī – šeit ostā iebrauc kruīza kuģi un tad nu no tiem ved organizētās ekskursijas – „Pusnakts saule pusnaktī Nordkapā”. Nav svarīgi – ir tā saule vai nav, pasākums notiek, jo cilvēki samaksājuši…Tā pieņemot, tomēr pašiem savu laiku un maršrutu plānot un samērot vēlmes ar iespējām ir daudz foršāk.

Sasildoties malkojam upeņu balzāmu un pamazām tuvojamies pašam Nordkapam. Bet ceļu saskatīt kļūst aizvien grūtāk. Sajūta, ka esam iebraukuši mākonī. Drīz vien priekšējo autobusu vairs gandrīz nemaz neredz, tikai sarkanās signāllampiņas mirgo tepat netālu. Spocīga sajūta.

Aizbraucam līdz galam – to saprotams tikai no tā, ka priekšā braucošais autobuss uz brīdi pietur un pēc tam pazūd no mūsu redzesloka, bet mums priekšā no miglas (vai mākoņa) iznirst uzraksts „Nordkapp” un norādes uz vairākām braukšanas joslām.

Mēs izkāpjam pafotografēties pie uzraksta. Nevar saprast – cik tad vēl līdz tam pašam ragam īsti jābrauc. Ir sacēlies atkal liels vējš, redzēt neko nevar. Laukā + 3 grādi. Nolemjam, ka tas nu gan reiz būs īsts piedzīvojums! Bet…

Braucot garām sardzes vai kases būdiņām, redzam iekšā gaismu un – izrādās, barjera ciet gan! Kā tad tā? Šoferis mēģina noskaidrot kāpēc ceļš ir slēgts, bet puisis, kas sēž namiņā savukārt nesaprot – kāpēc mēs gribētu, lai tas ir atvērts??? Uzzinājis par stāstu, ka pēc pusnakts te viss esot pieejams bez maksas, viņš sāk smieties. Nebūt tā neesot un kāpēc lai būtu – periodā kad ir pusnakts saule (kādu mēnesi) te viss esot atvērts un pieejams visu diennakti. Arī mēs varot samaksāt par ieeju un droši doties iekšā teritorijā.

Hm…nezinu kā rīkoties, maksāt neesam gatavi. Pat ja būtu – neviens jau maku nav ņēmis līdzi. Glābj tas, ka laukā neko nevar redzēt. Nolemjam, ka nebūtu prātīgi samaksāt šobrīd un aiziet līdz klintij pa tādu miglu. Igors gan vēl negrib tik viegli padoties. Viņš iesaka šoferim pabraukt busiņu mazliet nost no barjerām, un pašiem „pa maliņu” tomēr ieiet teritorijā. Lielās miglas dēļ mūs tāpat neviens neredzēs. Izdzertā balzama iedrošināti sākumā sajūsmināti sekojam Igora padomam. Taču jau pēc pāris soļiem atsakāmies no tā pavisam. Iemels tā pati migla. Mūs neredzēs, bet arī mēs jau arī neko neredzēsim. Tiek pieņemts lēmums atgriezties šeit atkal rīta pusē un, izmantojot par tuneļa šķērsošanu ietaupīto naudu, samaksāt par ieeju. Kas zina, kāds rīt būs laiks, varbūt pārgājienā nemaz nevarēsim doties, ja līs.

Braucam uz viesnīcu. Autobusu straume arī apsīkusi, esam uz ceļa vieni un – kas par brīnumu – arī miglas mākonis drīz vien pilnībā ir pazudis. Laikam tiešām šovakar kāds mūs te ļoti negribēja…

Otrā diena joprojām atnes draņķīgu laiku. Pie brokastīm plānus pārrunājot, no pārgājiena tomēr atsakāmies. 18 km šādos laika apstākļos, pa salijušiem klintsbluķiem ar ne visai piemērotiem apaviem un + 7 grādos nebūtu prāta darbs. Nevienam jau no klātesošajiem tas īsti nebija brauciena mērķis. Iniciatore tā arī palika mājās…

Tas tad nu lai paliek viņai pašai realizējamais pasākums. Mēs brauksim atzīmēties pie oficiālās zīmes.

 

Nokļūstot atkal pie barjeras, izsmejamies ne pa jokam. Jau no zīmes, ko vakarnakts redzējām un pie kuras fotografējamies, klinti gandrīz ar roku var aizsniegt, bet vakar mēs par to pat nenojautām. Šoreiz nākas secināt, ka Nordkapa cienītāju dienā ir krietni vien vairāk nekā naktī. Stāvam garā automašīnu rindā uz kasi. Pie kases lodziņa laikam jau tas pats puisis, kurš te bija naktī. Eju maksāt. Kad pienāk mana kārta, saku, ka esmu savākusi skaidro naudu par diviem cilvēkiem , bet mēs esam septiņi (Igors atteicās maksāt, iešot tāpat) – tātad par pieciem gribu norēķināties ar karti. Jā, puisis laipni atbild un paņem manu karti. Taču pēc krietna brīža atdod un skaidro, ka neizdosies norēķināties, viņam kaut kādas problēmas saziņā ar banku. Vēlreiz pārjautāju – viņam, vai manai kartei. Viņam.

Ko darīt? Puisis iesaka iebraukt teritorijā un aiziet samaksāt muzeja kasē. Tur noteikti būšot viss kārtībā.

Ejot prom redzu, ka lodziņā tiešām parādās uzraksts par norēķiniem tikai skaidrā naudā. Ko nu? Iebraucam teritorijā. Neviens mums biļetes neprasa…Vai mēs pirksim tās atlikušās piecas? Vai ir vērts atbildēt:-)?

Tā nu izstaigājam teritoriju, kurā par katru cenu kaut kas ir izvietots lai attaisnotu lielo maksu – ir muzejs, nevar saprast kam par godu, ir kaut kādi veidojumi pie kā fotografēties, ir tik populārais tūristu galamērķis – oficiālā Nordkapa zīme – globuss. Mēs pat rindā stāvam, lai netraucēti varētu tur nofotografēties. Ir arī suvenīru veikaliņš, kurā visi laikam pavada lielāko daļu no atvēlētā laika.

Rodas skarbs vērtējums, ka nav jau tā vērts lai tērētu laiku un naudu un te brauktu. Vismaz man tā šķiet. Daudz skaistākas ainavas bija pa ceļam uz šo ragu.

No klints apskatām arī mūsu iecerētā pārgājiena galamērķi, kas tepat, blakus pussalā atrodas. Vēl viens secinājums – labi, ka negājām pārgājienā – sevis mocīšanai to „pāris cm tālāk” dēļ…vajag lielāku motivāciju.

Atceļā uz viesnīcu vēlreiz izkāpjam pafotografēt ainavas un arī pieturam pie lapu būdas. Jāpaskatās kā tā tauta dzīvo tādās. Ar brezentu apvilktajiem vigvamiem visa grīda apklāta ar bērzu zariem. Laikam lai neveidojas dubļi. Vidū – akmens aplī, pavarda vieta. Nekā vairāk te nav. Ārpusē apskatei vēl pāris lapiem raksturīgās sniega kamanas un citi sadzīves sīkumi, bet pašus lapus nekur nemana. Kāpjot busiņā ieraugu pāri ceļam Līvanu mājai līdzīgā namā pa logu mūs kāds vēro – ka tik ne paši lapiJ Arī ziemeļbriedis ap māju ganās…gan jau tā arī būs. Tātad tur patiesībā viņi dzīvo! Viltnieki…

Šis vakars paiet krāmējot mantas, staigājot pa ciemata apkārtni. Nu padrūmi te būtu dzīvot, tiešām padrūmi.

Atceļā.

Pēdējais rīts Norvēģijā gan ataust saulains un samērā silts (no rīta vēl gan tikai +11 grādi). Tas laikam tāpēc, lai mēs tomēr vēl kādreiz atgrieztos. Jo saulainā laikā arī apkārtnei ir pavisam citas krāsas un noskaņas. Vēl pēdējais kopīgais foto pirms tuneļa šķērsošanas un – aidā! Braucam mājās. Priekšā gan vēl ļoti garš ceļš caur Somiju, bet to vairs neaprakstīšu, jo gribēju pastāstīt par Norvēģijā redzēto.

Vienīgais, ko vērts pieminēt virsraksta sakarā – atceļā Ziemeļu Polāro loku atkal šķērsojām Somijā, Rovaniemi, kur tikāmies arī ar pavisam dzīvu Santa KlausuJ Kādam šogad Ziemassvētkos būs patiess pārsteigums, ko tikai tur var noorganizēt.

Un vēl milzīgu paldies jāsaka Jannem un Jānai, kas mūs ļoti laipni uzņēma Somijā.

Jūnija kaleidoskops

24 Jūn

Ir tāda optiska ierīce  – kaleidoskops, kur krāsaini stikliņi sakrīt skaistos rakstos. Man nupat jūnijs sāk atgādināt ko tādu – ņem kuru dienu gribi – visās tādi skaisti raksti (notikumi) veidojas.

Nespēju vairs visam pieslēgties ar sajūtām, tāpēc vienkārši ierakstīšu notikušus faktus. Tā kā vēl neesmu sevi pieradinājusi rakstīt blogā regulāri, gribas vismaz piefiksēt, lai tās sajūtas restaurētu vēlāk, kad atkal iestāsies lielāka miera periods un būs vēlēšanās pasapņot.

Kas tad ir noticis?

1. jūnijā piedalījos “Lauku ceļotāja” rīkotā pasākumā -seminārā. Saņēmām informāciju par jaunu projektu, kas risinās vides gidu izglītības jautājumus. Arī paši aktīvi dalījāmies iespaidos un izteicām savus ierosinājumus. Iespaidiem un atziņām bagāta diena.

2. jūnijs – burvīgs koncerts Kalnciema tirdziņa ietvaros. Dziedātas tika dažādas mīļas dziesmiņas no latviešu multenītēm. Lai arī lija un bija samērā auksts laiks, mazie dziedātāji sasildīja.

4. jūnijs  – sāku gatavot dokumentus Hipotēku un Zemes bankas atbalsta programmai – ir doma kur šo atbalstu pielietot:)

8. jūnijs – tikšanās ar grupu, kas jūlijā dosies uz Franciju kopā ar mani. Jūtu, ka brauciens būs lielisks, jo galvenais jau ir – kādā kompānijā ceļo. Šī ir labā:)

10. jūnijs – ilgi gaidītais izbraukums ar OSCar eO – auto, kas piedalījās Dakāras rallijā, Argentīnā un veiksmīgi izpildīja savu virsuzdevumu- nokļuva līdz finišam. Andris Dambis un viņa komanda – cilvēki, kas izraisa patiesu cieņu. Ļoti lepojos, ka ir bijis gods sastrādāties.

11. jūnijs -sāku noformēt ielūgumus vīzām, dalībniekiem no Baltkrievijas, kas piedalīsies šī gada pasākumā “Tango Sun Festival”, augusta beigās.

12. jūnijs – tikšanās ar grupu, kas pavisam drīz dosies uz Norvēģiju. Neskatoties uz kreņķiem, kad divas nedēļas pirms brauciena viena no dalībniecēm paziņoja  ka netiek, viss atrisinājies lieliski – cilvēks ir vietā un viss notiks kā plānots!

13.-15. jūnijs – trīs neaizmirstamas un fantastiskas dienas Bumbiermuižā (www.bumbiermuiza.lv)! Paldies visiem bērniem, kas tur piedalījās un viņu vecākiem – tik daudz jauku emociju!

16.-17. jūnijs – divu dienu brauciens pa Kurzemi. Nav bijis laika apkopot brauciena dienasgrāmatu, tā vēl taps. Bet visiem iesaku izbraukt šo maršrutu jūnijā – Rīga (var būt arī cita starta vieta, protams) -Engures ezers -orhideju taka – Kaltene – Ēvaži – Vīdale – Mazirbe – Kolka – Košrags – Dundaga – Talsi – Sabile – Rīga.  Laiks mūs lutināja! Nakšņojām Košragā, skaistā vietā – “Pītagos”. Saimniece Signe ne tikai laipni izrādīja māju, ko bijām noīrējuši, bet vakariņām atnesa butes!!!

Brauciens bija dāvana vienai no dalībniecēm apaļā jubilejā. Manuprāt, skaista ideja. Dzimšanas dienu var svinēt arī tā.

18.-19. jūnijs – visu dienu buros dokumentos, kas līdz aizbraukšanai uz Norvēģiju vēl jāiesniedz bankai…

19. jūnija vakarā godpilna misija – tā kā esmu nodibinājusi Latvijas – Argentīnas sadarbības biedrību, pārstāvji no Ārlietu ministrijas reizi pa reizei uztic kādu amatpersonu uzņemšanu. Šoreiz Kalnciema kvartālā ciemojas jaunieceltais Argentīnas vēstnieks – Daniels Pierini. Var teikt, ka tūlīt pēc viņa akreditācijas pie mūsu prezidenta. Esam ļoti pagodināti. Tikšanās ir brīvā atmosfērā, runājamies par sadarbības iespējām, abpusējām interesēm. Viņš ir patiesi pārsteigts par mūsu zināšanām par viņa valsti un darbu ko darām. Apsola atbraukt arī uz Tango festivāla atklāšanu. Pavadām interesantās sarunās pāris stundas un šķiramies kā draugi:)

21. jūnijs – uz mājas lapā ielikto piedāvājumu “Zāļu diena Ezermalās” pieteikusies tikai viena dalībniece. Tomēr braucam. Emīlam šodien vārda diena, ceru to nosvinēt savādāk kā parasti. Izdevās! Nākamgad noteikti atkal šur brauksim, Emīls tā teica:) Mācījāmies pareizi pīt vainagus, uzzinājām kādus augus jāliek meitu vainagā, kādus – puišu. Noskatījāmies kā top dažādas pirts slotas (tie, kas palika līdz rītam un gāja pirtī, kādu no tām noteikti izmēģināja). Dziedājām, gājām rotaļās. Emīls nomakšķerēja zivi (ko gan palaidām atpakaļ dīķī). Vakarā, kalna galā tika aizdegta egles stumbrā izveidotā pūdele. Visi cilvēki tautas tērpos! Īsta gada īsākās nakts mistērija! Viedi cilvēki dzīvo šajās mājās… Paldies Intai, Andrim, Aijai un Krišjānim par īstiem svētkiem!!!

23. jūnijs – jau pamostoties nesaprotu – kas par gadalaiku – lietus, vējš, aukstums. Šķiet, ka pēkšņi rudens iestājies. No vienas puses – labi, ir skaidrs, ka šogad nekur līgot nedošos, jākārto ceļasomas – jau parīt uz divām nedēļām dodamies prom no Latvijas –  uz Norvēģiju. Bet vakarā sadedzu sveces,  klausos mūziku un saprotu, ka Jāņu nakti negulēt var arī tā. Miegs tiešām nenāk. Piedomāju par savējiem, kuri kaut kur Smiltenes pusē droši vien svin kā jau pienākas. Man personīgi šie svētki bija jau aizvakar…

25. jūnijs, līdz pat mēneša beigām – staigāšu kaut kur kalnos vai Norvēģu jūras piekrastē. Gan jau arī par šo vēlāk būs apraksts blogā…

 

 

Tas ko nepiedzīvošu šogad un par ko ārkārtīgi žēl – 30. jūnijā vienīgais koncerts šogad “Dabas koncertzāle”… mazliet apskaužu tos, kas turp dosies.

 

Tāds nu tas mans kaleidoskops jūnijā.

Starp citu, jūlijs solās būt līdzīgs un augusts arī:)

Vai jums arī iet tik “karsti”?

Pēc ciemošanās Bumbiermuižā

18 Jūn

Pēdējais ieraksts bija par braucienu uz Bumbiermuižu. Nu jau pāris dienas kā esmu atpakaļ. Bet kā negribējās braukt prom!!! Piedzīvots tika tik daudz, cik vien trijās dienās ir iespējams 11 bērnu ielenkumā. Un tomēr – ja vien būtu iespējams, paliktu vēl. Manuprāt, vislabāk par notikušo pastāsta bērnu kopīgi rakstītā vēstule Baronam Bumbierim. Te nu tā ir:

A. god. Baronam Bumbierim

Lai Tu neslimotu, mēs Tevi uzzīmējām. Mēs bijām pie Tevis ciemos un atstājām tur savus siluetus. Man bija interesanti apciemot Tavu māju, bija forša nometne.

Rūdolfam patika te gulēt. Emīlam patika kā spēlē klavieres. Dantem patika viss. Elizabetei patika naktīs runāties. Kristānai patika peldēties. Lūkasam patika braukt ar busiņu uz šejieni. Annijai patika pastaigāties un dziedāt. Annai patika sapūsties pret odiem. Markusam patika taisīt māla trauciņus. Margaritai patika vakara tēja. Ilzei patika vakara pastaigas pa smaržīgajām pļavām. Madarai patika atpūsties.

 

Lai Jums arī jauka vasara, kurā varat darīt to, kas patīk!

Bumbiermuiža

13 Jūn

Šodien izbraucam uz Ērgļiem, pareizāk sakot Ērgļu apkaimi – Bumbiermuižu. Iemesls – trīs dienu nometne bērniem, kuru vecāki vēlas, lai viņi vasaru kaut mazliet pavadītu pie dabas. Jā, daba tur pavisam noteikti ir:)

Bet pats galvenais, kas mani turp velk – tas ir fakts, ka te NAV ELEKTRĪBAS un citu mūsdienīgu komunikācijas iespēju (telefonam parasti nav zonas:))!! Tas nozīmē – būs trīs dienas no gaismas līdz tumsai, būs dabas skaņas, nevis TV, būs uz āra pavarda uguns gatavoti garšīgi un vienkārši ēdieni. Mazliet tāda “ieiešana sevī” un saplūšana ar dabas ritmiem. Interesanti, ko rakstīšu pēc tam:)

Image

Diena ar OSCar eO

10 Jūn

Fantastiska diena gan laika apstākļu, gan piedzīvojumu ziņā!